Latvijas vēstures historiogrāfija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijā tapušo historiogrāfiju pēc laika, stila, satura un valodas var iedalīt trijos posmos: agrīnie jeb vācbaltu vēsturnieku pētījumi, starpkaru periodā tapusī literatūra, padomju laika historiogrāfija un mūsdienas.

Grūtāk ir klasificēt šajā hronoloģiskajā shēmā trimdā tapušo historiogrāfiju, jo, pirmkārt, tajā liels devums ir no padomju režīma aizbēgušo 1. republikas laiku vēsturniekiem, kas turpināja darboties savas jaunības zinātnes paradigmā, taču tiem pievienojās jau Rietumos izlītību guvusī vēsturnieku paaudze, kas savos pētījumos balstījās uz jaunākām vēstures zinātnes atziņām, otrkārt, visai nopietni darbojas arī vācbaltu vēsturnieku nākošās paaudzes. Tiesa, latviešu un vācbaltu vēsturnieki darbojās atsevišķi, šķiet, savstarpēji nesadarbojoties.

Agrīnā jeb vācbaltu historiogrāfija

Par vēstures zinātni varam runāt sākot ar XIX gs. Kurzemes vēstures pētniecība koncentrējās 1815. gadā dibinātajā Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (Die Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst). Vidzemes vēstures pētniecība koncentrējās 1834. gadā dibinātajā Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrībā (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga). Bez regulāri iznākošā akadēmiskā izdevuma "Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Ehst- und Kurland’s", tika izveidoti arī muzeji un bibliotēkas, kur tika uzkrāti lietiskās un rakstītās vēstures avoti.

Pirmie vietējie vēsturnieki - G. fon Manteifelis, G. J. fon Budenbroks, K. fon Krūze, J. Dērings u.c., - bija klasiski pozitīvisti, t.i. praktiski iztika bez naratīva, savus secinājumus lielāko tiesu veica, balstoties uz jau zināmo, taču daudz darīja jaunu avotu iesaistīšanā intelektuālajā apritē. Akadēmiskā līmenī Latvijas vēsturi pacēla tādi vēsturnieki Fridrihs fon Bunge, Frīdrihs Karls Hermanis Kruze, Augusts fon Bulmerinks, Karls Širrens, Karls Zīverss, A. Bīlenšteins, Ernsts Zerafims, L.Arbuzovs, L.Arbuzovs juniors, Hermanis fon Bruinings, B.Vipers, R.Vipers u.c. Tika uzsākta senatnes pieminekļu apzināšana (viens pats Buholcs veicis izrakumus 12 objektos), organizēja etnogrāfiskās ekspedīcijas, tās paspārnē dzima arī arheoloģija un etnogrāfija kā vēstures palīgdisciplīnas.

Runājot par zemes vēsturi, lielāka uzmanība tika pievērsta tiem sociālajiem slāņiem, kas piedalījās vēstures procesos, t.i. elites - vietējās vācu valodā runājošās sabiedrības dzīvei un darbībai un tai raksturīgajiem saimnieciskajiem, politiskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem lokālajā līmenī. Protams, pētījumos tika skarti arī “latvieši”, taču kā sociāla kārta, pie tam arī tikai tā latviešu daļa, kas kā nebūt ņēma dalību politiskajos un sociālajos procesos.

Šī perioda vāciski rakstošo vēsturnieku atstātajā mantojumā lielākā vērtība ir ne tik daudz viņu dotajā pagātnes ainas rekonstrukcijā un traktējumā - kopš tā laika vēstures zinātne gājusi tālu uz priekšu, - bet gan ļoti plašajā avotu klāstā, kas sakārtoti, tulkoti mūsdienu vācu valodā un analizēti. Tiesa, pamatmasu veidoja viduslaiku vēstures avoti.

XX gs. pirmās puses un trimdas latviešu nacionālā historiogrāfija

XIX gs. beigās parādās citāds šīs zemes vēstures traktējums, kas nāk no Garlība Merķeļa un Krievijas slavofilu uzsāktās pretvācbaltiskās kampaņas, proti, vēstures gaita no 13. gs. tika traktēta kā nebeidzams latviešu tautas paverdzināšanas laiks. Tas ļoti ietekmēja topošos latviešu vēsturniekus pāris desmitgades vēlāk, jo tieši to pārņem tautiskās atmodas līderi, lai būtu teorētisks pamats apstrīdēt vācbaltu politiskās un ekonomiskās privilēģijas kā vēsturiski netaisnīgas. Latviešu nacionālā historiogrāfija veidojās 20. gs. sākumā, parādoties pirmajiem akadēmiski izglītotajiem vēsturniekiem no etnisko latviešu vidus (pirmais vēsturnieks latvietis bija Jānis Krīgers (Krodznieks, 1851-1924). Laikā, kad vēl bija maz akadēmiski izglītotu vēsturnieku, liela ietekme bija entuziastiem autodidaktiem, kas savu iespēju robežās centās pētīt un interpretēt vēsturi (piem. A.Švābe, A.Spekke u.c.). T.i. latviešu vēsturnieki - Francis Balodis, Pēteris Šmits, Augusts Tentelis, Jānis Tālivaldis Zemzaris, Alfrēds Altements, Marģeris Stepermanis u.c. - pilnībā pievērsās latviešu etniskās vēstures izpētei, savu sūtību saskatot tautas pašapziņas stiprināšanā un agrākās vēstures interpretācijas apkarošanā. Latviešu historiogrāfijā vēstures interpretācija ievirzījās savdabīgā etnocentrisma gultnē, kas bieži traucēja bez ierunām vai pat vispār pēc būtības akceptēt Eiropā pieņemto modernizācijas konceptu un skaidrot aplūkojamā perioda norises Latvijas teritorijā kontekstā ar šo konceptu. Vācbaltu vēsturnieki tīri administratīvi tika izstumti no lokālās akadēmiskās vides. Arī valsts finansējums, kas nāca caur Pieminekļu valdi, tika piešķirts tikai latviešu senatnes arheoloģiskajiem un etnogrāfiskajiem pētījumiem.

Principiālas pozitīvas pārmaiņas latviešu (ar ko saprata pirmām kārtām zemniekus) ekonomiskajā un politiskajā stāvoklī netika saskatītas, vismaz ne tādas, kas atstātu paliekošu ietekmi uz zemnieku statusu un dzīves veidu. Tam atbilstoši tika saprasts arī periods kopumā. Rezultātā veidotajā vēstures ainā palika daudz tukšu vietu, t.sk. pilsētu vēsture, politiskā vēsture (izņemot to, kas skāra zemniecības dzīvi), citu etnisko grupu līdzdalība šīs zemes vēsturē (izņemot publikācijas par atsevišķiem apgaismotājiem).

Pagātnes sabiedrības valdošajos slāņos novērojamie jaunie, laikmeta garam atbilstošie impulsi latviešu vēsturnieku darbos tika uzskatīti par tādiem, kas zemnieku (latviešu) likteni būtiski nav ietekmējuši un tātad ir vērtējami kā salīdzinoši maznozīmīgi no Latvijas vēstures (ko identificēja tikai ar latviešu kā tautas vēsturi) skatījuma. Tāpēc galvenā uzmanība bija pievērsta jaunajiem laikiem, no 16. gs. 60. gadiem līdz 19. gs. sākumam – tai skaitā Rīgas pilsētas un t.s. zviedru Vidzemes un vēsturei. Tika celts gaismā un apstrādāts ārkārtīgi liels avotu apjoms (pie tam avotu publikācijas bieži vien parādījās pirms pētījumiem). Avoti tika publicēti sērijas izdevumā “Vasts arhīva raksti”, un Latvijas vēstures institūta krājumos “Latvijas vēstures avoti”, zinātniskajā un populārzinātniskajā periodikā, turpinājumizdevumos un rakstu krājumos (Latvijas vēstures institūta žurnāls, Izglītības ministrijas mēnešraksts, Senatne un māksla, Filologu biedrības raksti, Latvijas universitātes raksti u.c.).

Avotu publicēšanā bija iesaistījušies gandrīz visi vēsturnieki, kas bija piedvērsušies jauno laiku pētniecībai (E. Dunsdorfs, J. Vīgrabs, M. Stepermanis, A. Altements, A. Spekke, T. Zemzaris, J. Straubergs u.c.). Tik intensīva jaunu avotu ienākšana historiogrāfijā nav vērojama ne iepriekš, ne vēlāk, 20. gs. otrajā pusē. No vienas puses, avotu publikāciju bija daudz, bet no otras puses, tie reducējumi uz tikai dažām tēmām, proti, tiesību vēstures avoti (t.sk. muižu likumi un noteikumi), saimniecības vēstures avoti (revīziju materiāli, muižu arhīvi u.c.), latviešu sociālās un etniskās vēstures avoti (dzimtļaužu bēgšanas materiāli, arhīvu dokumentu tematiskās izlases, Vidzemes draudžu hronikas 3 sējumos), demogrāfijas avoti u.c.), latviešu rakstības vēstures pieminekļu izdošana, apgaismotāju un humānistu darbība. Protams, īpaša vērība tika veltīta zemnieku nemieriem.

Tādējādi arī šajā gadījumā vēstures interpretācijā pirmajā vietā izvirzījās nacionālie un politiskie kritēriji, kas neļāva uztvert zemes vēsturi kā veselumu un lika attālināties no Eiropas vēsturē vispārpieņemtās izpratnes par perioda svarīgākajiem raksturlielumiem, tā iekšējo būtību, attīstības likumsakarībām un hronoloģiskajiem ietvariem, līdz ar ko tika sekmēta šā perioda Latvijas vēstures atdalīšana no kopējās Eiropas vēstures.

Hronoloģijā latviešu vēsturnieki jauno laiku traktējumā sekoja vācbaltiešu vēsturnieku tradīcijai un turpināja šā perioda vēsturi iedalīt pēc politiskās virsvaras kritērija. Tikai tagad jau visa vēstures gaita no 13. gs. līdz Latvijas valsts izveidošanai tika saprasta kā nebeidzams tautas paverdzināšanas laiks, kur blakus mainīgajai politiskajai virsvarai latviešu attīstības iespējas permanenti ierobežoja vācbaltiešu vara un privilēģijas.

Pēc 1934. gada 15. maija, kad latvijā tika izveidots t.s. Ulmaņa režīms, vēstures zinātne pilnīgi oficiāli tika politizēta un pakļaut valsts varas propagandas mērķiem, kas to izmantoja kā vienu no būtiskākajiem faktoriem nacionālo mītu un no tiem izrietošās nacionālās paš­apziņas veidošanai. Šim nolūkam 1936. gada 14. janvārī, ar Ministru Kabineta, kurš tajā laikā pildīja arī likumdevēja funkcijas, likumu izveidoja Latvijas vēstures institūtu, kura uzdevums bija "latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā". Par institūta locekļiem norīkoja: prof. Franci Balodi, privātdocentu Jāni Bērziņu, atvaļināto ģenerāli Mārtiņu Peniķi, profesoru Arnoldu Spekki, profesoru Pēteri Šmitu, profesoru Arvedu Švābi, profesoru Augustu Tenteli un profesoru Robertu Viperu. Galvenokārt publicistiskajā līmenī, taču arī akadēmiskajā līmenī uzplauka stilizēti heroizēts latviešu vēstures traktējums. 30. gadu otrajā pusē Ulmaņa režīma ideoloģija, izmantojot vēsturi kā savu pamatu, meta tiešu laipu starp latviešiem tagadnē un “latviešiem” 13. gadsimtā. Kas īpatni, tā arī netika tapis neviens nopietns pētījums par latviešu tautas veidošanos.

Latviešu trimdas Rietumos vadošie vēsturnieki (A. Spekke, I. Šterns, E. Dunsdorfs, A. Švābe u.c.) galvenos vilcienos turpināja aizsākto historiogrāfijas tradīciju, pabeidzot Latvijā iesākt, papildinot to ar Rietumu pasaulē pieejamajiem avotu materiāliem. Tā kā to var uzskatīt par nacionālās historiogrāfijas turpinājumu laikā, kad Latvija bija okupēta, anektēta un inkorporēta PSRS. Trimdā radīto darbu lielākais trūkums bija Latvijas arhīvu, muzeju u.c. avotu neizmantošana, kā arī zināma “iekonservēšanās” pirmskara nacionālisma paradigmā.

20. gs. otrās puses jeb padomju historiogrāfija

1944. gadā, PSRS armijai ienāķot Latvijas teritorijā un anektējot to, tika pieņemts Lēmums par vēstures zinātni Latvijā, un nolemts atjaunot Latvija Universitātes Vēstures institūta darbu, kam jābalstās uz marksistiski-ļeņinisko vēstures skatījumu. Par direktoru norīkoja Dr.hist. M. Stepermani. Izveidojot Latvijas Zinātņu akadēmiju, tajā iekļāva Latvijas vēstures institūtu kā Vēstures un materiālās kultūras institūtu (ar šādu nosaukumu līdz 1959. g.), kura uzdevumus formulēja kā "vākt, aprakstīt un izdot Latvijas vēstures avotus un organizēt un vadīt Latvijas un vispārīgās vēstures pētniecību". Papildus izveidoja vēl Latviešu valodas un literatūras institūtu un Folkloras institūtu.

Arī padomju vēsturnieki turpināja pirmskara laika nacionālās historiogrāfijas tradīciju, ka visa vēstures gaita no 13. gs. līdz Latvijas valsts izveidošanai bijis tautas paverdzināšanas laiks, kur latviešu attīstības iespējas permanenti ierobežoja vāciešu vara un privilēģijas. Atšķirība bija vien tajā, ka visa pamatā lika ļeņinisma dogmu par vēsturisko materiālismu, bet historiogrāfijā etnocentrisko skatījumu nomainīja ar “šķirisko pieeju” – uz zemniekiem raudzījās ne kā uz “latviešiem”, bet kā uz “darba tautu”, - kā arī cenšoties rast vai pat izdomāt kādas nebūt liecības par Vidzemes vēsturisko saikni ar Krieviju. Taču kopumā ne viduslaiku, ne jauno laiku vēsture nebija LPSR vēstures zinātnes prioritāte (tā bija pamatā orientēta uz 19.-20. gs. vēsturi).

1953. gadā izdotajā “Latvijas PSR vēsturē” (3 sējumos, izdota vispirms krievu, pēc tam latviešu valodā) ar noklusējumu vai pat atklātu melu palīdzību mēģināts pierādīt, ka vienīgā pozitīvi vērtējamā vara latviešu zemniekiem šajā laikā bijusi meklējama senkrievu kņazistēs, vēlāk Maskavas cara pārvaldītajās zemēs. Stūrakmens bija tēze, ka Latvijas un latviešu iekļaušanās “brālīgo padomju republiku saimē” bijusi likumsakarīga un neizbēgama, un pamatojums tam tika meklēts caur “šķiru cīņas” prizmu no Livonijas kariem (kur nonāca pat pie apgalvojuma, ka zemnieki paši pulcējušies ap ienākošo Maskavijas karaspēku kā ap glābēju un aizstāvi), caur Lielo Ziemeļu karu līdz pat 18. gs., kad Vidzemi sev pievienoja Krievjas impērija. Tas esot pozitīvākais, kas nācis pār latviešu tautu, jo Latvijas vēsturisko novadu pievienošana Krievijas impērijai, nodrošināja tautai ilgstošu mieru, sekmēja ekonomikas attīstību, atjaunoja mūžsenos sakarus starp latviešu un krievu tautu, “radīja priekšnoteikumus latviešu tautas tālākai attīstībai un latviešu kultūras izkopšanai lielās krievu tautas kultūras ietekmē”. Dominēja ekonomikas un šķiru cīņas sižeti. Attiecīgi, sadzīves totālas politizācijas un ideoloģiskā spiediena apstākļos padomju historiogrāfijā kā raksturīga tendence vērojama izvairīšanās no patstāvīgiem vispārinājumiem un konceptuāliem secinājumiem, pētījumu problemātikas sašaurināšana, orientējoties uz tīri pozitīvisku faktogrāfisku saimniecības vēstures pētījumu veikšanu. Valsts ļoti plaši finansēja arheoloģiskos izrakumus.

Nenoliedzami, agrārās vēstures pētījumiem 50.-60. gados (R. Vipers, Dz. Liepiņa, M. Stepermanis, V. Dorošenko, J. Zutis, H. Strods u.c.) bija visai paliekoša vērtība, ja vien ignorējam tajos kā obligātas ievietotās pasāžas par ražotājspēkiem un ražošanas attiecībām, kā arī nemitīgās atsauces uz Marksu un Ļeņinu. Savukārt pilsētu, pilsētnieku sadzīves un amatniecības vēsturei tika veltīta visai maza vērība, un šai tēmai pievērsās visai nedaudzi vēsturnieki (V. Dorošenko, G. Jenšs, V. Pāvulāns, I. Bērziņa, M. Taube un daži citi). Pie padomju laikmeta vēstures zinātnes pozitīviem sasniegumiem aplūkojamajā kontekstā jāpieskaita apjomā nelielie Jāņa Zuša jau 1949. gadā izdotie darbi par Livonijas karu un poļu-zviedru karu, to autors, kaut arī ieradies no Padomju Savienības, kā profesionāls vēsturnieks tomēr ievērojami atšķīrās (arī analīzes un spriešanas spēju ziņā) no saviem daudzajiem kolēģiem – speciālistiem partijas vēsturē (viņa darbos lielākā vai mazākā mērā, bet tomēr dominē tīri zinātniska, nevis politiski marksistiska pieeja vēstures procesiem, kaut arī viņš saprotamu iemeslu dēļ nav varējis izvairīties no krievu tautas vēsturiskās lomas, šķiriskuma u.c. jēdzienu pārspīlēšanas un pārliecīgas izcelšanas).

Tomēr tādu pētnieku kā V. Dorošenko, V. Pāvulāna, Dz. Liepiņas u.c. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā un Latvijas Valsts universitātē tapuši darbi, kuru autoriem, ieviešot apritē neizmantotus avotu materiālus, izdevies būtiski papildināt Latvijas vēstures historiogrāfiju saimnieciskajā (pirmkārt agrārajā), politiskajā un militārajā vēsturē.

Ievērojams darbs par Rīgu viduslaikos un jaunajos laikos tapa Teodora Zeida redakcijā. Tāpat par ļoti nozīmīgu jāatzīst Viļņa Pāvulāna uz avotiem balstītā grāmata par satiksmes ceļiem Latvijā. Tāpat vairākus svarīgus rakstus par Rīgu un Rīgas patrimoniālo apgabalu poļu-zviedru karā, kā arī par Vidzemes zemniekiem un muižām uzrakstīja Dzidra Liepiņa, par Rīgas pilsētas tirdzniecību, Vidzemes zemnieku stāvokli rakstīja Vasilijs Dorošenko, plaši izmantojot Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālus. Tiesa gan, padomju laika vēsturnieki koncentrējās uz ekonomikas un statistikas datu apstrādi, praktiski nepieskaroties kultūras dzīvei ārpus pilsētām.

Vēsturiskā naratīva veidošanā tika praktizēta deduktīvā pieeja: visa pamatā ir Marksa, Engelsa un Ļeņina paustās atziņas, kas nu jau bija dogmas statusā, kuras vajadzēja ilustrēt ar pagātnes piemēriem, kas atrasti vēsturnieku pētījumos. Šī iemesla dēļ gandrīz nebija nopietnu avotu publikāciju par jauno laiku vēsturi (izņemot G. Merķeļa paskvilas pārizdevumu ar jauniem komentāriem) – tajos gluži vienkārši nevarēja atrast apstiprinājumu vēsturiskā materiālisma patiesumam.

“Šķiru cīņas” – apspiestās tautas un apspiedēju elites mūžīga pretstāve, - pieeja padomju historiogrāfijā lielā mērā ļāva turpināt starpkaru perioda vēstures pētniecības tradīciju, jo arī tad aktuālākie sižeti bija agrārās vēstures pētīšana, kā arī “latviešu” un “vāciešu” pretstāves un antagonisma liecību selektīva meklēšana. Abās šajās it kā pretmetajās historiogrāfijas tradīcijās Latvijas vēsture bija tikai un vienīgi latviešu tautas vēsture, kas pat liek aizdomāties par iespējamu “nacionālmarksistiskās” vēstures skatījama paradigmas pastāvēšanas atzīšanu.

Mūsdienu Latvijas nacionālā historiogrāfija

20. gs. 90. gados, Latvijas vēsturniekiem atbrīvojoties no varas ideoloģiskā diktāta, aktuālākais bija revidēt totāli ideoloģizēto 20. gs. vēsturi. Tie masveidā pievērsās starpkaru posmam Latvijā, 2. pasaules karam un padomju okupācijas laikam - politiskajai un militārajai vēsturei, - bet viduslaiki un jaunie laiki palika perifērijā kā atsevišķu pētnieku interešu lauciņš.

Līdz šim par aplūkojamā perioda galvenajiem pētniecības centriem bija uzskatāms Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts un Vēstures un filozofijas fakultāte, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Taču pēdējā desmitgadē jauno laiku Vidzemē pētīšana koncentrējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centrā.

Vispārējā pievēršanās 20. gs. vēsturei pēdējās desmitgadēs novedusi arī pie tā, ka Latvijā zudušas vairākas vēstures palīgdisciplīnas. Ja tādās jomās kā, piemēram, heraldika, sfragistika, vēsturiskā kartogrāfija un vēsturiskā etnogrāfija vēl pastāv, pateicoties atsevišķu pētnieku individuālajai interesei, tad tādas palīgzinātnes kā vēsturiskā diplomātika, vēstures avotu edīcija, paleogrāfija, kodikoloģija, filigranoloģija tikai šobrīd atdzimst pēc ilgāka laika perioda pārrāvuma. Savukārt, piemēram, vēsturiskajā metroloģijā, hronoloģijā, epigrāfikā speciālistu nav. Tas, protams, kavē Latvijas historiogrāfijā nostiprināties medievistikai un jauno laiku pētniecībai.

Raksturojot postpadomju periodu, vācu vēsturnieks D.Henings pamatoti norāda, ka Latvijas nacionālā historiogrāfija atstāj novārtā sakarības starp kopējo Eiropas attīstību un „mazo tautu atmodas” problemātiku, jo īpaši Austrumeiropā, un arī mūsdienās vēl seko XX gs. sākuma paradigmā valdošajiem traktējumiem. 90. gadu sākumā norisinājās visai nekritiska latviešu nacionālās historiogrāfijas starpkaru postma atstātā mantojuma apzināšana un rakstīšana nacionālajā garā (it sevišķi mācību grāmatās), ar Latvijas vēsturi saprotot drīzāk latviešu tautas, nevis Latvijas teritorijas un tās dažādo tautību iedzīvotāju vēsturi.

Vispārīgos vilcienos raksturojot Latvijas historiogrāfijas metodoloģiju, nevar neatzīmēt tās tiešo saikni ar klasisko pozitīvismu vēl mūsdienās, proti, bieži vien Latvijas vēsturnieku pētījumi liek atcerēties frāzi (vēsturnieku pozitīvistu pieejas kvintesenci), ar kuru sākas “Ievads vēstures izpētē” : “Vēsturi raksta pēc dokumentiem.” Pasaules historiogrāfijā pieprasītāko metodoloģisko pieeju kontekstā tā ir neapšaubāmi novecojusi pieeja, kura norāda uz vēstures pētniecības zināmu konservatīvismu Latvijā.

Konservatīvisma pazīmes un pozitīvisma metodoloģijas iezīmju saglabāšanās mūsdienu vēstures zinātnē izskaidrojama (un pat daļēji attaisnojama), ievērojot historiogrāfisko situāciju Latvijā pēc neatkarības atgūšanas: PSRS laika historiogrāfijas totāla revīzija, starpkaru perioda mantojuma pielāgošana mūsdienu zinātnes prasībām, t.i. nepieciešamība izveidot (faktiski no pašiem pamatiem) jaunu Latvijas vēstures koncepciju. Tā nu sevišķi liela uzmanība tiek veltīta jaunāko laiku politiski un sabiedriski aktuālajiem vēstures posmiem un liktenīgiem notikumiem. Tas viss liek vēsturniekiem fokusēties vispirms un galvenokārt uz faktogrāfijas reprezentāciju, vienlaikus ierobežojot jaunāku metodoloģisku pieeju ieviešanu pētniecībā.

Pie tam nevar arī uzskatīt, ka historiogrāfija ir pilnībā atbrīvojusies no dažu pirmskara, trimdas un pat padomju laika pamatlīniju iespaida (piemēram, vienkāršotais jēdziens “labie zviedru laiki” vai tikpat vienkāršotā muižniecības kā “svešas” marginalizēšana,Vidzemes vēstures uztveršana tikai kā zemnieku vēsturi u.tml.). Līdz ar to Latvijas vēstures zinātnes galvenā problēma ir hroniska nespēja veidot neitrālu, pārnacionālu skatījumu uz Latvijas vēsturi, kurā tiktu atzīts, izvērtēts un akcentēts viss Latvijas teritorijā radītais kultūrvēsturiskais mantojums neatkarīgi no tā latviskās, vāciskās, krieviskās, poliskās, zviedriskās, ebreju vai citas etniskās izcelsmes.

Skat. arī: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Latvijas vēsture, Latvijas vēsturnieku komisija, Letonika

Literatūra par šo tēmu

  • Jēkabsons Ē. Latvijas Neatkarības karš 1918.–1920. gadā : Galveno militārpolitisko norišu atspoguļojums historiogrāfijā // Latvijas valstiskumam 90. Latvijas valsts neatkarība: ideja un realizācija. Starptautiska konference 2008, 13.–14. novembris, Rīga. – Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts: Rīga, 2010, 20.–44. lpp.
  • Šteimans J. Latvijas vēstures historiogrāfija. - Latgales kultūras centrs: Rēzekne, 2010. ISBN 978-9984-29-177-2
  • Ivanovs A. Vēstures zinātne kā padomju politikas instruments: Historiogrāfijas konceptuālais līmenis. // Padomju okupācijas režīms Baltijā, 1944 – 1959: Politika un tās sekas. Referātu kopsavilkumi. Starptautiskā konference, Rīga, 2002. g. 13. – 14. jūnijā / Vēsturnieku komisija, Latvijas Valsts arhīvs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, Latvijas Universitāte. – Latvijas Valsts arhīvs: Rīga, 2002. – 10. -12.lpp.
  • Ivanovs A., Kivrāns P., Poča I., Počs K. Apcerējumi par Latgales vēstures historiogrāfiju līdz 1945. gadam. – Latgales Kultūras centra izdevniecība: Rēzekne, 2003. – 189 lpp.
  • Soms, H. Albums “Terra Mariana” (1888.g.) Latgales historiogrāfijas skatījumā. // Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, II daļa. Daugavpils: Daugavpils Universitātes izdevniecība Saule, 2003., 45.-49.lpp.
  • Ivanovs A. Latvijas PSR historiogrāfija (konceptuāls pārskats) // Latvijas Vēsture: Jaunie un jaunākie laiki. – 2003. – Nr.2(50). – 75.-83.lpp.
  • Počs K., Poča I. Ieskats Latgales vēstures historiogrāfijā (līdz 1945.g.). - Latgales Kultūras centrs: Rēzekne, 1993. - 40 lpp.
  • Иванов А. Преемственность русской историографической традиции в освещении отношений России и Латвии (до 1917 г.) // Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture = Proceedings of the XIIth Scientific Readings of the Faculty of Humanities / Daugavpils Universitāte; atb. red. A. Ivanovs. – DU izdevniecība “Saule”: Daugavpils, 2003. – VI (I). – 62.-68. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latvijas_vēstures_historiogrāfija&oldid=72950"