Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika

No ''Vēsture''
Versija 2013. gada 10. aprīlis, plkst. 11.59, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Literatūra par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika
Latvia SSR Coat of Arms.png
Latvia SSR flag.png
pastāv 21.07.1940.-04.05.1990.
pārvalde
galvaspilsēta Rīga
iedzīvotāji ~ 2 666 600
maks. platība ~ 64 589 km2
Latvia SSR map 1940.jpg

Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (an. Latvian Soviet Socialist Republic, arī Latvian SSR, fr. République socialiste soviétique de Lettonie, vai RSS de Lettonie, vc. Lettische Sozialistische Sowjetrepublik, arī Lettische SSR, kr. Латвийская Советская Социалистическая Республика) - teritoriāli administratīva vienība ar savu pašpārvaldi PSRS sastāvā, savienotā republika (province), kas tika izveidota 1940. gada jūnijā notikušās Latvijas Republikas okupācijas rezultātā un pastāvēja līdz 80. gadu beigu t.s. dziesmotajām revolūcijām, kad 1990. gada maijā tika proklamēta Latvijas Republikas atjaunošana un suverenitāte. Latvijas PSR nebija starptautisku attiecību (tā nebija starptautisko tiesību subjekts), tai nebija suverenitātes savā teritorijā, nebija savas valūtas, pilsonības, tiesu sistēmas, armijas u.c. valsts atribūtu. Administratīvi teritoriālā pārvalde atbilda visā PSRS pastāvošajai sistēmai (rajoni apriņķu vietā utt.). Par valsts iekārtu bija pasludināts sociālisms ar vienpartijas sistēmu. Politiskā opozīcija nebija iespējama un tika apspiesta pat visniecīgākajos izpausmes veidos.

Tika īstenota plaša Agrārreforma. 1941. un 1949. gados tika veiktas plašas Latvijas iedzīvotāju deportācijas uz mazapdzīvotiem PSRS austrumu apgabaliem. Privātīpašums bija aizliegts, to aizstājot ar personisko īpašumu. Visi ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, to iekārtas, zvejas kuģi, sabiedriskais transports utt.) piederēja valstij - t.s. sociālistiskais īpašums, - zemnieku saimniecības tika likvidētas (atļauta tikai t.s. piemājas zeme), to vietā lauksaimniecībā nodarbinātie tika apvienoti t.s. kolektīvajās saimniecībās (kolhozos) un padomju saimniecībās (sovhozos). Komandekonomikas centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku. 50. gados sākās visai izteikta migrācija no citām PSRS provincēm ("republikām") uz Latvijas PSR, tā mainot demogrāfisko situāciju, sadzīvē un valsts pārvaldē sāka dominēt krievu valoda (liela daļa latviešu sāka justies kā "otrās šķiras" pilsoņi). Sabiedriskā un saimnieciskā dzīve tika strikti reglamentēta un to kontrolēja Latvijas Komunistiskā partija un tās augstākā institūcija - Centrālā komitejā (LKP CK). Savukārt to vadīja un kontrolēja (ieceļot vai atceļot "republikas" vadību) valdība un PSKP CK Maskavā. Tika ieviestas plaša sociālo garantiju sistēma (bezmaksas pamat-, vidējā un augstākā izglītība, studējošo stipendiju sistēma, bezmaksas medicīnas pakalpojumi, vispārēja pensiju sistēma u.c.), likvidēts bezdarbs, valsts pilnībā finansēja zinātnes, kultūras un sporta dzīvi (teātrus, korus, mākslinieciskās pašdarbības biedrības un klubus, sporta komandas un individuālās nodarbības, ekstrēmo tūrismu, tā ekipējumu, transportu utt.), kas tai iedzīvotāju daļai, kura pieņēma pastāvošo varu, deva lielu daudzumu sociālo garantiju un stabilu, no stresiem brīvu sadzīvi. Par spīti straujajai vieglās rūpniecības attīstībai, mākslīgi uzturētais zemais cenu līmenis padarīja prakstiski jebkuru preci pieejamu gandrīz jebkuram iedzīvotājam, kas radīja pastāvīgu, plašu un vispārēju plaša patēriņa preču un pārtikas produktu deficītu. 80. gadu otrajā pusē, nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei M. Gorbačova vadībā, valstī (līdz ar to arī LPSR) tika uzsāktas politiksās un ekonomiskās reformas, kuru rezultātā parādījās puslegāla, pēc tam legāla politiskā opozīcija un sākās t.s. PSRS sabrukums. 1989.-1990. gados sākās šķelšanās Latvijas komunistiskajā partijā un Augstākajā padomē. 1990. gada 4. maijā notika AP pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un, attiecīgi, LPSR atzīšanu par neesošu. De facto Latvijas teritoriju vēl kādu laiku kontrolēja PSRS spēka struktūras, līdz pat 1992. gada pavasarim joprojām apgrozībā vēl bija PSRS nauda, spēkā bija PSRS likumdošana, kuras nomaiņa norisa visai pakāpeniski.

Skat. arī: Latvijas vēsturnieku komisija

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters. P. - Divergens: Rīga, 2001., 43. lpp.
  • Migranti Latvijā 1944-1989. Dokumenti. / sast. Riekstiņš J. - Latvijas Valsts arhīvs: Rīga, 2004., ISBN 9984954811
  • Juris Rozenvalds. Piezīmes par Latvijas nacionālās elites veidošanos pēc Otrā pasaules kara. // Latvijas arhīvi. 2005. Nr.4. 73.-90. lpp. ISSN 1407-2270
  • Olga Procevska. No rīta himna, vakarā pasaciņa: Jaunā padomju cilvēka audzināšana un mediju loma tajā. // Latvijas arhīvi. 2006. Nr.4. 117.-138. lpp. ISSN 1407-2270
  • Olga Krēgere. Ieskats “Padomju Dzimtenes nodevēju” sarakstā. 1944. gads, Ludzas apriņķis. // Latvijas arhīvi. 2009. Nr.4. 99.-121. lpp. ISSN 1407-2270
  • Ozola Agrita, Jansons Ritvars. Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Cilvēks padomju represiju sistēmā. 1941-1956. - Tukuma muzejs, 2011. 344 lpp.
  • Pētersone Inta. Tāds bija laiks. Rencēnu pagasta vēsture 1940-2011. - Burtnieku novads, 2012. 445 lpp.
  • Latvijas PSR Ministru kabineta sēžu protokoli: 1940. gada 23. jūlijs–24. augusts. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 319 lpp.
  • Arturs Žvinklis. Homo soveticus audzināšana: latviešu padomju identitātes izveidošana. // Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp. (136.-148. lpp.)
  • Daina Bleiere. Komunistiskās partijas etniskais sastāvs un nacionālkomunisma problēmas 1944.–1965. gadā. // Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp. (148.-162. lpp.)
  • Iveta Šķiņķe. Latvijas iedzīvotāji padomju režīma ieslodzījuma vietās (1944–1965). // Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp. (162.-179. lpp.)
  • Bleiere Daina. Parakstīšanās uz Valsts iekšējiem aizņēmumiem Latvijā 1941.-1957. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.2., 151.-165. lpp.
  • Krastiņš Andrejs. Lauku saimniecību īpašuma nacionalizācija 1941. gada pavasarī - aizsākums masveida represijām pret Latvijas zemniekiem. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.2., 102.-115. lpp.
  • Борьба за советскую власть в Прибалтике. - Москва, 1967
  • Michael E. Urban. An Algebra of Soviet Power: Elite Circulation in the Belorussian Republic 1966-1986. - Cambridge University Press: Cambridge, 1989
  • Ito Takayuki (ed.), Facing up to the Past: Soviet Historiography under Perestroika. - Hokkaido University: Sapporo, 1989
  • Markwick, Roger D. Rewriting History in Soviet Russia: The Politics of Revisionist Historiography, 1956-1974. - Palgrave: N.Y., 2001

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latvijas_Padomju_Sociālistiskā_Republika&oldid=45071"