Teitoņu ordenis

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 8. novembris, plkst. 09.36, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Teitoņu ordenis
200px
dibināts 05.03.1198.
ģenerālkapituls
  • Monforta 1239.-1271. g.
  • Akona 1271.-1291. g.
  • Venēcija 1291.-1309. g.
  • Marienburga (Malborka) 1309.-1457. g.
  • Kenigsberga 1457.-1525. g.
valsts 05.03.1198.-08.04.1525.
devīze Helfen. Wehren. Heilen.

(Palīdzēt. Aizsargāt. Dziedināt.)

tērps balta mantija ar melnu krustu
sizereni
hierarhija
  • lielmestrs (Hochmeister)
  • lielkomturs (Grosskomture)
  • maršals (Marschalle)
  • virshospitālietis (Oberspitler)
  • virsintendants (Obertrapiere)
  • virsmantzinis
    • Vācijas landmestrs (Landmeister)
    • Prūsijas landmestrs
    • Livonijas landmestrs
      • Austrijas landkomturs (Landkomture)
      • Bizenas landkomturs
      • Bohēmijas landkomturs
      • Vestfāles landkomturs
      • Kulmas landkomturs
      • Elzasas un Burgundijas landkomturs
        • Osterodes komturs (Komture)
        • Hrisburgas komturs
        • kapitulārs (Capitularies)
        • padomnieks (Rathsgebietiger)
        • beilmestrs (Balleimeister)
          • fogts (Vögte)
          • brālis bruņinieks (Ritterbrüder)
Deutsche orden 1231-1411.jpg

Svētās Marijas Teitoņu Nama Ordenis Jeruzalemē (lat. Ordo fratrum domus (hospitalis) St. Mariae Teuthonicorum Jerusalemitanae, vāc. Orden der Brüder vom Deutschen Haus St. Mariens in Jerusalem; abreviatūra: O.T. - Ordo Theutonicorum) - katoļu mūku-bruņinieku ordenis Eiropā, kas XII gs. Austrumeiropā izveidoja savu valsti. Aptuveni 1128. gadā Jeruzalemē izveidoto vācu bruņinieku brālību, kuras mērķi bija palīdzības sniegšana slimiem un nabadzīgiem vāciskas izcelsmes piligrimiem Ap 1189. gadu Sv. Romas impērijas imperators Henrihs IV šai bruņinieku brālībai kā atšķirības zīmi tika piešķīris baltu apmetni ar melnu krustu, bet 1191. gadā pāvests Klements III ar savu 6. februāra bullu to bija iekļāvis Hospitāliešu ordenī kā vācu filiāli (Fratrum Theutonicorum ecclesiae S. Mariae Hiersolymitanae). 1198. gada 5. martā atdalījās no Hospitāliešu ordeņa kā patstāvīgs mūku-bruņinieku ordenis (pāvests Inocents III to apstiprināja 1199. gada 19. februārī). Literatūrā pieņemts to saīsināti dēvēt par Teitoņu ordeni jeb Vācu ordeni (Der Deutsche Ritterorden vai Deutsche Orden). Ordeni vadīja vēlēts lielmestrs un augstāko amatpersonu kapituls, kas pildīja padomdevēja, likumdevēja un kontroles funkcijas. Atsevišķu ordeņa valdījumu pārvalde atradās komturu un fogtu rokās, kuriem pakļāvās ierindas brāļi bruņinieki. Ordeņa zemes valdījumiem izveidojoties arī citur, tika veidotas ordeņa filiāles jeb atzari, kas pakļāvās ordeņa virsvadībai. To pašpārvaldes struktūra bija analoģiska Ordeņa pārvaldes struktūrai. Bez tam pastāvēja t.s. "līdzbrāļu" (confratres) kategorija, kas bija pielīdzināta bruņinieka statusam. Līdzbrāļi varēja būt precējušies un ar īpašumu, no kura daļu pēc to nāves saņēma Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa vasaļi. Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. viesbruņinieki (Gastritter) un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā lēni un kļūt par Ordeņa vasaļiem. Sākotnēji Ordeņa valdījumi atradās iekarotajā Levantes daļā, taču tās bija atsevišķas, savstarpēji nesaistītas teritorijas. 1291. gadā, kad krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti, Ordeņa vadības rezidence tika pārcelta uz Venēciju. Izmantojot politisko cīņu starp pāvestu un imperatoru, kuri centās iegūt Ordeņa atbalstu, ceturtais ordeņa lielmestrs Hermanis fon Zalca (Hermann von Salza, 1209.-1239.) pamanījās iegūt lielus zemes īpašumus Apenīnu pussalā un vācu zemēs, padarot Ordeni par ietekmīgu spēku. Ar "Rimini Zelta bullu" imperators Fridrihs II (1194.-1250.) apstiprināja Ordeņa tiesības uz Kulmas zemi un īpašumiem, kurus tas iekaros Prūzijā, bet lielmestram Zalcam piešķīra impērijas firsta statusu. 1226. gadā Mazovijas kņazs Konrāds aicināja Ordeni palīgā cīņās pret prūšiem, dodot tam lēnī Kulmas zemi. Sarunās starp Ordeni un kņazu, kurās iesaistījās arī imperators Fridrihs II, tika panākts, ka Prūsijā tiks veidota Ordeņa valsts (kā imperatora vasaļvalsts). 1228. gadā tur ieradās pirmie ordeņbrāļi ar jauniecelto Prūsijas mestru Hermani fon Balki vadībā. 1229. gadā tika izveidoti pirmie atbalsta punkti (Fogelzanga un Nesava). 1230. gada 12. decembrī pāvests Honorijs III deva savu svētību Ordeņa darbībai Prūsijā, tika uzbūvēts pirmais ordeņa cietoksnis Torna (mūsdienu Toruņa, vāc. Thorn). 1235. gadā Ordenis pārņēma Dobrinas Zobenbrāļu ordeņa īpašumus un inkorporēja tā sastāvu. 1237. gadā Ordenis uzņēma savās rindās praktiski iznīcinātā Livonijas Zobenbrāļu ordeņa paliekas, pievienojot saviem valdījumiem arī tā teritorijas Livonijā (šo Ordeņa lielkomturiju literatūrā pieņemts dēvēt par "Livonijas ordeni"). XIII un XIV gs. bija Ordeņa varenības laiki. Tomēr šajā laikā nostiprinājās arī Polijas karaliste un Lietuvas lielkņaziste, kas izpaudās mainīga rezultāta karos XIV un XV gs. Smagu sakāvi Ordenis cieta 1410. gadā kaujā pie Grīnvaldes, pēc kuras tam nācās atteikties no plašām teritorijām. Bez tam bija zaudēts ordeņa ideoloģiskais mērķis - cīņa pret pagāniem, - jo Lietuvas lielkņazistei pieņemot kristietību, Ordeņa zemes nu robežojās tikai ar kristīgām valstīm. Rezultātā 1525. gadā Prūsijas ordeņa lielmestrs Albrehts pārgāja luterānismā, sekularizēja ordeņa zemes Prūsijā un saņēma tās no Polijas karaļa jau kā hercoga lēni. Teitoņu ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

Līdz XIV-XV gs. mijai statistikas nav. Prūsijā ap 1400. gadu bija aptuveni 1000 brāļu-bruņinieku (1418. gadā - ap 500, 1430. gadā - 300).1 Livonijā 1451. gadā bija 270 brāļi (195 bruņinieki un 75 priesteri), no tiem Rīgā 14, Vendenē - 12, Narvā - 6.2

  • 1 M. Tumler, Der Deutsche Orden im Werden, Wachsen und Wirken bis 1400 mit einem Abriss der Geschichte des Ordens von 1400 bis zur neuesten Zeit (Wien, 1954), p. 390, n. 56.
  • 2 Ibid., n. 57.

Ordeņa simbolika, atkarībā no pakāpes

Precīzi definētas rangu un pat pašu ordeņu simbolikas viduslaikos nemaz nebija - Eiropā tāda parādās tikai XVI gs. līdz ar heraldikas uzplaukumu. Taču avotos varam fiksēt likumsakarības un virzienus, kādus simbolus sāka lietot:

  • Lielmestrs - melnajam Ordeņa krustam zelta apmale, vidū zelta krusts, kura cetrā sirds vairodziņš ar melnu ērgli (kas apliecina vasalitāti imperatoram);
  • Lielmaršals - konkrēta simbolika nav konstatēta, pēc vienas versijas tāda pati kā lielmestram, taču bez centrālā zelta krusta, pēc citas versijas apmale sniedzās tikai līdz katra krusta zara vidum;
  • Landmestrs - konkrēta simbolika nav konstatēta, iespējams, melns krusts, kurā ievietots balts krusts (līdzīgs kā marķējums uz vērmahta bruņutehnikas)
  • Lielkomturs un komturi - īpašas simbolikas nebija, izņemot tiesu varu simbolizējošu zizli;
  • brāļi bruņinieki - baltas mantijas, balts apģērbs, melns krusts uz krūtīm un uz mantijas kreisā pleca pusē (krusta forma laikā no XI līdz XV gs. vairākkārt mainās);
  • līdzbrāļi - laicīgs apģērbs, vai arī tumši pelēkas vai melnas drēbes. Ir versija, ka atkarībā no ranga, iespējams, bruņinieki līdzbrāļi varēja valkāt baltu apģērbu, un uz mantijas (baltas vai pelēkas) kreisajā pusē uz pleca nēsāja uzšūtu melnu "T" veida krustu;
  • seržanti - baltas tunikas un, iespējams, pelēkas mantijas ar kreisajā pusē uz pleca uzšūtu melnu "T" veida krustu;
  • knehti - melns apģērbs (t.sk. tunika un apmetnis), uz kura uzšūts balts vairodziņš ar melnu "T" veida krustu;
  • strēlniekiem, iespējams, pēc tajā laikā pieņemtā stila, apģērbs bija zaļos toņos.

Ordeņa nosaukums citās valodās:

  • vāc. Orden der Brüder vom Deutschen Haus St. Mariens in Jerusalem, vai Deutsche Orden
  • angl. The Teutonic Order of Holy Mary in Jerusalem
  • fr. L’ordre de la Maison de sainte Marie des Teutoniques
  • kr. Орден Святой Марии Ерусалимской Немецкого Дома, vai Тевтонский Орден, vai Немецкий Орден

Komentāri

Atsevišķi ordeņbrāļi, neatzīstot Ordeņa likvidēšanu, pameta Prūsiju, izveidojot jaunu organizāciju un par lielmestru ievēlējot Valteru fon Kronbergu. Šis Teitoņu ordenis pastāvēja līdz XIX gs. sākumam, kad tika likvidēts ar Napoleona izdotu dekrētu. Ordeņa vadība pārcēlās uz Austroungāriju, un turpmāk savā darbībā orientējās uz labdarību.

Galerija

  • landmestra karogs

  • ģenerālkonventa locekļa vairogs

  • bruņinieka vairogs

  • teitoņu un zobenbrāļu bruņinieki

  • konventa locekļa tunika

  • banneris

Literatūra

  • Klišāns V. Vācu ordenis Livonijā XIII-XIV gs. - Rīga, 1991.
  • Kļaviņš K. Vācu ordenis un Livonija. - Rīga, 2000.
  • Die Statuten des Deutschen Ordens nach ältesten Handschriften. / hrsg. von M.Perlbach. - Halle, 1897
  • 800 Jahre Deutscher Orden. Ausstellung des Germanischen Nationalmuseums Nurnberg in Zusammenarbeit mit der Internationalen Historischen Kommision zur Erforschung des Deutschen Orders. - Gutersloh: Munchen, 1990
  • Benninghoven F. Unter Kreuz und Adler: Der Deutsche Orden im Mittelalter. - Berlin, 1990
  • Tumler M. Der Deutsche Orden. Von seinem Ursprung bis zur Gegenwart. - Verlag Prof. Dr. Udo Arnold: Bad Münstereifel, 1986
  • Christiansen E. The Northern Crusades. - London, 1980
  • Urban W. The Samogitian Crusade. - Chicago, 1989
  • Urban William. The Teutonic Knights: A Military History. - Greenhill Books: London, 2003, ISBN 1-85367-535-0
  • Хартмут Бокман. Немецкий Орден: Двенадцать глав из его истории. - Ладомир: Москва, 2004, ISBN 5-86218-450-3 (ISBN 978-5-86218-450-1)

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Teitoņu_ordenis&oldid=4409"