Atšķirības starp "Mūku bruņinieku ordeņi" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
3. rindiņa: 3. rindiņa:
 
'''Bruņinieku ordenis''' (an. ''order of knighthood'', vāc. ''Ritterorden'') - [[Krusta kari|krusta karu]] laikā izveidojusies mūku-bruņinieku brālība Baznīcas sargāšanai ar militāru spēku: ''milites Christi'' (Kristus karavīri) jeb ''milites Dei'' (Dieva karavīri), kuru regulēja īpaši noteikumi – regula (statūti).  
 
'''Bruņinieku ordenis''' (an. ''order of knighthood'', vāc. ''Ritterorden'') - [[Krusta kari|krusta karu]] laikā izveidojusies mūku-bruņinieku brālība Baznīcas sargāšanai ar militāru spēku: ''milites Christi'' (Kristus karavīri) jeb ''milites Dei'' (Dieva karavīri), kuru regulēja īpaši noteikumi – regula (statūti).  
  
Bez parastajiem mūka solījumiem (paklausības, šķīstības un nabadzības), ordeņa brāļiem vēl bija jādod solījumu dzīvi ziedot militārai cīņai ar ticības ienaidniekiem. Tam ideoloģisko pamatu rada Sv. Pāvila 2. vēstulē Timotejam: ,,Cieti līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis” (2:3), saprotot ar ,,Kristus karavīriem” vispirms apustuļus un misionārus, vēlāk mocekļus un askētus un beidzot arī mūkus, kas ar garīgajiem ieročiem un vēlāk ar īstiem ieročiem kā  taisnīguma karotāji (''iustus bellator'')Kristus dienestā cīnījās svētajā karā (''bellum sacrum'') ar Ļauno. Karavīrs gatavs atdot savu dzīvību kaujā, līdz ar to apstiprinot savu uzticību [[kristietība]]i, un viņa nāve tika pielīdzināta ticības mocekļa nāvei. Apvienojot kristīgo mācību un bruņniecību, garīgo un pasaulīgo karadienestu - ''militia spiritualis'' un ''militia saecularis'', - t.i. [[Mūks|mūku]] un [[Bruņinieks|bruņinieku]] vienā personā, svētais [[Bernards no Klervo]] bija iecerējis izveidot jauno bruņniecību – "Kristus kareivjus" (''milites Christi''), - kas pret ļaunumu savā sirdī cīnītos ar svētu dzīvi, bet pret ārējo ļaunumu – kristīgās ticības ienaidniekiem – ar zobenu. Savu nozīmi zaudēja jaunajos laikos, līdz ar centralizētu valstu izveidošanos, kaut arī kā sabiedriskas organizācijas vairāki ordeņi turpina pastāvēt arī mūsdienās.
+
Bez parastajiem mūka solījumiem (paklausības, šķīstības un nabadzības), ordeņa brāļiem vēl bija jādod solījumu dzīvi ziedot militārai cīņai ar ticības ienaidniekiem. Tam ideoloģisko pamatu rada Sv. Pāvila 2. vēstulē Timotejam: ,,Cieti līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis” (2:3), saprotot ar ,,Kristus karavīriem” vispirms apustuļus un misionārus, vēlāk mocekļus un askētus un beidzot arī mūkus, kas ar garīgajiem ieročiem un vēlāk ar īstiem ieročiem kā  taisnīguma karotāji (''iustus bellator'') Kristus dienestā cīnījās svētajā karā (''bellum sacrum'') ar Ļauno. Karavīrs gatavs atdot savu dzīvību kaujā, līdz ar to apstiprinot savu uzticību [[kristietība]]i, un viņa nāve tika pielīdzināta ticības mocekļa nāvei. Apvienojot kristīgo mācību un bruņniecību, garīgo un pasaulīgo karadienestu - ''militia spiritualis'' un ''militia saecularis'', - t.i. [[Mūks|mūku]] un [[Bruņinieks|bruņinieku]] vienā personā, svētais [[Bernards no Klervo]] bija iecerējis izveidot jauno bruņniecību – "Kristus kareivjus" (''milites Christi''), - kas pret ļaunumu savā sirdī cīnītos ar svētu dzīvi, bet pret ārējo ļaunumu – kristīgās ticības ienaidniekiem – ar zobenu. Savu nozīmi zaudēja jaunajos laikos, līdz ar centralizētu valstu izveidošanos, kaut arī kā sabiedriskas organizācijas vairāki ordeņi turpina pastāvēt arī mūsdienās.
  
Stingri disciplinētie garīgo bruņinieku ordeņi kļuva par noteicošo militāro spēku krusta karos pret [[Saracēņi|saracēņiem]] [[Mazāzija|Mazāzijā]]. [[Brāļi bruņinieki]] veidoja ordeņa karaspēka kodolu – smagi bruņoto kavalēriju. Ordeņa brāļi bija arī garīdznieki jeb priesterbrāļi, kuri nepiedalījās kaujās, bet pildīja [[Kapelāns|kapelāna]] pienākumus – noturēja dievkalpojumus pilīs un kara nometnēs, uzklausīja pārējo brāļu grēksūdzes. Izrādot izcilas personiskās īpašības – drosmi, gudrību un tikumību, kā arī iemantojot ordeņbrāļu cieņu un uzticību, jebkurš bruņinieks varēja tikt augšup pa ordeņa hierarhijas kāpnēm – kļūt par kādas pils saimniecības pārzini, vēlāk – par [[Fogts|fogtu]], tad – [[Komturs|komturu]], virsmantzini vai karaspēka virspavēlnieku – [[Landmaršals|landmaršalu]], un visbeidzot – par [[Mestrs|mestru]] un [[Lielmestrs|lielmestru]]. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja ordeņa padomi – [[Virskapituls|virskapitulu]], kas izlēma svarīgākos ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus. Ordeņa valdījumu administratīvo vienību - [[Fogteja|fogteju]] un [[Komtureja|komtureju]], - pārvaldnieki bija pilīs dzīvojošo ordeņbrāļu kopas jeb konventa tiešie priekšnieki, viņiem bija pakļauti arī saimes ļaudis. Pilis, muižas, pilsētas, dzirnavas, zemes, ienākumi, kā arī cita kustama un nekustama manta piederēja visam ordenim kopīgi. Par tās piesavināšanos privātīpašumā draudēja sods. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra mūku disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas. Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par vissmagākajiem noziegumiem – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Nesalīdzināmi lielāka par ordeņbrāļu konventu bija pils amatnieku un kalpotāju saime, kuriem kā atalgojums par dienestu bijusi izlēņota zeme. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja dienēt ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvērestu. Viņi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā ''pelēkie brāļi'' ņēma rokās zobenus, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.
+
Stingri disciplinētie garīgo bruņinieku ordeņi kļuva par noteicošo militāro spēku krusta karos pret [[Saracēņi|saracēņiem]] [[Mazāzija|Mazāzijā]]. [[Brāļi bruņinieki]] veidoja ordeņa karaspēka kodolu – smagi bruņoto kavalēriju. Ordeņa brāļi bija arī garīdznieki jeb priesterbrāļi, kuri nepiedalījās kaujās, bet pildīja [[Kapelāns|kapelāna]] pienākumus – noturēja dievkalpojumus pilīs un kara nometnēs, uzklausīja pārējo brāļu grēksūdzes.  
 +
 
 +
Izrādot izcilas personiskās īpašības – drosmi, gudrību un tikumību, kā arī iemantojot ordeņbrāļu cieņu un uzticību, jebkurš bruņinieks varēja tikt augšup pa ordeņa hierarhijas kāpnēm – kļūt par kādas pils saimniecības pārzini, vēlāk – par [[Fogts|fogtu]], tad – [[Komturs|komturu]], virsmantzini vai karaspēka virspavēlnieku – [[Landmaršals|landmaršalu]], un visbeidzot – par [[Mestrs|mestru]] un [[Lielmestrs|lielmestru]]. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja ordeņa padomi – [[Virskapituls|virskapitulu]], kas izlēma svarīgākos ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus.  
 +
 
 +
Ordeņa valdījumu administratīvo vienību - [[Fogteja|fogteju]] un [[Komtureja|komtureju]], - pārvaldnieki bija pilīs dzīvojošo ordeņbrāļu kopas jeb konventa tiešie priekšnieki, viņiem bija pakļauti arī saimes ļaudis. Pilis, muižas, pilsētas, dzirnavas, zemes, ienākumi, kā arī cita kustama un nekustama manta piederēja visam ordenim kopīgi. Par tās piesavināšanos privātīpašumā draudēja sods. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra mūku disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas.  
 +
 
 +
Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par vissmagākajiem noziegumiem – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Nesalīdzināmi lielāka par ordeņbrāļu konventu bija pils amatnieku un kalpotāju saime, kuriem kā atalgojums par dienestu bijusi izlēņota zeme. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja dienēt ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvērestu. Viņi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā ''pelēkie brāļi'' ņēma rokās zobenus, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.
  
 
Viens no vecākajiem bruņinieku ordeņiem bija [[Hospitāliešu ordenis]] (ap 1070.), tam sekoja [[Templiešu ordenis]] (ap 1119.), [[Teitoņu ordenis]] (ap 1190.) u.c.:
 
Viens no vecākajiem bruņinieku ordeņiem bija [[Hospitāliešu ordenis]] (ap 1070.), tam sekoja [[Templiešu ordenis]] (ap 1119.), [[Teitoņu ordenis]] (ap 1190.) u.c.:

Pašreizējā versija, 2021. gada 8. marts, plkst. 09.20

Mūku-bruņinieku ordeņu valdījumi Eiropā XIV gs.
No kreisās uz labo: Tā Kunga kapa ordeņa, Joanītu (Maltas) ordeņa, Tempļa ordeņa, Sv. Jēkaba (San Iago) un Teitoņu ordeņa brāļi

Bruņinieku ordenis (an. order of knighthood, vāc. Ritterorden) - krusta karu laikā izveidojusies mūku-bruņinieku brālība Baznīcas sargāšanai ar militāru spēku: milites Christi (Kristus karavīri) jeb milites Dei (Dieva karavīri), kuru regulēja īpaši noteikumi – regula (statūti).

Bez parastajiem mūka solījumiem (paklausības, šķīstības un nabadzības), ordeņa brāļiem vēl bija jādod solījumu dzīvi ziedot militārai cīņai ar ticības ienaidniekiem. Tam ideoloģisko pamatu rada Sv. Pāvila 2. vēstulē Timotejam: ,,Cieti līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis” (2:3), saprotot ar ,,Kristus karavīriem” vispirms apustuļus un misionārus, vēlāk mocekļus un askētus un beidzot arī mūkus, kas ar garīgajiem ieročiem un vēlāk ar īstiem ieročiem kā taisnīguma karotāji (iustus bellator) Kristus dienestā cīnījās svētajā karā (bellum sacrum) ar Ļauno. Karavīrs gatavs atdot savu dzīvību kaujā, līdz ar to apstiprinot savu uzticību kristietībai, un viņa nāve tika pielīdzināta ticības mocekļa nāvei. Apvienojot kristīgo mācību un bruņniecību, garīgo un pasaulīgo karadienestu - militia spiritualis un militia saecularis, - t.i. mūku un bruņinieku vienā personā, svētais Bernards no Klervo bija iecerējis izveidot jauno bruņniecību – "Kristus kareivjus" (milites Christi), - kas pret ļaunumu savā sirdī cīnītos ar svētu dzīvi, bet pret ārējo ļaunumu – kristīgās ticības ienaidniekiem – ar zobenu. Savu nozīmi zaudēja jaunajos laikos, līdz ar centralizētu valstu izveidošanos, kaut arī kā sabiedriskas organizācijas vairāki ordeņi turpina pastāvēt arī mūsdienās.

Stingri disciplinētie garīgo bruņinieku ordeņi kļuva par noteicošo militāro spēku krusta karos pret saracēņiem Mazāzijā. Brāļi bruņinieki veidoja ordeņa karaspēka kodolu – smagi bruņoto kavalēriju. Ordeņa brāļi bija arī garīdznieki jeb priesterbrāļi, kuri nepiedalījās kaujās, bet pildīja kapelāna pienākumus – noturēja dievkalpojumus pilīs un kara nometnēs, uzklausīja pārējo brāļu grēksūdzes.

Izrādot izcilas personiskās īpašības – drosmi, gudrību un tikumību, kā arī iemantojot ordeņbrāļu cieņu un uzticību, jebkurš bruņinieks varēja tikt augšup pa ordeņa hierarhijas kāpnēm – kļūt par kādas pils saimniecības pārzini, vēlāk – par fogtu, tad – komturu, virsmantzini vai karaspēka virspavēlnieku – landmaršalu, un visbeidzot – par mestru un lielmestru. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja ordeņa padomi – virskapitulu, kas izlēma svarīgākos ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus.

Ordeņa valdījumu administratīvo vienību - fogteju un komtureju, - pārvaldnieki bija pilīs dzīvojošo ordeņbrāļu kopas jeb konventa tiešie priekšnieki, viņiem bija pakļauti arī saimes ļaudis. Pilis, muižas, pilsētas, dzirnavas, zemes, ienākumi, kā arī cita kustama un nekustama manta piederēja visam ordenim kopīgi. Par tās piesavināšanos privātīpašumā draudēja sods. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra mūku disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas.

Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par vissmagākajiem noziegumiem – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Nesalīdzināmi lielāka par ordeņbrāļu konventu bija pils amatnieku un kalpotāju saime, kuriem kā atalgojums par dienestu bijusi izlēņota zeme. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja dienēt ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvērestu. Viņi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā pelēkie brāļi ņēma rokās zobenus, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.

Viens no vecākajiem bruņinieku ordeņiem bija Hospitāliešu ordenis (ap 1070.), tam sekoja Templiešu ordenis (ap 1119.), Teitoņu ordenis (ap 1190.) u.c.:

Literatūra par šo tēmu

  • Rubenis A. Viduslaiku kultūra Eiropā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997., 90.–94. lpp.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.

  • Jean Schoos. Die Orden und Ehrenzeichen des Großherzogtums Luxemburg und des ehemaligen Herzogtums Nassau in Vergangenheit und Gegenwart. - Luxembourg,1990
  • Die geistliche Ritterorden Europas. - Sigmaringen, 1980
  • Christian Steeb. Die Ritterbünde des Spätmittelalters, Ihre Entstehung und Bedeutung für die Entwicklung des europäischen Ordenswesen. - Graz, 1996
  • Holger Kruse, Werner Paravicini, Andreas Ranft. Ritterorden und Adelsgesellschaften im spätmittelalterlichen Deutschland. - Frankfurt am Main, 1991
  • Frommer. Über Ordens-Insignien auf mittelalterlichen Grabdenkmalen. / Mitteilungen der k.k. Zentral-Commission zur Erhaltung der Baudenkmale, 15, Wien, 1870
  • Heinrich F. Michetschläger. Das Ordenswesen der gewesenen Österreichisch-Ungarischen Monarchie. - Wien, 1918/19

  • Bonnani Fillipo. Catalogo degli ordini equestri e militari. - Rom, 1771

  • Seward, Desmond. The Monks of War: The Military Religious Orders. - Penguin Books: London, 1995, ISBN 0-14-019501-7

Resursi internetā par šo tēmu