Atšķirības starp "Kņazs" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 16. aprīlis, plkst. 09.43

Kņazs (kr. kнязь, vc. Knjas, angl. knyaz, pol. Kniaź, fr. Cnéz; no sensl. Kъnedzь - radniecīgs senģ. Kuningaz, got. Kuniggs) - sākotnēji seno slāvu ciltīs vēlēts karadraudzes vadītājs, agrajos viduslaikos cilts vadonis, pamazām statusam kļūstot mantojamam, IX-X gs. jau valdnieks, kņazistes valdnieks. Sieviešu dzimtē – kņaziene (kr. Княгиня). Dēls – kņazičs (kr. Княжич), meita – kņazna (kr. Княжна). Suverens kņazs pēc ranga bija līdzvērtīgs Eiropas hercogam, firstam vai princim, un šādi šis tituls tiek tulkots nepieciešamības gadījumā (piemēram, kņazs Līvens, ierodoties Eiropā, parakstās kā firsts Līvens, un otrādi - Monako firsts Krievijā tiek dēvēts par Monako kņazu). Viduslaiku Ziemeļkrievijā kņazs varēja būt tikai karavadonis, piemēram, Novgorodā un Pleskavā kņazu uz līguma pamata bruņoto spēku virsvadībai uzaicināja veče, kas to varēja arī atlaist. Savas kņazistes teritorijā augstākais likumdevējs, tiesnesis, karavadonis un nodokļu ieksētājs, tomēr kņaza darbību līdz jaunajiem laikiem vairāk vai mazāk kontrolēja tautas sapulce.

Dalienas kņazs (kr. удельный князь, an. ap(p)anage prince), kā lielkņaza vasalis, statusā pielīdzināms grāfam.

Skat. arī: lielkņazs

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 83. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Князь - Из Энциклопедии Брокгауза и Ефрона
• Шепелев Леонид Е. Дворянские титулы, гербы и мундиры.