Dižciltība
Muižniecība (vāc. Adel, fr. noblesse, angl. nobility, kr. дворянство) - valdošā kārta Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos, aristokrāti zemes īpašnieki. Izveidojās no senajām aristokrātijas dzimtām, monarhu augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās bruņniecības. Kā kārta noformējās absolūtisma laikā. Muižniecības materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes lēņa (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Muižniecības statuss tika mantots (t.s. dzimtais muižnieks jeb dzimtmuižnieks), taču jaunajos un jaunākajos laikos izplatību guva arī t.s. mūža muižnieki, kam muižnieka statuss tika piešķirts par nopelniem vai ieņemot amatu (piemēram, gūstot izglītību) uz dzīves laiku, taču viņu bērni statusu nemantoja. Citu kārtu vidū muižniecība izcēlās ar savu statusu, privilēģijām, audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, morāles kodeksu, valodu, apģērbu un pat frizūrām. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, muižniekiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko muižniecību" un "zemāko muižniecību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja heraldikas un ģenealoģijas rašanos un lielo lomu).
- Vācu zemēs augstākajai muižniecībai (Hochadel) līdz 1806. gadam piederēja tikai zemes kungi, bet zemākā muižniecība (Kleinādel jeb Niederadel) aptvēra visus pārējos muižniekus, ieskaitot grāfus.
- Anglijā bija līdzīgs dalījums: augstākā muižniecība (nobility), un zemākā jeb jaunā muižniecība (gentry).
- Žečpospoļitā pie augstākās muižniecības pieskaitija magnātus, bet pie zemākās - šļahtu.
- Krievijas impērijā muižniecība radās nevis no aristokrātijas, bajāriem, bet gan karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas. Kā priviliģēta kārta noformējās XVIII gs., kad 1762. gadā muižniecību atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem.
Mūsdienu Latvijas teritorijā muižniecība izveidojās XVII gs. pirmajā pusē, kad Kurzemes un Vidzemes bruņniecība izveidoja savas kārtas organizācijas un pašpārvaldi, kurā ietilpa landtāgs, landmaršals, landrātu kolēģija. Attiecīgi jaunizveidojusies muižniecība dalījās matrikulētajā muižniecībā un nematrikulētajā, kuras piederīgajiem nebija lielkunga politisko tiesību. XIX gs. muižniecības galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā; muižnieki bija brīvi no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem (galvasnaudas) un rekrutēšanas militārajā dienestā.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 15.-16. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- The Reichs College of Princes and Counts of The Holy Roman Empire
- The Official Almanach De Saxe Gotha - A Register of The Reigning and Formerly Reigning Imperial and Royal Sovereign Houses and The Non-Sovereign Princely & Ducal Houses of Europe
