Mūku bruņinieku ordeņi
Kopš kristīgās Baznīcas pirmsākumiem bija zināmi jēdzieni milites Christi (Kristus karavīri) jeb milites Dei (Dieva karavīri). Tam pamatu bija devis Sv. Pāvils 2. vēstulē Timotejam: ,,Cieti līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis” (2:3), saprotot ar ,,Kristus karavīriem” vispirms apustuļus un misionārus, vēlāk mocekļus un askētus un beidzot arī mūkus, kas ar garīgajiem ieročiem Kristus dienestā cīnījās ar Ļauno. Sākotnēji militia Christi tika pretstatīti militia saecularis (pasaulīgajiem bruņiniekiem), kuri tika traktēti kā militia diaboli (Sātana karotāji). XI gs. šajā attieksmē notika krasas pārmaiņas, jo terminu militia Christi nu sāka attiecināt uz pasaulīgajiem bruņiniekiem, kas saviem ieročiem lika kalpot Baznīcai un kristietībai. Kari kļuva svēti (bellum sacrum), karavīrs - taisnīgs karotājs (iustus bellator), karš kļuva taisnīgs, ja kalpoja ticībai. Karavīrs gatavs atdot savu dzīvību kaujā, līdz ar to apstiprinot savu uzticību ticībai, un viņa nāve tika pielīdzināta ticības mocekļa nāvei. Veidojās jauns bruņniecības ideāls: savu vietu un lomu pasaulē apvienot ar kristīgās baznīcas mācību. Bruņinieku ētika apvienojās ar Baznīcas priekšrakstiem: jaunais cīnītāja tips bija gatavs izmantot zobenu, kalpojot ticībai, aizsargājot baznīcas, garīdzniekus, mūkus, svētceļniekus un tirgotājus ar to pavadoņiem. Bruņinieki kļuva ticības kalpi, kas cīnās par Baznīcu, aizsargā no pagāniem atraitnes, sirmgalvjus, rūpējas par dievišķās kārtības saglabāšanu uz zemes. Šādi bruņinieki, kurus nesaistīja vasaļattiecības, bet gan kopīga misija, veidoja lielākas pastāvīgas vienības - protams, ne visi devās cīņā reliģisku motīvu vadīti, un bruņinieku ordeņi bija nošķirti no reliģiskajiem, kaut arī abi saucās ordo. Tagad bruņiniekam savas asinis bija jālej kā Dieva kalpam. Apvienojot kristīgo mācību un bruņniecību, garīgo un pasaulīgo karadienestu - militia spiritualis un militia saecularis, - t.i. mūku un bruņinieku vienā personā, krusta karu ideologs, svētais Bernards no Klervo bija iecerējis izveidot jauno bruņniecību – "Kristus kareivjus", - kas pret ļaunumu savā sirdī cīnītos ar svētu dzīvi, bet pret ārējo ļaunumu – kristīgās ticības ienaidniekiem – ar zobenu. Brāļu bruņinieku dzīves kārtību regulēja īpaši noteikumi – statūti. Stingri disciplinētie garīgo bruņinieku ordeņi kļuva par noteicošo militāro spēku krusta karos pret saracēņiem Mazāzijā. Brāļi bruņinieki veidoja ordeņa karaspēka kodolu – smagi bruņoto kavalēriju. Ordeņa brāļi bija arī garīdznieki jeb priesterbrāļi, kuri nepiedalījās kaujās, bet pildīja kapelāna pienākumus – noturēja dievkalpojumus pilīs un kara nometnēs, uzklausīja brāļu bruņinieku grēksūdzes. Izrādot izcilas personiskās īpašības – drosmi, gudrību un tikumību, kā arī iemantojot ordeņbrāļu cieņu un uzticību, jebkurš bruņinieks varēja tikt augšup pa ordeņa hierarhijas kāpnēm – kļūt par kādas pils saimniecības pārzini, vēlāk – par fogtu, tad – komturu, virsmantzini vai karaspēka virspavēlnieku – landmaršalu, un visbeidzot – par mestru un lielmestru. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja ordeņa padomi – virskapitulu, kas izlēma svarīgākos ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus. Ordeņa valdījumu administratīvo vienību - fogteju un komtureju, - pārvaldnieki bija pilīs dzīvojošo ordeņbrāļu kopas jeb konventa tiešie priekšnieki, viņiem bija pakļauti arī saimes ļaudis. Pilis, muižas, pilsētas, dzirnavas, zemes, ienākumi, kā arī cita kustama un nekustama manta piederēja visam ordenim kopīgi. Par tās piesavināšanos privātīpašumā draudēja sods. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra mūku disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas. Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par vissmagākajiem noziegumiem – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Nesalīdzināmi lielāka par ordeņbrāļu konventu bija pils amatnieku un kalpotāju saime, kuriem kā atalgojums par dienestu bijusi izlēņota zeme. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja dienēt ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvēresta smago nastu. Viņi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā pelēkie brāļi ņēma rokās zobenus, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.
- Maltas ordenis
- Templiešu ordenis
- Teitoņu ordenis
- Livonijas ordenis (Teitoņu ordeņa atzars, lielkomturija Livonijā)
- Livonijas Zobenbrāļu ordenis
- Dobrinas Zobenbrāļu ordenis
Literatūra
- Rubenis A. Viduslaiku kultūra Eiropā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997., 90.–94. lpp.
- Jean Schoos. Die Orden und Ehrenzeichen des Großherzogtums Luxemburg und des ehemaligen Herzogtums Nassau in Vergangenheit und Gegenwart. - Luxembourg,1990
- Die geistliche Ritterorden Europas. - Sigmaringen, 1980
- Christian Steeb. Die Ritterbünde des Spätmittelalters, Ihre Entstehung und Bedeutung für die Entwicklung des europäischen Ordenswesen. - Graz, 1996
- Holger Kruse, Werner Paravicini, Andreas Ranft. Ritterorden und Adelsgesellschaften im spätmittelalterlichen Deutschland. - Frankfurt am Main, 1991
- Frommer. Über Ordens-Insignien auf mittelalterlichen Grabdenkmalen. / Mitteilungen der k.k. Zentral-Commission zur Erhaltung der Baudenkmale, 15, Wien, 1870
- Heinrich F. Michetschläger. Das Ordenswesen der gewesenen Österreichisch-Ungarischen Monarchie. - Wien, 1918/19
- Bonnani Fillipo. Catalogo degli ordini equestri e militari. - Rom, 1771
- Seward, Desmond. The Monks of War: The Military Religious Orders. - Penguin Books: London, 1995, ISBN 0-14-019501-7
Resursi internetā par šo tēmu
- Religious Orders, Congregations, Institutes and Communities (angļu val.)
- The Order of the Byzantine Knights of the Holy Sepulchre
