Vācbaltieši

No ''Vēsture''
Versija 2014. gada 26. jūnijs, plkst. 13.20, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vācbaltieši (vc. die Deutschbalten), pašnosaukumā baltieši, balti (vc. die Balten), XX gs. 30.-40. gados Vācijas propagandas iespaidā dēvēti arī par baltvāciešiem vai Baltijas vāciešiem (vc. Baltendeutsche)[1] - etniska pamatiedzīvotāju grupa mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas veidojās pakāpeniski, kopš XIII gs., saplūstot Livonijā ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu u.c. ieceļotāju, kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu pēctečiem,[2] kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot Krievijas impērijas Baltijas guberņās savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti.

Līdz XX gs. pirmajai pusei veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (XVIII-XIX gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušo zemnieku pārstāvjiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācbaltiešu vidē). Sākotnēji sevi dēvējuši par kurzemniekiem, vidzemniekiem, igaunzemniekiem (kurlander, lievlander, estlander), taču XIX gs. Krievijas impērijas rusifikācijas politikas iespaidā radies pašapzīmējums "balti" jeb "baltieši" (Balten). Paši vācbaltieši vienmēr sevi vairāk asociējuši ar Baltiju, nevis ar Vāciju: Baltiju tie uzskatīja par savu dzimteni (Heimat, Vaterland), bet Vāciju vācu izcelsmes baltieši dēvēja par senču zemi (Mutterland - burt. "mātes zeme"). Pārējās reģionā dzīvojošās grupas - latviešus, līvus, kurseniekus, igauņus - vācbaltieši neuztvēra kā tautas, bet gan vienkārši kā sabiedrības zemāko kārtu, lauciniekus (Landvolk), kuriem to neizglītotības un naidīguma dēļ neuzticējās, taču pieņēma savā vidū, ja kāds bija guvis augstāko izglītību, t.i. ieguvis "vāciskumu" (Deutschtum). Praktiski visi vācbaltieši prata arī pārējās vietējās valodas: latviešu vai igauņu, un krievu. Daudz kas no kāzu, bēru un gadalaiku svētkiem tika pārņemts no igauņiem un latviešiem arī vācbaltiešu vidē. Memuārliteratūrā sastopamajos pašraksturojumos vācbaltieši uzsver, ka no pārējām vietējām tautām viņi atšķiras ar atbildības sajūtu, godīgumu, neuzpērkamību, kārtības mīlestību un discplīnu.

Raksturojot šo etnisko grupu, tiek izcelts korporatīvais aspekts, jo Baltijas vāciešu kopības spēks esot slēpies tieši ciešajos korporatīvā rakstura sakaros starp atsevišķām personībām, ģimenēm, interešu grupām, taču tas vairāk attiecas uz bruņniecībai un muižniecībai piederīgajiem, jo "literāti" (vienkārši ļaudis ar augstāku izglītību), amatnieki un tirgotāji dzīvoja izolēti un dažādām kārtām piederīgie savā starpā nekontaktēja). Ievērojamu lomu vācbaltiešu kultūras veidošanā un konsolidēšanā spēlēja Tērbatas vācu universitāte. Līdz XX gs. sākumam politiskais nacionālisms nav raksturīgs - būt vācbaltietim vairāk nozīmēja kultūras, izglītības un sociālās kārtas piederību, - gluži vienkārši Baltijā jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski un uzskatīja sevi par baltieti, un situācija mainījās tikai līdz ar igauņu un latviešu politiskā nacionālisma dzimšanu XX gs. otrajā pusē, šīm etniskajām grupām norobežojoties no zemes iedzīvotāju sociālās elites. Uz 1914. gada sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotāji. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērijā vācbaltiešu tiesības tika ievērojami ierobežotas un tie ievērojami diskriminēti kā etniska grupa (skat. likvidācijas likumi). Smagi cieta LSPR laikā: 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. 1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas republikas bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes - pamatsastāva lielāko daļu[3], sakaujot LSPR armiju un nodrošinot valsts pastāvēšanu. Latvijas Republikas Pagaidu valdībā, kas tika veidota pēc mononacionāla principa, 1918. gada decembrī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers (Vācbaltu demokrātu partija), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots (Vācbaltu progresīvā partija), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Vācbaltu progresīvā partija)[4], bet jau jūnija sākumā MK bija palicis tikai viens. Latvijas Tautas padomes darbā vācbaltiešu pārstāvji netika pielaisti.[5] Starpkaru periodā vācbaltiešu vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas un tiesības ievērojami samazinātas, agrārreformas un Ulmaņa apvērsuma rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas[6]. Ievērojamā daļā vācbaltiešu izplatījās vācu nacionālisms un sarūgtinājums pret Latvijas valsti, kas viņus bija "piekrāpusi". Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, elite, kurai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. Daļa agresīvās etnopolitikas ietekmē pārlatviskojās vai pārigauņojās, nomainot ne tikai valodu, bet arī uzvārdus[7] u.c. etniskās piederības rādītājus, vai arī, saskaņā ar 1939. gada 30. oktobra Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu, tika pakļauti ekspatriācijai, t.i. bija spiesti uz visiem laikiem pamest dzimteni, izceļojot, lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju. 1939.–1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Kā autonoma etniska grupa pastāv vēl mūsdienās, saglabājot savu "baltiskumu" (Baltentum), kaut ievērojami mazākā skaitā.

Skat. arī: Kurzemes literatūras un mākslas biedrība

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Nacionālsociālistiskajā Vācijā jēdzienu die Deutschbalten sāka aizcietot ar Baltendeutsche - uzsverot, ka visi vācieši pasaulē esot vienas tautas daļa, un nekādu tur subetnisku atsevišķu elementu nav. Šo apzīmējumu pārņēma arī daļa žurnālistu Latvijā 30. gadu otrajā pusē.
  2. ↑ "(..) veselas dzimtas kā Gillemond de Villebois, Clapier de Colongues, Girard de Soucanton, Grandidier, La Trobe ir franču izcelsmes, citi, kā Loewis of Menar, Armstaed, Carlyle, Pierson of Balmadis ir angļu, Barclay skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 393. lpp. Izcelsmes dažādību viegli var konstatēt arī 1939. gada izceļotāju sarakstā, redzot daudzos nevācu izcelsmes uzvārdus ļaudīm, kas sevi uzskatīja par baltiešiem.
  3. ↑ 1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja aptuveni 3000 vācbaltiešu (80% no LR bruņoto spēku sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar LkO, vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.
  4. ↑ Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī uzreiz apsveica un piedāvāja sadarbību Vācbaltu progresīvā partija, Jaunbaltiešu savienība, citas organizācijas, kā Vācbaltu demokrātu partija, izvēlējās vispirms apspriest izmaiņas un tad lemt, savukārt konservatīvās Baltiešu savienība un Nacionālliberālā partija bija visai naidīgi noskaņotas.
  5. ↑ Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands.
  6. ↑ Piemēram, vēsturnieka Arbuzova padzīšana no pasniedzēja darba LU, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības likvidācija, 1931. gadā vācbaltiešu draudzei Doma baznīcas atņemšana, 1935. gadā sākusies vācbaltiešu arhīvu konfiskācija, uzņēmumu piespiedu pārņemšana u.tml.
  7. ↑ Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). - LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
  • Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
  • Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
  • Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998.
  • Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. - Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. - 47 lpp.
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971
  • Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra - LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
  • Ojārs Skudra. Baltvācu preses refleksijas par Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtām (20. gs. 20.–30. gadi). // Latvijas arhīvi. 2008. Nr.4. 102.-123. lpp. ISSN 1407-2270
  • Kārlis Zvirgzdiņš. Vācbaltiešu arhīvu pārņemšana valsts glabāšanā (1935. gada rudens). // Latvijas arhīvi. 2009. Nr.3. 52.-73. lpp. ISSN 1407-2270
  • Feldmanis I. Vācu vēsturnieki par nacisma ietekmi Latvijas vāciešos // Latvijas Vēsture. - 1991. - Nr. 2. - 40.-46. lpp
  • Lencs V. Bermonts un vācbaltieši 1919. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 91.-99. lpp.
  • Stradiņš Jānis. Vācbaltieši, Rīga un Latvija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 191.-194. lpp.
  • Feldmanis Inesis. Ulmaņa autoritārās valdības antivāciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.3., 112.-121. lpp.
  • Butulis Ilgvars. Baltvācieši latviešu presē no 1930. līdz 1934. gadam. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.4., 108.-127. lpp.
  • Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Etnisko pētījumu centrs. Rīga : [b. i.], 2000. 57.lpp. ISBN 9984543560
  • Аndreeva N.S. The Baltic German Nobility and Russia's Policies in the Early 20th Century // Social Sciences. A Quarterly Journal of the Russian Academy of Sciences. Vol. 39. 2008. № 3. P. 43-52
  • Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
  • Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939–1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) - Neumünster, 1972
  • Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.
  • Eggers Alexander. Baltische Lebenserinnerungen. - E. Salzer: Heilbronn, 1926, 348 S.
  • Zwischen Reval und St. Petersburg: Erinnerungen von Estlandern aus zwei Jahrhunderten : im Auftrag der Estländischen Ritterschaft. / Henning von Wistinghausen Hrsg. - Anton H. Konrad Verlag, 1993, 443 S. ISBN 3874373517
  • Aabrams V. “Mehr nurrige Gesicht”. Vier Gedichte in estni-schem Halbdeutsch. Aus einer karnevalesken Umbruchszeit. Magis-terarbeit Universität. - Tartu, 2007
  • Bender R. Oskar Masing und die Geschichte des Deutschbalti-schen Wörterbuchs. Diss. Phil. - Tartu, 2009
  • Bergengruen W. Schnaps und Sakuska. Baltisches Lese-buch. / Hrsg. N. Luise Hackelsberger. - München, 1992
  • Eckardt J. Die baltischen Provinzen Russlands. Politische und culturgeschichtliche Aufsätze. - Leipzig, 1868
  • Kulturgeschichte der baltischen Länder in der Frühen Neuzeit. Mit einem Ausblick in die Moderne. / Garber K., Klöker M. Hrsg. - Tübingen, 2003
  • Андреева Н.С. Прибалтийские немцы и российская правительственная политика в начале ХХ века. - Мiръ: СПб., 2008. 312 с.
  • Андреева Н.С. Кто такие «остзейцы»? // Вопросы истории. 2001. № 10. С. 173-175
  • Андреева Н.С. Статус немецкого дворянства в Прибалтике в начале XX в. // Вопросы истории. 2002. № 2. С. 44-61
  • Андреева Н.С. «Остзейский вопрос» и Первая мировая война // Россия и Балтия: эпоха перемен (1914-1924). Москва, 2002. С. 26-47
  • Андреева Н.С. Прибалтийско-немецкое дворянство и политика российского правительства в начале XX в. // Вопросы истории. 2008. № 1. С. 103-111
  • Немцы в истории России: Документы высших органов власти и военного командования. 1652-1917 / Сост. В.Ф. Дизендорф - Москва, 2006. 784 с.
  • Исаков С. Г. Остзейский вопрос в русской печати 1860-х го-дов // Ученые зап. Тартуского гос. ун-таб Тарту, 1961. Вып. 107.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācbaltieši&oldid=53996"