Hinduisms

Hinduisms - rietumnieku radīts apzīmējums plašam un sazarotam reliģiski filozofisku mācību un rituālu kompleksam, kas veidojies Indostānas pussalā laikā no apmēram kopš 3000 gadiem p.m.ē., no kura vēlāk izauguši budisms, džainisms un sikhisms. Mūsdienās trešā lielākā reliģija ar aptuveni 940 miljoniem sekotāju visā pasaulē, no kuriem 96% dzīvo Indostānas pussalā. Indieši paši savu reliģiozitāti sauc par sānatana dharma – mūžīgo ticību, - kur ar ticību tiek saprasts pienākums, kas ikvienam indietim ir jāpilda. Hinduisms ir attīstījies, saplūstot Indas upes teritorijā dzīvojušo vietējo cilšu reliģiskajiem priekšstatiem ar vēdu reliģiju, kuru senajā Indijā ienesa indoeiropiešu ciltis apmēram 1500 gadus p.m.ē. Hinduisma vēsturē parasti izdala piecus laikmetus: 1) Harapas kultūras laiku (3000.–1900. g.p.m.ē.); 2) seno vēdu jeb brahmanisma laiku (1200.-500 g.p.m.ē.); eposu vai klasiskā hinduisma laiku (500. g.p.m.ē. – 1000. g.); 4) postklasiskā hinduisma vai islāma laiku (1000.–1750.); 5) britu Indijas (1750.–1947.) un nacionālās atmodas laiku. Šī kompleksa būtiskākie reliģiski filozofiskie koncepti sākuši veidoties brahmanisma laikmetā, un to garīgais pamats ir vēdas un to filozofiskie skaidrojumi – upanišadas. Hinduistu uzskatos var atrast monisma, duālisma, panteisma, panenteisma, arī stingra monoteisma un politeisma elementus. Pastāv sešas ortodoksālās (astika – tāda, kas atzīst vēdu autoritāti) hindu reliģiskās filosofijas skolas: njāja, vaišēšika, sankhja, joga, pūrva mīmāmsa un vēdānta. No hinduisma atvasinātās nevēdiskās skolas (nāstika) ir budisms, džainisms un lokājata.

Galvenais koncepts ir dharma, kas nozīmē kosmiskais likums vai kārtība, arī cilvēka pienākums, ar kuru viņš piedzimst un kas viņam jāpilda visu savu dzīvi. Raksturīga ticība dvēseles nemirstībai un tās pārceļošanai citos ķermeņos – sansarai, - kas īstenojas atbilstoši karmas (atmaksas, atdarīšanas) likumam. Karmas likums un dharmas pildīšana nosaka arī sabiedrības dalīšanos varnās (un tālāk sīkāk – kastās), piešķirot šim dalījumam sakrālu raksturu. Tas ir dzīvesveids, kurā jāievēro sabiedrībā iedibinātā dievišķā kārtība. Pastāv dažādas disciplīnas (jogas) vai ceļi (margas), lai cilvēks, mainot savus uzskatus un domāšanu un atklājot savu esību un patieso būtību, varētu garīgi īstenoties un sasniegt mokšu – atbrīvi no dvēseles pārceļošanas. Vēdu tradīcijā formulēti arī hinduismam būtiskie priekšstati par visā esošās absolūtās garīgās realitātes jeb patiesības – Brahmana un cilvēka dvēseles – Ātmana identitāti. Tāpēc ideālā gadījumā hinduisti reliģiju uztver kā dabisku dievišķā meklēšanu sevī.

Brahmanam – visu caurstrāvojošajam garam, vienotam un bezpersoniskam kosmiskam sākumam – ir trīs sejas, kuru vienības apzīmēšanai izmanto sanskrita vārdu "trimutri". Šīs sejas vienlaikus ir trīs svarīgākie hinduisma dievi, kuri atspoguļo Brahmana būtiskākās funkcijas: Brahma – visa pirmradītājs; Višnu – pasaules kārtības uzturētājs un Šiva – iznīcinošais spēks. Tā kā Brahmam īpaša kulta nav, pārsvarā tiek pielūgti pārējie divi dievi, un atbilstoši tam hinduismā pastāv divi galvenie novirzieni – vaišnavisms un šaivisms. Indijā tiek godināti arī daudzi citi dievi, piemēram, Dēvī, Kali, Durga, Sarasvati, Lakšmi, Ganēša u.c. Brahmans jebkurā veidolā, kādā cilvēks viņu godina, var dot godinātājam žēlastību, kas tuvinās viņu mokšai.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 153.-154. lpp.