Poļu Vidzeme

**Księstwo Inflantskie**
	1629.-1772.
sizerens	Žečpospoļitas karalis;
galvaspilsēta	Dinaburga

Poļu Vidzeme (pol. Księstwo Inflantskie, kr. Польская Инфлянтия) - mūsdienu Latgale, - Pārdaugavas hercogistes dienvidaustrumu daļa, kas palika Žečpospoļitas valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā Altmarkas pamiera noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. zviedru Vidzemē un poļu Vidzemē (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).^[1] 1677. gadā^[2]

Ģeogrāfiski tā bija Žečpospoļitas teritorija Aiviekstes kreisajā krastā.^[3] Par galvaspilsētu izvēlējās Dinaburgu (vienīgā pilsēta - pārējās apdzīvotās vietas bija miersti), kur rezidējošais vojevoda vienlaikus bija arī Dinaburgas trakta (trakt Dyneburski) stārasts. Administratīvi vojevodiste tika iedalīta 4 traktos jeb stārastijās: Daugavpils traktā, Rēzeknes traktā (trakt Rzeżycki), Ludzas traktā (trakt Lucyński) un Viļakas traktā (trakt Marienhauski). Savukārt stārastijas sīkāk dalījās voitistēs un galos kurus pārzināja no zemniekiem ieceti voiti jeb desmitnieki (bez tam par "stārastijām" dēvēja arī karaļa muižas). Katrā traktā darbojās zemes tiesa, kas izsprieda muižniecības civillietas pirmajā instancē, bet Dinaburgas pilsētas tiesā izskatīja gan civillietas, gan krimināllietas. Apelācijas tiesa vojevodistei bija galma tiesa Varšavā. Baznīcas lietas bija Dinaburgas bīskapa pārziņā, taču paši bīskapi (ar retiem izņēmumiem) tur pastāvīgi neuzturējās. 1677. gadā Varšavas Seimā tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par Inflantijas vojevodisti (Wojewodztwo Inflantskie, kr. Инфлянтское воеводство), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (Księstwo Inflantskie) un ģerboni. Ar šo konstitūciju poļu Vidzemē spēkā stājās Lietuvas lielkņazistes likumu kodekss jeb Lietuvas statūts (III redakcija 1588.), kas bija spēkā līdz pat 1840. gadam.

Pēc 1772. gada 19. februāra t.s. 1. Polijas dalīšanas (pol. Rozbiór Polski) 16. augustā ar Krievijas impērijas imperatore Katrīna II ar ukazu iekļāva poļu Vidzemi impērijā kā Baltkrievijas ģenerālgubernatūras Pleskavas guberņas Daugavpils provinci.

Atsauces un paskaidrojumi

↑ Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar Olivas miera līgumu Žečpospoļita atzina esošo status quo un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. de iure hercogiste turpināja pastāvēt.
↑ 1656.-1667. gados poļu Vidzemi bija sagrābusi Maskavas cariste, teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas prikazu (kr. Приказ лифляндских дел), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc Andrusovas pamiera līguma noslēgšanas 1667. gadā.
↑ 1629. gadā Altmarkā slēdzot pamieru uz 6 gadiem vienojās, ka robeža (Hauptgrenze) būs Daugava un Aiviekste, taču ar noteikumu, ka katra puse saglabā tās teritorijas, kuras bija tās kontrolē līdz pamiera noslēgšanas brīdim. Tāpat, pamatojoties uz romiešu civiltiesību principa res accessoria sequitur rem principalem (blakus lieta seko galvenajai lietai), tika noteikts, ka pusmuižas vai citi īpašumi neatkarīgi no tā, kurā upes krastā tie atrodas, pienākas tam, kura īpašumā ir galvenā muiža. Tā kā noteikumi praksē bieži nonāca savstarpējās pretrunās, bet juridiska robežu nospraušana nebija paredzēta, tad strīdīgajās teritorijās nereti izcēlās lokāla mēroga konflikti. Tālāk zviedru Vidzemes un poļu Vidzemes robeža virzījās taisnā līnijā gar Aizmtas upi, iepretim Sāvienas upes grīvai šķērsoja Aivieksti un līkumoja pa Savienas (Sawe), Alūksnītes (Alloksnit), Odzes (Ootz), Vabolītes (Wabbalit) un Īslienas (Islena) upēm. No īslienas līdz Lubāna ezeram robeža tika noteikta pa Robežupi (Roabeshe). (Zviedru kontrolē bija arī Ļaudonas un Lubānas muižu zemes Aiviekstes kreisajā krastā.) Lubāna ezeru robeža dalīja uz pusēm. Robežas posms no Lubāna ezera līdz Sitas upes augštecei visumā atbilst mūsdienu Balvu rajona robežai ar Madonas, Gulbenes un Alūksnes rajonu: tālāk tā bija pa Aiviekstes izteku un pa Pededzi aptuveni līdz tagadējiem Sileniekiem (Balvu raj.), kur ievirzījās purvos, atstājot Pededzi zviedru pusē. Alūksnes pilsnovadā zviedru teritorija jau robežojās ar Maskavas caristes zemēm. - Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 1118.-123. lpp.

Literatūra par šo tēmu

Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 141.-143. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Dibass B. Latgale Ziemeļu kara laikā Daugavpils tiesu grāmatās

Geschichte der Livländischen Ritterschaft

[1] Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar Olivas miera līgumu Žečpospoļita atzina esošo status quo un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. de iure hercogiste turpināja pastāvēt.

[2] 1656.-1667. gados poļu Vidzemi bija sagrābusi Maskavas cariste, teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas prikazu (kr. Приказ лифляндских дел), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc Andrusovas pamiera līguma noslēgšanas 1667. gadā.

[3] 1629. gadā Altmarkā slēdzot pamieru uz 6 gadiem vienojās, ka robeža (Hauptgrenze) būs Daugava un Aiviekste, taču ar noteikumu, ka katra puse saglabā tās teritorijas, kuras bija tās kontrolē līdz pamiera noslēgšanas brīdim. Tāpat, pamatojoties uz romiešu civiltiesību principa res accessoria sequitur rem principalem (blakus lieta seko galvenajai lietai), tika noteikts, ka pusmuižas vai citi īpašumi neatkarīgi no tā, kurā upes krastā tie atrodas, pienākas tam, kura īpašumā ir galvenā muiža. Tā kā noteikumi praksē bieži nonāca savstarpējās pretrunās, bet juridiska robežu nospraušana nebija paredzēta, tad strīdīgajās teritorijās nereti izcēlās lokāla mēroga konflikti. Tālāk zviedru Vidzemes un poļu Vidzemes robeža virzījās taisnā līnijā gar Aizmtas upi, iepretim Sāvienas upes grīvai šķērsoja Aivieksti un līkumoja pa Savienas (Sawe), Alūksnītes (Alloksnit), Odzes (Ootz), Vabolītes (Wabbalit) un Īslienas (Islena) upēm. No īslienas līdz Lubāna ezeram robeža tika noteikta pa Robežupi (Roabeshe). (Zviedru kontrolē bija arī Ļaudonas un Lubānas muižu zemes Aiviekstes kreisajā krastā.) Lubāna ezeru robeža dalīja uz pusēm. Robežas posms no Lubāna ezera līdz Sitas upes augštecei visumā atbilst mūsdienu Balvu rajona robežai ar Madonas, Gulbenes un Alūksnes rajonu: tālāk tā bija pa Aiviekstes izteku un pa Pededzi aptuveni līdz tagadējiem Sileniekiem (Balvu raj.), kur ievirzījās purvos, atstājot Pededzi zviedru pusē. Alūksnes pilsnovadā zviedru teritorija jau robežojās ar Maskavas caristes zemēm. - Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 1118.-123. lpp.

[1]

[2]

[3]

Poļu Vidzeme

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt


	1629.-1772.
sizerens	Žečpospoļitas karalis
galvaspilsēta	Dinaburga