Niedras valdība
A.Niedras vadītā Latvijas Pagaidu valdība – Latvijas Republikas Ministru kabinets laikā no 1919. gada 10. maija līdz 26. jūnijam, nomainot 16. aprīļa puča rezultātā pie varas nākušo t.s. Brimmera-Borovska kabinetu.
27. aprīlī A.Niedra ieradās Liepājā kā starpnieks sarunās starp gāzto valdību un jauno Ministru kabinetu. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja arestētos kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats starp pučistiem un gāzto Ministru kabinetu bija jaunas kompromisa valdības izveidošana, kurā būtu pārstāvēti arī baltieši kā ekonomiski un militāri nozīmīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa.[1] Sarunas beidzās bez rezultāta un 10. maijā tika izveidots jauns Ministru kabinets A. Niedras vadībā.[2]
Ministru kabineta sastāvs:
- Ministru prezidents - Andrievs Niedra
- Satiksmes ministrs - Heinrihs fon Brimmers (Vācbaltu reformu partija)
- Tirdzniecības un rūpniecības ministrs - J. Šmits
- Tautas apgaismošanas ministrs izpildītājs - Jūlijs Kupčs
- Zemkopības ministra vietas izpildītājs - Krišjānis Sleinis (vēlāk Jānis Ansbergs)
- Finansu ministrs - J. Seskovs (vēlāk E.Švarcs)
- Ceļu ministrs - K. Burkevics
- Iekšlietu ministrs - O. Borkovskis (vēlāk amatu apvienošanas kārtībā A.Niedra)
- Tieslietu ministrs - Dr. Pauls Sokolovskis
- Kara ministrs - Dr. T.Vankins (no 15.05.)
- Pārtikas (apgādes) ministra v. i. - A. Krastkalns
- Ārlietu ministra v. i. - Heinrihs fon Brimmers (tika iecelts Zigfrīds Anna Meierovics, taču tas atteicās no posteņa)
- Valsts darbu ministrs – J.Kampe
Jaunā valdība savai pastāvēšanai paredzēja 3 pamatuzdevumus:
- valsts saglabāšanu, likumības un saimniecības atjaunošanu;
- lielinieku izdzīšanu;
- Satversmes sapulces vēlēšanas un vispārievēlētas valdības izveidošanu.[3][4]
Visi iepriekšējā Ministru kabineta lēmumi un pienākumi palika spēkā. Politiskā koncepcija bija cīņa pret lieliniekiem, Latvijas teritorijas atbrīvošana, norobežošanās no kreisi noskaņotajiem bezzemniekiem un strādniekiem, valsts izveidē balstoties uz vidējiem zemniekiem (atšķirībā no iepriekšējās valdības, kuras balsts bija lielsaimnieki). Apturēja eksperimentus ar ciemu un pagastu pašpārvaldi, līdz Satversmes sapulces sasaukšanai atjaunojot pierastās un visiem zināmās cara laika pagastu pašvaldības. Lielākā daļa valsts ierēdņu turpināja veikt savus tiešos pienākumus, neraugoties uz to, kāds kurā brīdī bija Ministru kabineta sastāvs. Pakāpeniski sāka atjaunot saspridzinātos tiltus, iznīcinātos ceļus, nodedzinātās un sagrautās ēkas, pamesto bojāto ritošo inventāru un citas tehniskās ierīces armijas un iedzīvotāju vajadzībām. Savā memorandā Sabiedrotajiem jaunā Pagaidu valdība pirmā postulēja, ka jaundibinātajā Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda, atsakoties no līdzšinējā triju valodu vienlīdzīgas lietošanas.[5]
Latvijas zemessardzes (t.s. landesvēra) vācbaltiešu un latviešu (Dienvidlatvijas brigāde) daļas neitrāli uztvēra valdības sastāva maiņu un politikā neiejaucās (savukārt Igaunijā tapšanas stadijā esošā Ziemeļlatvijas brigāde neatzina jaunā Ministru kabineta leģitimitāti). Liela daļa citu valstu to uztvēra kā vienkāršu ministru kabineta maiņu, saglabājoties valstij un valdībai. [6]
1919. gada 5. maijā Sabiedroto pārstāvji iesniedza Niedras vadītajam ministru kabinetam ultimātu, ka ja līdz 7. maijam netiks saformēts jauns ministru kabinets ar K.Ulmani vadībā (7 ministri no gāztās Pagaidu valdības puses, 3 ministru vietas vācbaltiešiem, 1 konservatīvo latviešu pārstāvim, 1 – ebreju pārstāvim), Sabiedrotie uzsāks Latvijas piekrastes un ostu blokādi, pārtraucot jebkādu sadarbību un palīdzību.[7] Maija vidū vairākas kabineta sēdes notika bez ministru prezidenta klātbūtnes, jo to, izmantojot viņa pārvietošanos bez apsardzes, bija nolaupījusi grupa latviešu jaunāko virsnieku (sociāldemoktrāts leitnants Staprāns un tā domubiedri), taču A.Niedram tikai pēc vairākām dienām izdevās no gūsta izbēgt. Viņa prombūtnes laikā tā pienākumus pildīja J. Kupčs. 12. maijā A. Niedra paziņoja par savu demisiju un emigrēja uz Viļņu.
3. jūnijā Pagaidu valdība pārcēlās no Liepājas uz Rīgu. Šajā laikā norisa arī izmaiņas pašā ministru kabineta sastāvā: par valsts darba ministru kļuva J.Kampe, par zemkopības ministru - J.Ansbergs, par apgādāšanas ministrijas pārvaldnieku - A.Krastkalns, par satiksmes ministru - J.Liepiņš, par kara ministra biedru (vietnieku) - barons G.Taube.
Jūnijā notikušajās Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju Latvijas zemessardze tika sakauta un atkāpās, bet Pagaidu valdība sāka domāt par evakuāciju no Rīgas. 24. jūnija MK sēdē tika nolemts vērsties pie Antantes pārstāvjiem un nodot tiem savas pilnvaras. 26. jūnijā zemessardzes Lielupes kontroles patruļa pie Majoriem aizturēja kuģīti, uz kura atradās A.Niedras vadītais ministru kabinets. Naktī no 27. uz 28. jūniju Majoros sanāca komisija - Antanti un gāzto K.Ulmaņa kabinetu pārstāvošais P.Silenieks, Latvijas zemessardzi pārstāvošais virsštāba leitnants fon Knirems (Knierem) un no trešās puses viens Dzelzsdivīzijas pārstāvis - kas nopratināja aizturētos un lika tiem parakstīt dokumentus par demisiju.
Antantes misija uzdeva K.Ulmanim sastādīt jaunu Ministru kabinetu.
Atsauces un skaidrojumi
- ↑ A.Niedra, pieņemot ASV misijas vadītāja V.Grīna priekšlikumu, bija gatavs atdot K.Ulmanim 7-8 vietas no 12 ministru portfeļiem, taču K.Ulmanis priekšlikumu noraidīja.
- ↑ Kā 10. maijā min kāds ASV misijas darbinieks Liepājā: No rīta ieradās Niedras kungs un paziņoja, ka viņš veido pats savu kabinetu ar nolūku atbrīvot Rīgu. Šī viena mērķa labad viņš gatavs ignorēt Ulmani un pašus sabiedrotos. Viņš runāja gandrīz kā fanātiķis ar visīstāko patriotismu. Nekas tamlīdzīgs nekad nav piedzīvots no Ulmaņa cilvēkiem. Ulmanis ... kārto savas zemes lietas kā sviesta un olu veikalu. Lai kāda ir mūsu oficiālā attieksme pret Niedru, es nevaru neapbrīnot veco garīdznieku. Acīm redzami viņš ir drošsirdīgs kā lauva. Viņš saka, ka viņš varot ieņemt Rīgu. Pēc tam viņam vienalga, cik gadu cietumā par to būtu jāpavada. - Krēsliņš U. Andrievs Niedra - “Tautas nodevēja” problēma latviešu vēsturē.
- ↑ 7. jūnijā “Baltijas Vēstnesis” publicēja Niedras parakstīto valdības aicinājumu “Visiem Latvijas iedzīvotājiem” līdz Satversmes sapulces sasaukšanai izveidot pagaidu tautas priekšstāvniecību, nosakot tās vispārējas vēlēšanas uz 1. jūliju.
- ↑ Pats A.Niedra uzskatīja, ka Latvijas Pagaidu valdība - ne K.Ulmaņa, ne viņa paša vadītie Ministru kabineti, - nav īsti leģitīmi, jo nav ievēlēti vispārējās tautas vēlēšanās.
- ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 116. lp.
- ↑ Augškurzemes partizānu pulka, kurš darbojās lietuviešu Paņevežas grupas pakļautībā un apgādē, rotas komandieris Jānis Valdmanis vēlāk liecināja, ka pirmie Lietuvas armijas jātnieki parādījušies Aknišā ap 18. jūniju un informējuši partizānus, ka Kārļa Ulmaņa valdība aizbēgusi, savukārt Lietuva par leģitīmu atzīstot jauno Andrieva Niedras ministru kabinetu. - Ēriks Jēkabsons. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā. // laikraksta "Latvijas vēstnesis" portāls "Par likumu un valsti", 18.09.2015.
- ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 95. lp.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 217.-218. lpp. ISBN 9984-00-395-7
Resursi internetā par šo tēmu
- A.Niedras kabineta sēdes protokols par karaspēka papildināšanu organizējot vietējos zemessargus.
- A.Niedras kabineta sēdes protokols par bruņoto konfliktu ar Igaunijas karaspēku un par stāvokli Rīgā.
- Izraksts no A.Niedras kabineta sēdes protokola par militārpolitisko stāvokli.
- A.Niedras kabineta sēdes protokols par iekšpolitisko situāciju Latvijā.
- Izraksts no Jozefa Bišofa pavēles Dzelzsdivīzijai par pāriešanu A.Niedras valdības dienestā.
