Hans
Hans (tat. kan, kaan, khān; ķīn. 大汗 - kho-han) – tjurku tautu valdnieka tituls (no senkor. gan - dzimtas vadonis[1]). Sākotnēji cilts vēlēts vadonis. Sieviešu dzimtē hanuma (hanum). Pēc X gs. titulu sāk mantot, taču gadījumā. ja hans nespēj pildīt savas funkcijas, tautas sapulce to varēja atcelt, ievēlot par hanu piemērotāku kandidatūru. Ķīniešu avotos tituls sastopams kopš III gs., kad kā hans titulējās 67. tobatu (mūsdienu Mongolijas ziemeļos) valdnieks Linhans. Ap 312. gadu minēts cits valdnieks, Ilihans. Arī vairāki žuaņžuaņu valdnieki - piemēram, 285. gadā nogalinātais Hotohans, - titulējās kā hani. Eiropieši opirmo reizi sastapās ar titulu hans līdz ar seldžuku iekarojumiem Mazāzijā XI gs., bet pēc tam, kontaktos ar Juaņu impērijas Zelta ordas un Ilhanu ordas valdniekiem. Pēc XIV gs. Centrālāzijā tituls varēja piederēt tikai tore – tiešam Čingizhana pēctecim. Pēc Juaņu impērijas sabrukuma titulu hans, lai uzsvērtu saistību ar kādreizējo mongoļu varenību, sāka lietot daudzās zemēs. Piemēram Persijā kā monarhu tituls ilhans, tarhans kā lielo vasaļu tituls,vēlāk hans kā augstāko amatpersonu tituls (piemēram, Aizkaukāza provinču pārvaldnieki bija hani: Karabahas hans, Šekinas hans, Nahičevanas hans u.c.). Osmaņu sultāni Bajazets I un Muhameds I kā papildu titulu lietoja arī hans, savukārt Murads III 1575. gadā sāk lietot arī titulu "abu jūru hakans". Indijas mogolu titulā bija arī "visugaišie hani, augstākie hakani".
Skat. arī hagans
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Викторова Л.Л. Монголы: Происхождение народа и истоки культуры. - Москва, 1980., C. 128.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 84. lpp.
- Бертагаев Т.А. О терминах кан – хан – каган в монгольских языках. // Проблемы алтаистики и монголоведения. - Элиста, 1973. - С. 43–47.
- Бертагаев Т.А. Об этимологии хaн~хаган, хатун и об их отношении к хaт // Тюркологические исследования. - Москва, 1976
