Klaušas
Klaušas (lat. angaria, viduslat. corvea, fr. corvée, pl. pansczyzna, an. socage, vc. Fron, Frondienst, kr. барщина) - regulāri pienākumi atkarīgajam pret zemes kungu, visbiežāk, normēts darbs zemes kunga lielsaimniecībā, ko veic atkarīgais zemnieks (dzimtcilvēks) ar savu inventāru, tā maksājot par tiesībām dzīvot un strādāt tam piešķirtajā saimniecībā (zemnieka sētā), kā arī par kunga aizgādību, rūpēm un palīdzību.
Klaušas pastāvēja jau Senajā Romā kā pienākuma darbs valsts labā (lat. functio). Rietumeiropā izplatījās kā feodālās rentes paveids VIII-XI gs. Pēc XIII gs. to pamazām sāka nomainīt produktu un naudas rente. Maskavijā klaušas ieviesās XVI gs. otrajā pusē un pastāvēja līdz XIX gs. otrajai pusei (Krievijas impērijā pilnībā atceltas 1882. gadā). Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās ziņas avotos par klaušām nāk no XIII gs., kad bez naturālajām nodevām jeb nodevām graudā iedzīvotāji tika aplikti ar t.s. publiskajām klaušām. Tām pārsvarā bija militārs raksturs: Livonijas iedzīvotājiem bija jāpiedalās zemes kungu karos, tāpat bija jāpiedalās piļu, ceļu, tiltu un baznīcu būvē. Piemēram, 1267. gada Ordeņa un kuršu līgumā bija noteikts: “Katram kursim jāstrādā priekš ordeņa 4 dienas gadā savā novadā - 2 vasarā un 2 ziemā.” 1272. gada līgumā ar zemgaļiem tika nolemts, ka viņiem arī jāpilda 2 klaušu dienas vasarā un 2 ziemā, kurās ietilpst viens brauciens šķūtīs, un visiem darba spējīgiem zemgaļiem jānāk pļaut sienu, cirst un nest malku. Sākot ar 1XIV gs. kara klaušas samazinājās, jo mazinājās piļu celtniecības dinamika, bet XV gs. arī karu skaits - kara klaušu vietā pieauga lauksaimniecības klaušas. Muižas veidošanās XV gs. otrajā pusē izsauca tendenci palielināties arī klaušu apjomam, lai gan kopumā ziņas par tā laika klaušām ir ļoti fragmentāras. Piemēram, vasalis Tīzenhauzens 1486. gadā prasīja no saviem ļaudīm 9 klaušu dienas gadā: 6 pļaut un ievākt sienu, 3 pļaut rudzus. Livonijas ordenis 1492. gadā Zemgalē zemniekiem noteica, ka vasarā muižas darbos jāiet pēc vīru skaita, bet ziemā pēc sētu skaita. Savukārt Kursā 1500. gadā saimniekam muižā jau bija jānostrādā 32 dienas gadā. Acīmredzot klaušu apjoma palielināšana notika uz līguma pamata, ko zemes kungs vai muižnieks noslēdza ar zemnieku pārstāvjiem. Juridiski līgums skaitījās brīvprātīgs, taču zemniekiem no tā bija grūti atteikties. Par papildus klaušām, kuras gan vēl dēvēja par talkām (Betteltage, Bittarbeit), muiža rīkoja dzīres ar alu, mūziku un dejām. XV gs. parādījās arī t. s. "kordu" (no igauņu val. “kord” - reize) jeb kārtnieku darbi. Šīs klaušas deva viss pagasts kolektīvi. Atsevišķi ciemi sūtīja uz muižu ganus, lauksargus, muižu sargus u.c.
Dažos novados XVI gs. vidū jau bija izplatītas diendienā pildāmās klaušas, piemēram, Vidzemē no katras ½ vai ¼ arkla saimniecības uz muižas tīrumiem augu gadu no pirmdienas līdz piektdienai bija jāsūta viens cilvēks un viens zirgs (t.s. īstenieks) un vasarā vēl vienu darbinieku bez zirga (t.s. otrinieks). Steidzamiem ārkārtas darbiem jeb "liecībām" muižās rīkoja talkas. XVIII gs. ieviesa riežas un klaušu apjomu reglamentēja muižu tiesībās. Kurzemes kroņa muižās, saskaņā ar H.Stroda grāmatu “Kurzemes kroņa zemes un zemnieki”, klaušas dalījās sekojoši:
- kārtējās klaušas (zirdzinieku un kājnieku);
- akorda klaušas (riežas);
- ārkārtējās klaušas (liecības).
Papildus klaušām pastāvēja arī naudas maksājumi. Tā kā muižu saimniecību naudas ienākumu palielināšanās atpalika no augošajām Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga un vēlāk arī kroņa naudas vajadzībām, jau XVIII gs. lielāko daļu nodevu pārvērta naudas maksājumos. Līdz Kurzemes pievienošanai Krievijas impērijai, zemniekiem nebija uzlikti patstāvīgi nodokļi kronim, izņemot kādreiz pieprasītās pilsbūvju naudas. Vidēja zemnieku saimniecība sūtīja klaušās ikdienas 3-4 darbiniekus. Klaušu zemnieki muižās izlietoja līdz ¾ no sava darba laika. Visi kalpi bez izņēmuma atradās dienesta attiecībās ar sētu saimniekiem pamatojoties uz brīviem līgumiem, kuros par savām darba attiecībām katru gadu nolīga atšķirīgi, pilnīgi brīvi vai saņemot samaksu iedalīta zemes gabaliņa, brīva uztura labības vai naudas veidā.
Pēc zemnieku brīvlaišanas Kurzemes un Vidzemes guberņās iestājās t.s. "klaušu laiki", kad klaušu apmēru palielināja aptuveni 2 reizes. XIX gs. vidū sākās pāreja uz algotu darbu. Galīgi klaušas ar likumu atcēla Latgalē 1863. gadā, Kurzemē - 1867. gadā, Vidzemē - 1868. gadā. Sabiedriskās klaušas mūsdienu Latvijas teritorijā turpinājās visu 1. republikas laiku (sabiedriskās ēkas, laukus skolas, klubus, ceļus u.tml. valsts un pašvaldību objektus daudzviet būvēja klaušu kārtā), 2. pasaules kara laikā un līdz pat 1950. gadu sākumam, kad tās atcēla pilnībā.
Skat. arī: šķūtis, komutācija, angārija
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 206. lpp.
- Stepermanis M. Zemnieku nemieri Vidzemē 1750–1784. – Rīga, 1956
- Liepiņa Dz. Vidzemes zemnieki un muiža 18. gadsimta pirmajā pusē. - Zinātne: Rīga, 1983., 208 lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Klišāns V. Livonijas zemnieki. Dzimtbūšanas izcelšanās.
- Blintenes muižas klaušu grāmatas no 1807. un 1820. gada, kā arī pielikums zemes nomas līgumam no 1862. gada.
