Atšķirības starp "Latvijas vēsture" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Latvijas vēsture''' (an. ''history of Latvia'', vāc. ''Geschichte Lettlands'', kr. ''история Латвии'') - [[vēsture]]s zinātnes apakšnozare, kas pēta tikai ar mūsdienu Latvijas teritoriju saistītus procesus, to norisi, gaitu, konkrēti šai zemei raksturīgus notikumus un parādības to mijiedarbībā.
 
'''Latvijas vēsture''' (an. ''history of Latvia'', vāc. ''Geschichte Lettlands'', kr. ''история Латвии'') - [[vēsture]]s zinātnes apakšnozare, kas pēta tikai ar mūsdienu Latvijas teritoriju saistītus procesus, to norisi, gaitu, konkrēti šai zemei raksturīgus notikumus un parādības to mijiedarbībā.
  
−
Pamatus Latvijas vēstures zinātniskai izpētei lika vācbaltiešu intelektuāļi, kas XIX gadsimtâ dbināja vēstures izpētes biedrības. 1833. gadâ nodibināja Rīgas vēstures un senatnes pētnieku biedrību, kuras locekļi līdzās citiem uzdevumiem apzināja un publicēja Vidzemes muižu arhīvus un nodarbojās ar vēsturisko personu ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas materiāla izpēti. Pēc līdzīgiem principiem Mītavā jau 1817. gadâ bija nodibināta [[Kurzemes literatūras un mākslas biedrība]] (darbu turpinot līdz XX gs. 30. gadu vidum, kad Latvijas Republikas nacionālās politikas rezultātā biedrības darbība praktiski tika apstādināta). Akadēmiskā līmenī Latvijas vēsturi pacēla vācbaltiešu vēsturnieki Fridrihs Georgs fon Bunge, Frīdrihs Kruse, Karls Širrens, Karls Zīverss, Augusts Bīlenšteins, Ernsts Zerafims, [[Arbuzovs Leonīds vecākais|L.Arbuzovs]], [[Arbuzovs Leonīds juniors|L.Arbuzovs juniors]], krievu vēsturnieki [[Vipers Boriss|B.Vipers]], [[Vipers RobertsR.Vipers]] u.c., kuriem XX gs. pirmajā pusē pievienojās arī pirmie akadēmiski izglītotie latvieši: Francis Balodis, Pēteris Šmits, Augusts Tentelis, Jānis Tālivaldis Zemzaris, Alfrēds Altements, Marģeris Stepermanis u.c., kas pamatā pievērsās latviešu tautas vēsturei. Laikā, kad vēl bija maz akadēmiski izglītotu vēsturnieku, liela ietekme bija entuziastiem autodidaktiem, kas savu iespēju robežās centās pētīt (piem. [[Švābe Arveds|A.Švābe]], A.Spekke u.c.). Vācu vēsturnieks D.Henings pamatoti norāda, ka latviešu historiogrāfija atstāj novārtā skarības starp kopējo Eiropas attīstību un „mazo tautu atmodas” problemātiku, jo īpaši Austrumeiropā, un arī mūsdienās vēl seko XX gs. sākuma nacionālās vēstures un tautu vēstures koncepcijai.
+
Pamatus Latvijas vēstures zinātniskai izpētei lika vācbaltiešu intelektuāļi, kas XIX gadsimtâ dbināja vēstures izpētes biedrības. 1833. gadâ nodibināja Rīgas vēstures un senatnes pētnieku biedrību, kuras locekļi līdzās citiem uzdevumiem apzināja un publicēja Vidzemes muižu arhīvus un nodarbojās ar vēsturisko personu ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas materiāla izpēti. Pēc līdzīgiem principiem Mītavā jau 1817. gadâ bija nodibināta [[Kurzemes literatūras un mākslas biedrība]] (darbu turpinot līdz XX gs. 30. gadu vidum, kad Latvijas Republikas nacionālās politikas rezultātā biedrības darbība praktiski tika apstādināta). Akadēmiskā līmenī Latvijas vēsturi pacēla vācbaltiešu vēsturnieki Fridrihs Georgs fon Bunge, Frīdrihs Kruse, Karls Širrens, Karls Zīverss, Augusts Bīlenšteins, Ernsts Zerafims, [[Arbuzovs Leonīds vecākais|L.Arbuzovs]], [[Arbuzovs Leonīds juniors|L.Arbuzovs juniors]], krievu vēsturnieki [[Vipers Boriss|B.Vipers]], [[Vipers RobertsR.Vipers]] u.c., kuriem XX gs. pirmajā pusē pievienojās arī pirmie akadēmiski izglītotie latvieši: Francis Balodis, Pēteris Šmits, Augusts Tentelis, Jānis Tālivaldis Zemzaris, Alfrēds Altements, Marģeris Stepermanis u.c., kas pamatā pievērsās latviešu tautas vēsturei. Laikā, kad vēl bija maz akadēmiski izglītotu vēsturnieku, liela ietekme bija entuziastiem autodidaktiem, kas savu iespēju robežās centās pētīt (piem. [[Švābe Arveds|A.Švābe]], A.Spekke u.c.). Padomju laika (LPSR]]) historiogrāfija bija brīva no romantisku nacionālo mītu radīšanas, to vietā padomju mītus, taču, pētījumos var saskatīt arī daudzas rūpīgi izstrādātas epizodes no sociālās vēstures, kas atklāj atsevišķu sabiedrības grupu dzīvesveidu un noskaņojumu. Lai arī šajos darbos ir ļoti daudz pārspīlējumu, tomēr kopumā tie sniedz savu īpašo vēstures skatījumu, kas ir kardināli pretēja starpkaru perioda vēstures literatūrai. Raksturojot postpadomju periodu, vācu vēsturnieks D.Henings pamatoti norāda, ka latviešu historiogrāfija atstāj novārtā skarības starp kopējo Eiropas attīstību un „mazo tautu atmodas” problemātiku, jo īpaši Austrumeiropā, un arī mūsdienās vēl seko XX gs. sākuma nacionālās vēstures un tautu vēstures koncepcijai.
  
 
Skat. arī: [[Latvijas Valsts vēstures arhīvs]], [[Latvijas vēstures historiogrāfija]], [[Latvijas vēsturnieku komisija]], [[Letonika]]
 
Skat. arī: [[Latvijas Valsts vēstures arhīvs]], [[Latvijas vēstures historiogrāfija]], [[Latvijas vēsturnieku komisija]], [[Letonika]]

Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. oktobris, plkst. 18.29

Latvijas vēsture (an. history of Latvia, vāc. Geschichte Lettlands, kr. история Латвии) - vēstures zinātnes apakšnozare, kas pēta tikai ar mūsdienu Latvijas teritoriju saistītus procesus, to norisi, gaitu, konkrēti šai zemei raksturīgus notikumus un parādības to mijiedarbībā.

Pamatus Latvijas vēstures zinātniskai izpētei lika vācbaltiešu intelektuāļi, kas XIX gadsimtâ dbināja vēstures izpētes biedrības. 1833. gadâ nodibināja Rīgas vēstures un senatnes pētnieku biedrību, kuras locekļi līdzās citiem uzdevumiem apzināja un publicēja Vidzemes muižu arhīvus un nodarbojās ar vēsturisko personu ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas materiāla izpēti. Pēc līdzīgiem principiem Mītavā jau 1817. gadâ bija nodibināta Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (darbu turpinot līdz XX gs. 30. gadu vidum, kad Latvijas Republikas nacionālās politikas rezultātā biedrības darbība praktiski tika apstādināta). Akadēmiskā līmenī Latvijas vēsturi pacēla vācbaltiešu vēsturnieki Fridrihs Georgs fon Bunge, Frīdrihs Kruse, Karls Širrens, Karls Zīverss, Augusts Bīlenšteins, Ernsts Zerafims, L.Arbuzovs, L.Arbuzovs juniors, krievu vēsturnieki B.Vipers, Vipers RobertsR.Vipers u.c., kuriem XX gs. pirmajā pusē pievienojās arī pirmie akadēmiski izglītotie latvieši: Francis Balodis, Pēteris Šmits, Augusts Tentelis, Jānis Tālivaldis Zemzaris, Alfrēds Altements, Marģeris Stepermanis u.c., kas pamatā pievērsās latviešu tautas vēsturei. Laikā, kad vēl bija maz akadēmiski izglītotu vēsturnieku, liela ietekme bija entuziastiem autodidaktiem, kas savu iespēju robežās centās pētīt (piem. A.Švābe, A.Spekke u.c.). Padomju laika (LPSR]]) historiogrāfija bija brīva no romantisku nacionālo mītu radīšanas, to vietā padomju mītus, taču, pētījumos var saskatīt arī daudzas rūpīgi izstrādātas epizodes no sociālās vēstures, kas atklāj atsevišķu sabiedrības grupu dzīvesveidu un noskaņojumu. Lai arī šajos darbos ir ļoti daudz pārspīlējumu, tomēr kopumā tie sniedz savu īpašo vēstures skatījumu, kas ir kardināli pretēja starpkaru perioda vēstures literatūrai. Raksturojot postpadomju periodu, vācu vēsturnieks D.Henings pamatoti norāda, ka latviešu historiogrāfija atstāj novārtā skarības starp kopējo Eiropas attīstību un „mazo tautu atmodas” problemātiku, jo īpaši Austrumeiropā, un arī mūsdienās vēl seko XX gs. sākuma nacionālās vēstures un tautu vēstures koncepcijai.

Skat. arī: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Latvijas vēstures historiogrāfija, Latvijas vēsturnieku komisija, Letonika

Literatūra par šo tēmu

  • Bibliogrāfija Latvijas vēstures studijām : no vissenākajiem laikiem līdz XIX gs. vidum : bibliogr. rād. / Latvijas Universitāte. Latvijas vēstures kat. ; sast. Ā.Puriņš. - LU: Rīga, 1991. - 90 lpp.
  • Vita Zelče, Dažas tendences Baltijas pētniecībā rietumos 20. gadsimta noslēgumā. // Latvijas arhīvi. 2000. Nr.3. 105.-125. lpp.
  • Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 359 lpp. ISBN 978-9984-824-11-6
  • Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp
  • Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2009. – 639 lpp. ISBN 978-9984-824-13-0
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Dr. hab. hist. profesors Ēvalds Mugurēvičs: Biobibliogrāfija. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2006. – 143 lpp.
  • Irēne Šneidere. Vēstures zinātne un komunistiskā ideoloģija Padomju Latvijā (1944–1991): daži aspekti. // Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp. (127.-136. lpp.)
  • Šneidere Irēne. Latvijas jaunāko laiku vēstures pētniecība. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.3., 117.-129. lpp.
  • Graudonis Jānis. Latvijas vēstures institūts Latvijas Republikas laikā. 1936.-1940. gads. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 9.-18. lpp.
  • Ronis Indulis. Latvijas vēstures institūts laikmeta kontekstā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 19.-37. lpp.
  • Mugurēvičs Ēvalds. Latvijas vēstures institūta arheologu darbs piecdesmit gados. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 48.-91. lpp.
  • Caune Andris. Latvijas vēstures institūta ieguldījums Rīgas arheoloģiskajā izpētē 1938.-1996. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 92.-102. lpp.
  • Cimermanis Saulvedis. Latvijas vēstures institūts un etnogrāfija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 103.-134. lpp.
  • Švābe Arveds. Latviešu vēsturnieku uzdevumi trimdā (Publikāciju sagatavojis R. Treijs). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2002. Nr.1., 129.-139. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latvijas_vēsture&oldid=49236"