Atšķirības starp "Viduslaiki" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 15. maijs, plkst. 10.43

Viduslaiki - vēstures periodizācijā pieņemts nosacīts apzīmējums vēstures periodam V-XVI gs., t.i. laikaposms Rietumeiropā starp antīko pasauli un jaunajiem laikiem. Tradicionāli tiek iedalīti: agrajos viduslaikos (V-XI gs.) un attīstītajos viduslaikos (XI-XV gs.).

Terminu ieviesa humānisti, kas šo periodu uzlūkoja kā starpposmu starp cilvēa gara augsto lidojumu antīkajā pasaulē un tā atdzimšanu uz jauno laiku sliekšņa. Periodizācija ir visai nosacīta, pieņemta vairāk ērtības labad, un historiogrāfijā sastopam visai dažādus viedokļus par to, ko uzskatīt par nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viduslaiku iekšējā periodizācijā, un ko uzskatīt par viduslaiku beigām. Ir sastopami piedāvājumi par atskaites punktu izmantot kādus konkrētus vēsturiskus pagriezienus Eiropas vēsturē, piemēram, 1453. gadu (turki ieņēma Konstantinopoli), 1492. gads (Jaunās pasaules atklāšana), 1492. gads (Francijas karaliste iekaro Itāliju), 1517. gads (Reformācija vācu zemēs), 1640. gads (revolūcija Anglijas karalistē), 1648. gads (Trīsdesmitgadu kara beigas) u.c.

Agrie viduslaiki - šajā periodā norisa islama uzvaras gājiens pasaulē, islamizējot pasauli no Ziemeļāfrikas līdz Dienvidaustrumāzijai, rodoties kalifātam un jaunā tipa musulmaņu valstīm. Eiropas kristianizācijas un tautu etnoģenēzes procesi, uz romiešu tiesību pamatiem dibināto pirmo barbaru valstu veidošanās, ienesot jaunus priekšstatus par vērtību un kārtību romiešu kultūras sfērai, rezultātā te rodoties jaunai kultūrvēsturiskajai telpai. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīko romiešu tiesību ietekmes sfēra. Otrā - Lielās tautu staigāšanas rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā valdīja barbaru tiesības. Par abu šo tik atšķirīgo pasauļu saliedētāju vienā veselumā kļuva kristīgā Baznīca, kas uzņēmās pretrunu neitralizētājas un sabiedrības integrētājas funkcijas. Rezultātā visa Eiropa kristījās, iekļaujoties vienā garīgās kultūras telpā. Paralēli norisa intensīvi politiski etniskie procesi - tautu un politiskās varas veidošanās - ciltīm un cilšu grupām migrējot, apmetoties vienā vietā, tad dodoties tālāk, saduroties savā starpā cīņā par labākām teritorijām. Pārceļotāju sajaukšanās ar pamatiedzīvotājiem, to saimniekošanas veidu un kultūras tradīciju sajaukšanās rezultātā radās jaunas tautas (rietumfranki un austrumfranki, spāņi, čehi, poļi, ungāri, senkrievi, bugāri, serbi, itāļi u.c.). Veidojās t.s. barbaru karalistes, visai nestabili valstiski veidojumi, Bizantijas impērijai saglabājoties kā vienīgajai īstajai valstij kopš antīkās pasaules laikiem. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, verdzības lomas samazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. VIII-IX gs. sabiedrības struktūra jau bija nostabilizējusies, kā pārvaldes forma dominēja monarhija (kaut radās arī vairākas pilsētvalstis, kā sabiedrības pamatiekārta kalpoja feodālisms. Iekšējās pretrunas reliģijas jautājumos noveda pie 1054. gada Lielās shizmas, kas sašķēla līdz tam de iure vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās.

Attīstītie viduslaiki - šajā periodā norisa visai fundamentālu izmaiņu procesi, kas aptvēra visas dzīves jomas un izraisīja vispārēju sabiedrības materiālās attīstības līmeņa celšanos. Šo laiku var iedalīt divos posmos, no kuriem otru dažkārt literatūrā dēvē par vēlajiem viduslaikiem. Centrālāzijā sabruka Hazāru kaganāts un izveidojās Lielais zīda ceļš, apstājās musulmaņu ekspansija. Eiropā noformējās sabiedrības pamatkārtas, galīgi noformējās valstis, sākās straujš pilsētu uzplaukums, tām veidojoties kā tirdzniecības un amatniecības centriem, radās cunftes un ģildes. Izveidojās un nostiprinājās bruņniecība, Baznīca kļuva par dominējošo politisko un garīgo spēku, tās ietekmē atdzima romiešu tiesības, parādījās pirmās universitātes, strauji uzplauka celtniecība un arhitektūra - Eiropu pārklāja piļu un katedrāļu tīkls. Visstraujāk attīstījās ostu pilsētas un pilsētas, caur kurām gāja sauszemes ceļi, kas savienoja Eiropas dienvidus un ziemeļus. Sākotnēji galvenais Eiropas sauszemes ceļš gāja caur Marseļu, Lionu un Šampaņu uz Flandriju. Sauszemes ceļus būvēja, ievērojot upju plūdumu. Neredzēti strauju uzplaukumu piedzīvoja Flandrija, kur izveidojās visbiezākais pilsētu tīkls Rietumeiropā, bet Šampaņa attīstījās par slavenu gadatirgu vietu, kur satikās ziemeļu un dienvidu tirgotāji. XIII gs. galvenā dienvidu–ziemeļu tirdzniecības ass pārvietojās vairāk uz austrumiem. Izaugsmes tempa ziņā visas Eiropas teritorijas pārspēja Itālijas pilsētvalstis, kuru līderes bija Venēcija un Dženova, kuras kontrolēja tirdzniecību starp Rietumeiropu un Austrumiem. Ekonomiskais uzplaukums Rietumeiropā izraisīja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu: no XI gs. beigām līdz XIV gs. vidum iedzīvotāju skaits Eiropā pieauga 3-4 reizes (no 38, 5 milj. līdz 73,5 milj.). Anglijā no 1,5 uz 5 milj. Francijā no 6 uz 22 milj, bet Vācijā no 5 uz 15 milj. Tas savukārt veicināja reģionu tālāku diferencēšanos, jaunu politisko struktūru veidošanos. Nostiprinājās kārtu pārstāvniecība, izveidojās nosacīti centralizētas valstis, sākās eiropiešu ekspansija uz ārpusi (rekonkista, krusta kari). Protams, visi šie procesi dažādi izpaudās dažādos reģionos, piemēram, ja Rietumeiropā tas bija laiks, kad zemniecība un pilsētas pamazām atbrīvojās no atkarības no aristokrātijas, Austrumeiropā vērojams pretējs process: zemnieku nonākšana dzimtbūšanā, bet pilsētām zaudējot nedaudzās suverenitātes tiesības.

• Vēlajos viduslaikos, kā sākumu pieņemts datēt ar XIII-XIV gs. miju, Āzijai raksturīgs juku un iekarojumi laiks, XIII gs. izveidojoties Mongoļu impērijai, kas iekaroja gan Ķīnas impēriju, gan kalifātu, mainoties tirdzniecības ceļiem un ievērojamā mērā arī preču un naudas attiecībām. Eiropā vērojams saimniecības uzplaukums, XIV gs. lauksaimniecībai un tās sociālajai organizācijai sasniedzot ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem iespējamo maksimumu. Pēc tam politiskās krīzes, neražas (pazeminājās gada vidējā temperatūra), epidēmijas (kopš 1347. gada t.s. "melnā nāve") ievadīja demogrāfisko kritumu līdz pat XV gs. otrajai pusei. Preču un naudas attiecību lomas pieaugums iedragāja feodālo naturālo saimniecību. Nostiprinājās zemnieku tiesības uz zemi, attīstījās zemes noma. Toties uzplauka pilsētas, XIV gs. ekonomikas smaguma centram pārceļoties un laukiem uz pilsētām. Norisa valstu centralizācijas procesi, to robežas, vienotas politiski administratīvā un tiesu sistēmas, sāka vājināties Baznicas ietekme uz politiskajiem procesiem. Turpinājās etnoģenēzes procesi, mainoties tautu sastāvam un lielumam. XV gs. jau bija viduslaiku kārtības norieta laiks - Renesanse un humānisms iezīmēja jaunu sociālo attiecību un prioritāšu veidošanos.

Skat. arī: agrārā saimniecība viduslaikos

Literatūra par šo tēmu

• Purēns Vilnis. Pasaules vēsture pamatskolai. 2. daļa. Viduslaiki. - Jāņ Rozes apgāds: Rīga, 2003. - 264 lpp. ISBN 9984154904
• Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 84 lpp.
• Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
• Deiviss N. Eiropas vēsture. - Rīga, 2009. - 1384 lpp. ISBN 9984386627 Viduslaiku periodam veltītas grāmatas 4., 5. un 6. nodaļa, kā arī daļēji 7. nodaļa (234.-500. lpp.).
• Klišāns V. Livonija 13.-16.gs. pirmajā pusē. – Mācību apgāds: Rīga, 1996.

Resursi internetā par šo tēmu