Kazaki

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 1. novembris, plkst. 13.03, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
XX gs. sākums

Kazaki (no tjurk. kazak - "laupītājs"; angl. cossacks, vāc. Kosaken, pol. kozacy, kr. казаки, казачество) - iregulārais kavalērijas karaspēks un militarizēta iedzīvotāju kategorija Maskavas caristē un Krievijas impērijā XV-XX gs.

Sākotnēji brīvās kopienas Donas un Dņepras lejteču baseinos, mūsdienu Ukrainas un Ziemeļkaukāza stepēs pēc X gs. Etniskā izcelsme neviennozīmīga, visticamāk jaukts substrats (kasogi, brodņiki, hazāri u.c.), kurā kopš XIV gs. sāka dominēt austrumslāvi, un var runāt kā par izveidojušos etnisku kopumu. Nodarbojās gan ar lopkopību, gan zemkopību. Lai pasargātu savu iedzīvi no sirotājiem, kazaku ciemu - staņicu, - kopienas veidoja savas karadraudzes (pamatā kavalērija), kuras vadīja vēlēti atamani. Ar laiku izveidoja savu subetnosu ar oriģinālu mentalitāti, materiālās kultūras savdabību, dzīvesveidu un sociālo struktūru. XV-XVI gs. kazaku vidē ieplūda arī bēgļi no Maskavijas zemēm, kas glābās no aizvien pieaugošās dzimtbūšanas atkarības). Pareizticīgie. Kazakiem kļūstot par vērā ņemamu organizētu faktoru, gan Maskavas, gan Žečpospoļitas varas iestādes tos algoja kā robežapsardzes karaspēku kā arī kavalērijas palīgvienības kara gadījumā (Stefana Batorija laikā tika izveidoti t.s. "reģistra kazaku" pulki). Sākoties Maskavas caristes ekspansijai uz dienvidiem un austrumiem, kazaki tika līgti kā mobilais karaspēks tālāku teritoriju kolonizēšanā. Kolonizācijas procesā izveidojās Urālu, Sibīrijas, JKekaterinoslavskas, Melnās jūras kazaki u.tml. XVI-XVIII gs. kazaki pakāpeniski pakļāvās centrālajai varai, pretī saņemot virkni brīvību un privilēģiju, netika pakļauti dzimtbūšanai. Katram vīrietim mājās bija viss karavīram nepieciešamais, kā arī vairāki kaujas zirgi, lai jebkurā brīdī varētu ierasties mobilizācijas punktā, bez tam no bērnības katrs vīrietis bija apmācīts rīkoties ar augkstajiem un šaujamieročiem, kā arī pakļauties pavēlēm un darboties vienības sastāvā. XVIII-XIX gs. izveidojās pēc kantonu sistēmas strukturēts iregulārs kavalērijas karaspēks, kur dienestam bija pakļauts katrs kazaks, ja vien to ļāva veselība - kazaku kavalērija veidoja Krievijas impērijas bruņoto spēku kavalērijas kodolu un bija tās galvenais triecienspēks. Krievijas imperatora gvardē bija izveidoti 3 kazaku pulki: Viņa augstības kazaku pulks (Казачий Его Величества полк), Viņa imperatoriskā mantinieka cēzarēviča atamanu pulks (Атаманский Его Императорского Высочества Наследника Цесаревича полк), Apvienotais viņa augstības kazaku pulks (Сводно-Казачий Его Величества полк), kā arī Viņa imperatoriskās augstības personiskais konvojs (Собственный Его Императорского Величества Конвой). XIX-XX gs. mijā kazakus izmantoja arī policejisku funkciju veikšanai ārpus to apdzīvotajām teritorijām, it sevišķi 1905. gada revolūcijas laikā. 1920. gadā tika likvidētas kazaku apmetņu militarizētais statuss un to kā iedzīvotāju kategorijas tiesiskās atšķirības. 1936. gadā tika izveidotas Donas, Kubaņas un Terekas kazaku armijas, kuras piedalījās arī II Pasaules karā (vērmahta pakļautībā tika izveidota 15. SS kazaku kavalērijas korpuss - XV. SS-Kosaken-Kavallerie-Korps). Izformētas XX gs. 40. gadu otrajā pusē, kazakiem beidzot pastāvēt kā kavalērijas veidam.

Skat. arī:

  • Melnās jūras kazaki (1805.)

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 124. lpp.
  • Havelock H. The Cossacks in the Early Seventeenth Century. // English Historical Review, Vol. 13, No. 50 (Apr., 1898), pp. 242–260
  • Jana Bürgers. Bohdan Chmel’nyc’kyj und der Kosakenmythos in der postsowjetischen Ukraine. // Jahrbücher für Geschichte Osteuropas 50 (2002), H. 1. S. 62-86.
  • Andreas Kappeler. Die Kosaken-Aera als zentraler Baustein der Konstruktion einer national-ukrainischen Geschichte: Das Beispiel der Zeitschrift Kievskaja Starina 1882-1891. // Russische und Ukrainische Geschichte vom 16.-18. Jahrhundert. / Robert O. Crummey, Holm Sundhaussen, Ricarda Vulpius (Hg.) - Harrassowitz Verlag: Wiesbaden, 2002, S. 251-262. ISBN 3-447-04480-2
  • Stefan Karner. Zur Auslieferung der Kosaken an die Sowjets 1945 in Judenburg. // Judenburg 1945 in Augenzeugenberichten. / Johann Andritsch (Hg.) - Judenburger Museumsschriften XII. Judenburg 1994, S. 243-259.
  • Erich Kern. General von Pannwitz und seine Kosaken. - Göttingen, 1964
  • Carsten Kumke. Führer und Geführte bei den Saporoger Kosaken. Struktur und Geschichte kosakischer Verbände im polnisch-litauischen Grenzland (1550-1648). - Harrassowitz: Berlin/Wiesbaden, 1993. ISBN 3-447-03374-6
  • Susanne Luber. Die Herkunft von Zaporoger Kosaken des 17. Jahrhunderts nach Personennamen. - Otto Harrassowitz: Berlin/Wiesbaden, 1983, ISBN 3-447-02381-3
  • Harald Stadler, Martin Kofler, Karl C. Berger. Flucht in die Hoffnungslosigkeit. Die Kosaken in Osttirol. Studienverlag. - Innsbruck/Wien/Bozen, 2005, ISBN 3-7065-4152-1
  • Die Kosaken im Ersten und Zweiten Weltkrieg. / Harald Stadler, Rolf Steininger, Karl C. Berger (Hrsg.) - Studienverlag: Innsbruck/Wien/Bozen, 2008, ISBN 3-7065-4623-X
  • Günter Stökl. Die Entstehung des Kosakentums. - Isar-Verlag: München, 1953
  • Peter Rostankowski. Siedlungsentwicklung und Siedlungsformen in den Ländern der russischen Kosakenheere. - Berlin, 1969
  • Philip Longworth. Die Kosaken. Legende und Geschichte. - Fischer Taschenbuch: Frankfurt am Main, 1977, ISBN 3-436-02478-3
  • Алексей Шишов. Казачьи войска России. - Вече: Москва, 2007, C. 336

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kazaki&oldid=28640"