Maltas ordenis

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Hospitālieši)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maltas ordenis
Malta crest.png Malta Order CoatOfArms.png
dibināts 05.02.1113.
valsts 30.05.1530.-11.06.1798.
devīze Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum

(Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem)

sizerens
hierarhija

Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis (it. Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta), saīsināti: Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis (abreviatūra: S.M.H.O.M. - angl. Sovereign Military Hospitaller Order of Malta) - viduslaikos bruņinieku ordenis, bet jaunākajos laikos valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību.

  • Hospitāliešu brālība (lat. fraternitas) - Precīzs izveidošanās brīdis nav zināms. Ap 1107. gadu Jeruzalemes karalistes karalis Balduins I apstiprināja jau pastāvošu hospitāliešu brālību, kas juridiski bija pakļauta benediktīniešu sv. Latīņu Marijas abatijai (angl. Abbot of Santa Maria Latina), par mūku brālību (angl. Brotherhood) un piešķīra tai lēnī zemi, uz kuras atradās tās hospitālis (Sv. Jāņa Kristītāja hospitālis). Organizācija pārtapa par reliģisku kongregāciju, pieņemot augustīniešu solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība).
  • Hospitāliešu ordenis - 1113. gada 5. februārī pāvests Paskals II apstiprināja kopienas regulu. Turpmākajos gados Hospitāliešu brālība dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās. 1137. gadā to pārstāj dēvēt par "brālību", un sāk lietot apzīmējumu "ordenis" (Ordo, Order). Iestājoties tajā, bija jādod celibāta (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu, kā arī solījumu mūžu ziedot ticības aizstāvībai. Ap 1144. gadu Ordeņa valdījumā bija 5 grāfistes Tripoles apkaimē un viens principāts Jeruzalemes karalistes ziemeļos: aptuveni 50 nocietinātas pilis, t.sk. tik stratēģiski svarīgi cietokšņi kā Kraka (Krak des Chevaliers (Crac)) un Margata (Margat). XII gs., kad krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti, Ordenis apmetās Kipras salā.
  • Joanītu ordenis - Kopš XIV gs. sākuma saīsināti tika dēvēts par Sv. Jāņa jeb Joanītu ordeni, - paplašināja savus valdījumus, iekarojot Bizantijas impērijai piederošo Rodas salu, bet pēc tās zaudēšanas pārcēlās uz Sv. Romas impērijas imperatora Kārļa V 1530. gada 30. martā tiem lēnī piešķirto Maltas arhipelāgu (ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali). Mūsdienās par Joanītu ordeni dēvē Maltas ordeņa protestantisko atzaru Hoencollernu nama vadībā.
  • Maltas ordenis - Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis". Pēc vērienīgajām militārām uzvarām XVI gs. sākās Ordeņa panīkuma laiks, kaut arī ordeņa galeru flote vēl vairākus gadsimtus bija nopietns spēks Vidusjūras baseinā. Reformācijas laikā lielākā daļa vācu, angļu un holandiešu brāļu pameta Ordeni. Katoļu vajāšanu vilnī daudzviet Eiropā Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. Romas kūrija pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. Trīsdesmitgadu kara kauja pie Pasarovicas (Passarowitz, 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks. Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku. 1798. gada 11. jūnijā Ordenis zaudēja Maltas arhipelāgu un pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

XIX gs. otrajā pusē Ordenis pievērsās tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās 1. Pasaules kara frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (Missionary School of Medicine and Surgery), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī 2. Pasaules karā - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā (Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā). Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas valstu pilsoņu pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Mūsdienās organizāciju vada princis lielmestrs (Prince et Grand Maitre), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par lielkancleru. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (Via Condotti 68). Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām katoļu organizācijām.

Galerija

  • Hospitāliešu ordeņa bruņinieka ietērps ap 1140. gadu

  • hospitāliešu bruņinieki XIII gs.

  • templiešu un joanītu bruņinieki XIII gs.

  • Joanītu ordeņa bruņinieka ietērps XV gs.

  • Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bejī, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bejī, lielkrusta kavalieris

  • virsmestrs Žans Parizo de Valete (1557.-1568.)

  • maltiešu kaujas galeras makets

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.
  • Лаввис Э., Рамбо А. Эпоха крестовых походов. - Русич, Смоленск. 2001
  • Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002
  • Мячин А.Н и др. Сто великих битв. - Вече, Москва. 1998
  • Игнатьев А.А. Пятьдесят лет в строю. - Военное издательство. Москва. 1986
  • John Azzopardi, Mario Buhagiar. The Order's Early Legacy in Malta: The Sovereign Military Hospitaller Order of St. John of Jerusalem of Rhodes and of Malta by Knights of Malta. - Said International, Valletta, 1989, ISBN 1-871684-30-7
  • Bertrand Galimard Flavigny. Histoire de l'ordre de Malte. - Perrin, Paris, 2006, ISBN 2-262-02115-5
  • Claude Petiet. L'Ordre de Malte face aux Turcs: politique et stratégie en Méditerranée au XVIe siècle. Éd. Hérault, - Paris, 1997.
  • Claude Petiet. Le Roi et le Grand Maître. L'Ordre de Malte et la France au XVIIe siècle. Éd. Paris Méditerranée, - Paris, 2002, ISBN 2-84272-147-0.
  • Claude Petiet. Ces messieurs de la Religion. L'Ordre de Malte au XVIIIe siècle ou le crépuscule d'une épopée, Éd. France Empire, - Paris, 1992
  • Ernle Bradford. Johanniter und Malteser. Die Geschichte des Ritterordens. 3. Auflage. - Universitas, München, 1996, ISBN 3-8004-1047-8
  • Jürgen Sarnowsky. Macht und Herrschaft im Johanniterorden des 15. Jahrhunderts. Verfassung und Verwaltung der Johanniter auf Rhodos (1421-1522). (Vita regularis. Bd. 14). - Münster, 2001, ISBN 3-8258-5481-7
  • Adam Wienand (Hrsg.). Der Johanniter-Orden, der Malteser-Orden. Der ritterliche Orden des hl. Johannes vom Spital zu Jerusalem, seine Geschichte, seine Aufgaben. 3. - Auflage. Köln, 1988, ISBN 3-87909-163-3
  • Robert Prantner. Malteserorden und Völkergemeinschaft. - Duncker und Humblot, Berlin, 1974, ISBN 3-428-03253-5
  • Jörg-Dieter Brandes. Korsaren Christi. Johanniter und Malteser - die Herren des Mittelmeers. - Sigmaringen, Thorbecke, 2000, ISBN 3-7995-0091-X
  • Robert L. Daubner. Die Marine des Jonanniter-Malteser-Ordens - 500 Jahre Seekrieg zur Verteidigung Europas. - Graz, 1989

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Maltas_ordenis&oldid=64957"