Groskaufmanis Ādolfs

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ādolfs Ludvigs Groskaufmanis (1889.-1976.) - virsnieks, Imantas pulka komandieris (20.02.1020.-01.08.1920.), fizikālķīmiķis un kooperācijas organizētājs Latvijā.

Dzimis 1889. gada 21. jūnija (p.v.st.), jeb 3. jūlijā Kurzemes guberņas Kreiju mājās, Lielezeres pagastā, saimnieku Jāņa un Paulīnes (dzim. Pecholc) Grosskaufmaņu (Grosskaufmann) ģimenē. Kristīts evaņģēliski luteriskajā Griezes draudzē. Pamatizglītību guva Pampāļu divgadīgajā ministrijas skolā (1898.–1904.), pēc tam mācības turpināja (1904.–1908.) Mainovas lauksaimniecības skolā Čerņigovas guberņā (tur nebija jāmaksā skolas nauda). Pēc skolas beigšanas sāka strādāt lauksaimniecības biedrībā "Зерно" ("Grauds”) Ilūkstes apriņķī kā lauksaimniecības instruktors. 1910. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienēja 156. Jeļizavetpoļskas kājnieku pulkā (Елисаветпольский 156-й пехотный полк) Armēnijā, Karsas apgabalā, Sarikamišas pilsētā, demobilizēts 1914. gada pavasarī kā apakšvirsnieks. Sākoties Pasaules karam, Ādolfu Groskaufmani 1914. gada rudenī iesauca Rīgā izvietotajā 115. Vjazmas kājnieku pulkā (Вяземский 115-й пехотный полк). Tur viņš nokārtoja virsnieka eksāmenu, saņemot praporščika dienesta pakāpi, un tika pārcelts uz 116. Malojaroslavas kājnieku pulku. Demobilizējās 1917. gada vēlā rudenī kā štabs-kapitans.

1918. gada janvāra pirmajās dienās salaulājās ar Praskovju Proņinu Ļudinovas pilsētas Sukremļas baznīcā. 1918. gada 1. februārī Ā. Groskaufmanis iestājās kooperatīvu savienības „Centrosojuz” sistēmā par tirdzniecības aģentu. Sākumā viņš strādāja, iepērkot labību Volgas vidusteces apgabala pilsētās, vēlāk Sibīrijā: Čeļabinskā un Bijskā. Pilsoņu karam pieņemoties spēkā, 1919. gada augustā Vladivostokā iestājās jaundibinātajā Imantas pulkā. Saņēma vienu mēnesi ilgu atvaļinājumu un 1919. gada 1. septembrī devās cauri karadarbības pārņemtajai Sibīrijai pakaļ sievai, kuru bija atstājis Altajā desmit verstes no Bijskas, kalnos Kajamčas vasarnīcā. 1920. gada februārī franču ģenerālis M.Žanēns (Janin, Pierre Maurice), kurš nebija apmierināts ar Imantas pulka komandieri kapitanu Ozolu, atcēla to no komandiera amata, nomainot ar Ādolfu Groskaufmani. 1920. gada 23. martā Imantas pulka pamatsastāvs ar Ā. Groskaufmani priekšgalā – 52 virsnieki un 413 kareivji – atstāja Vladivostoku ar britu kuģi "Dania", un 21. jūnijā ienāca Liepājā. 1920. gadā Groskaufmans demobilizējās un sāka strādāt par instruktoru–revidentu darbā centrālās savienības „Konzums” kopdarbības nodaļā Rīgā, Dzirnavu ielā 68. Kopdarbības nodaļā Ā. Groskaufmanis skaidroja zemniekiem kooperācijas priekšrocības, organizēja kooperatīvu dibināšanu Latvijas pagastos, apmācīja jaundibināto kooperatīvu sabiedrību darbiniekus. Aktīvi publicējās žurnālos „Kopdarbība”, „Ekonomists”, rakstu krājumā „Latvijas lauksaimnieks”, laikrakstos „Jaunākās Ziņas”, „Zemgales Balss” u.c. Līdztekus darbam Ā.Groskaufmanis vakaros apmeklēja Valsts vidusskolas pieaugušajiem pēdējo klasi, kas darbojās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas telpās Valdemāra ielā. 1920. gadā piedzima dēls, kuru nosauca par Imantu. 1921. gada rudenī Groskaufmanis iestājās Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, 1924. gadā specializējās teorētiskās fizikālās ķīmijas programmā. 20. gadu beigās „Konzums” nonāca materiālās grūtībās. 1931. gada sākumā Groskaufmanis pārgāja darbā uz Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrību Baznīcas ielā 4a, par Kopdarbības nodaļas vadītāju. 1932. gadā Ā. Groskaufmanis absolvēja universitāti ar ķīmijas kandidāta grādu, kas 1939. gadā tika pielīdzināts ķīmijas maģistra grādam. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma ar valdības lēmumu tika atlaistas sabiedrisko organizāciju un kooperatīvu valdes, bet to vietā stājās ieceltie valsts pilnvarnieki. Groskaufmani iecēla par patērētāju biedrības „Pamats” vadītāju. 1935. gada 10. aprīlī viņu iecēla Lauksaimniecības kamerā par kopdarbības nodaļas vadītāju, tika iecelts par kooperācijas uzņēmumu un iestāžu darbiniekiem paredzētā žurnāla „Darbinieks” redaktoru. 1937. gadā līdz ar Lauksaimniecības kameras pārvietošanu, pārcēlās uz dzīvi Jelgavā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā strādāja Alkoholisko dzērienu trestā par konsultantu un 1940./41. mācību gadā – par Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes asistentu. Vācu laikā (1941.–1944.), kad atlaida visus padomju laikā pieņemtos mācībspēkus, viņš kļuva par subasistentu bez algas, pamatdarbu strādāja inženiera amatā Bezalkoholisko dzērienu trestā, kuru vēlāk reorganizēja par Dzērienu rūpniecības centrāli. 1944. gada rudenī, vērmahtam atkāpjoties no Rīgas, Groskaufmanis devās uz Kurzemi, kur strādāja Ēdoles slimnīcā par saimniecības vadītāju, vēlāk Talsos par inženieri apriņķa patērētāju biedrības savienībā.

Pēc kara Ā. Groskaufmanis atgriezās agrākajā darbavietā Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē Fizikālās ķīmijas katedrā, kur strādāja par asistentu (1945.–1948.) un vecāko pasniedzēju (1948.–1957.). 1946. gada rudenī Rīgā gāja bojā Ā. Groskaufmaņa sieva Praskovja: kāds Torņakalna stacijā, kad vilciens vēl nebija apstājies, viņu izgrūda no vagona. Groskaufmanis apprecējās otrreiz ar agrāko darba kolēģi Aleksandru Rudzīti. Pēc zinātņu kandidāta disertācijas „Alumīnija bāziskie sāļi” aizstāvēšanas (14.04.1954.), kļuva par docenta vietas izpildītāju Rīgas Politehniskajā institūtā (1958.–1959.) un docentu (1959.–1965.). 1965. gadā pārgāja darbā uz Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūtu, kur līdz mūža galam strādāja par zinātnisko līdzstrādnieku. Pētījis gravitācijas parādības un alumīnija bāzisko sāļu optiskās īpašības, no krievu valodas tulkojis vispārīgās ķīmijas, fizikālās ķīmijas un koloīdķīmijas mācību grāmatas augstskolām - viņa tulkojumā iznāca V.Gļinkas „Vispārīgā ķīmija” (1946.), V.Ņekrasova „Vispārīgās ķīmijas kurss” 1. un 2. daļa (1949.), A.Brodska „Fizikālā ķīmija” 1. un 2. daļa (1950.), S.Vojucka „Koloīdķīmija” (1966.), J.Gerasimova „Fizikālās ķīmijas” 1. daļu kopā ar V. Breici (1972.). Bija "Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas” Tehnikas un dabaszinātņu redakcijas zinātniskais sekretārs, "Latvijas PSR ZA Vēstu” ķīmijas sērijas sekretārs (1965.–1976.). Kopā publicējis 5 tulkotas mācību grāmatas augstskolām vispārīgā, fizikālā un koloidālā ķīmijā, 75 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus, tai skaitā 36 par kooperāciju, 16 par fizikālo ķīmiju, 1 par gravitāciju un 22 par ķīmiju un ķīmiķiem.

Miris Rīgā 1976. gada 20. jūnijā 87 gadu vecumā.

Apbalvojumi:

Literatūra par šo tēmu

  • Sotaks R. Liktenis. // Kūpošie lauki. - Latvju Kultūra: Rīga, 1924, 55.–108. lpp. (Groskaufmanis dēvēts par Grosmanu)
  • Kopdarbības darbinieku sanāksme. // Zemgales Balss, 1937, 28. aug., Nr. 193, 18. lpp.; 1937, 1. sept., Nr. 196, 6. lpp.
  • Arī tirdzniecībā latviešiem jāiegūst pienācīgs stāvoklis. // Brīvā Zeme, 1937, 12. okt., Nr. 231, 8. lpp.
  • Nostiprinās Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kooperatīvo centrālo organizāciju sadarbība. // Zemgales Balss, 1938, 18. jūn., Nr. 135, 2. lpp.
  • Groskaufmanis Ādolfs Ludvigs. // Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. - Biogrāfiskā arhīva apgāds: Rīga, 1939., 184. lpp.
  • Gudriniece E. Groskaufmanis Ādolfs. // Latv. PSR Mazā enciklopēdija, 1. sēj. - Zinātne: Rīga, 1967, 601. lpp.
  • Groskaufmanis Ādolfs. // Latvju enciklopēdija, 1962.–1982. - Amerikas latviešu apvienības Latviešu inst.: Nebraska (ASV), 1983., 523. lpp.
  • Groskaufmanis Ādolfs. Īsbiogrāfija. // Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā, 2. daļa. Rīga, RTU, 2004, 140., 261., 355., 357., 365., 435. lpp.
  • Groskaufmanis Ādolfs. Īsbiogrāfija. // Grosvalds I., Alksnis U., Meirovics I., Ruplis A. Ķīmija Latvijas Universitātē (1919–1944). - Latv. ķīm. vēst. muzejs: Rīga, 2005, 150. lpp.
  • Aizsilnieks A. Dzīves šūpotnēs. - Daugava: Stokholma, 1979, 80.–84. lpp.
  • Kursietis V. Imantas pulks. // Tēvijas Sargs, 1996, marts.

  • Гросвалд И. Коллоквиум посвященный памяти доцентов А. Гроскауфманиса и К. Штренка. // Известия АН ЛатвССР, сер. хим., 1981, No 4, с. 502–503.

Resursi internetā par šo tēmu