Klaušas
Klaušas (vc. Fron, Frondienst, kr. барщина) - normēts darbs zemes kunga lielsaimniecībā, ko veic atkarīgais zemnieks ar savu inventāru, tā maksājot par tiesībām dzīvot un strādāt tam piešķirtajā saimniecībā (zemnieka sētā).
Klaušas pastāvēja jau Senajā Romā kā pienākuma darbs valsts labā (lat. functio). Rietumeiropā izplatījās kā feodālās rentes paveids VIII-XI gs. Pēc XIII gs. to pamazām sāka nomainīt produktu un naudas rente. Austrumeiropā klaušas pastāvēja līdz XIX gs. otrajai pusei (Krievijas impērijā pilnībā atceltas 1882. gadā).
Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās ziņas avotos par klaušām nāk no XIII gs., kad bez naturālajām nodevām jeb nodevām graudā iedzīvotāji tika aplikti ar t.s. publiskajām klaušām. XIII gs. tām pārsvarā bija militārs raksturs. Livonijas iedzīvotājiem bija jāpiedalās zemes kungu karos, tāpat bija jāpiedalās piļu, ceļu, tiltu un baznīcu būvē. Piemēram, 1267. gada Ordeņa un kuršu līgumā bija noteikts: “Katram kursim jāstrādā priekš ordeņa 4 dienas gadā savā novadā - 2 vasarā un 2 ziemā.” 1272. gada līgumā ar zemgaļiem tika nolemts, ka viņiem arī jāpilda 2 klaušu dienas vasarā un 2 ziemā, kurās ietilpst viens brauciens šķūtīs, un visiem darba spējīgiem zemgaļiem jānāk pļaut sienu, cirst un nest malku. Sākot ar 1XIV gs. kara klaušas samazinājās, jo mazinājās piļu celtniecības dinamika, bet XV gs. arī karu skaits - kara klaušu vietā pieauga lauksaimniecības klaušas. Muižas veidošanās XV gs. otrajā pusē izsauca tendenci palielināties arī klaušu apjomam, lai gan kopumā ziņas par tā laika klaušām ir ļoti fragmentāras. Piemēram, vasalis Tīzenhauzens 1486. gadā prasīja no saviem ļaudīm 9 klaušu dienas gadā: 6 pļaut un ievākt sienu, 3 pļaut rudzus. Livonijas ordenis 1492. gadā Zemgalē zemniekiem noteica, ka vasarā muižas darbos jāiet pēc vīru skaita, bet ziemā pēc sētu skaita. Savukārt Kursā 1500. gadā saimniekam muižā jau bija jānostrādā 32 dienas gadā. Acīmredzot klaušu apjoma palielināšana notika uz līguma pamata, ko zemes kungs vai muižnieks noslēdza ar zemnieku pārstāvjiem. Juridiski līgums skaitījās brīvprātīgs, taču zemniekiem no tā bija grūti atteikties. Par papildus klaušām, kuras gan vēl dēvēja par talkām (Betteltage, Bittarbeit), muiža rīkoja dzīres ar alu, mūziku un dejām. XV gs. parādījās arī t. s. "kordu" (no igauņu val. “kord” - reize) jeb kārtnieku darbi. Šīs klaušas deva viss pagasts kolektīvi. Atsevišķi ciemi sūtīja uz muižu ganus, lauksargus, muižu sargus u.c. XVI gs. otrajā pusē viena arkla lielai zemnieku saimniecībai bija jāsūta muižas klaušās uz visu gadu vienu darbinieku ar savu zirgu (t.s. īstenieks) un vasarā vēl vienu darbinieku bez zirga (t.s. otrinieks). Steidzamiem ārkārtas darbiem jeb "liecībām" muižās rīkoja talkas. XVIII gs. ieviesa riežas un klaušu apjomu reglamentēja muižu tiesībās. Pēc zemnieku brīvlaišanas Kurzemes un Vidzemes guberņās iestājās t.s. "klaušu laiki", kad klaušu apmēru palielināja aptuveni 2 reizes. XIX gs. vidū sākās pāreja uz algotu darbu. Galīgi klaušas ar likumu atcēla Latgalē 1863. gadā, Kurzemē - 1867. gadā, Vidzemē - 1868. gadā.
Skat. arī: šķūtis, komutācija
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 206. lpp.
