Staprāns Sergejs
Sergejs Staprans (1896-1951) – virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, žurnālists.
Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprana ģimenē (bērni: Vladimirs, Sergejs, Fjodors, Anastasija). Mācījās Ventspils reālskolā. 1915. gadā ģimene devās uz Iekškrieviju, kur Sergejs uzsāka studijas Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā pameta studijas un iestājās Aleksandra kājnieku karaskolā, ko pēc saīsinātā apmācības kursa absolvēja kā podporučiks. 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās Latviešu nacionāldemokrātu partijā, tās Centrālkomitejas loceklis. 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā. Pēc Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS) dibināšanas bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijevā. Iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, sakaru komandas priekšnieka palīgs. Demobilizējies 1918. gada pavasarī.
1919. gada janvārī atgriezies Kurzemes guberņā, organizējis pretlieliniecisko pretestību Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada martā pārgājis frontes līniju, no 25.03.1919. LR Apsardzības ministrijas Informācijas un kontroles nodaļas (izveidota 17.03.) priekšnieka vietas izpildītājs, leitnants. Būdams kvēls nacionālists, vairāk nodarbojās nevis ar izlūkošanas datu vākšanu, bet pretvācisku propagandu (Staprana ziņojumi par stāvokli frontē un piefrontes joslā pārpilni ar dažādiem vācu kareivju kriminālo darbību aprakstiem, izpaliekot praktiskām ziņām par pretinieka karaspēka daļu izvietojumu, darbību un noskaņojumu). 15. maijā S. Staprana vadītā latviešu virsnieku grupa nolaupīja un vairākas dienas turēja gūstā LR Pagaidu valdības premjerministru A. Niedru (kurš gan izmuka, izmantojot savu apsargu nedisciplinētību un neprofesionalitāti). Tad, Staprans palīdzēja ar dokumentiem sociāldemokrātu līderim B. Kalniņam doties uz nupat atbrīvoto Rīgu, organizēt karaspēka vienību no sociāldemokrātiski noskaņotutiem strādniekiem, bet pats 1919. gada 22. maijā kopā ar domubiedriem ar kuģi ieradās Igaunijā, ieskaitīts Igaunijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulka izlūkos, piedalījies Cēsu kaujās. 30. jūnijā krita zemessargu gūstā, kur atradās līdz Strazdumuižas pamiera noslēgšanai. 28. jūlijā Kontroles un informācijas nodaļa tika likvidēta, Staprans svītrots no Apsardzības ministrijas ierēdņu saraksta un oficiāli pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku. Pulka sastāvā piedalījies Bermontiādē. 1920. gada 5. februārī paaugstināts par virsleitnantu, pārcelts dienēt uz Latvijas kara aviācijas daļām. 1921. gada janvārī atvaļināts. Apbalvots ar LKo (Nr.3/618) par to, ka 1919. g. 13. novembra kaujā Staprans, vadīdams savu vadu uzbrukumā skaitliski pārākam ienaidniekam, izsita bermontiešus no Iecavas skolas ēkas, saņēma gūstekņus, ieguva 3 ložmetējus, zirgus, ratus u.c. kara maleriālus. Pats tika kontuzēts, taču palika ierindā.
Uzsāka, taču nepabeidza studijas Latvijas Universitātes tautsaimniecības fakultātē. Mēģināja nodarboties ar uzņēmējdarbību – organizēja vairākas akciju sabiedrības, – taču vienmēr bankrotēja. Iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijā. Veica militāro apmācību partijas paramilitārajā organizācijā Strādnieku sports un sargs (SSS), vadīja neoficiālo partijas izlūkdienestu. 1926.-1928. gados strādāja par ierēdni Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. Sarakstījis memuārus "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas Saules". 1929. gadā emigrēja uz Brazīliju, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Buenosairesā, Argentīnā, kur iztiku pelnījis kā žurnālists, izdevis laikrakstu krievu valodā. Miris 1951. gada 25. septembrī.
Avoti un literatūra par šo tēmu
- LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 87.-110. lp. – Staprana ziņojumi par stāvokli frontē un piefrontes joslā
- Staprans S. Caur Krievijas tumsu pie Latvijas Saules: manas atmiņas un dēkas no Krievijas revolucijas un Latvijas tapšanas laikiem. - Valters un Rapa: Rīga, 1928.
Resursi internetā par šo tēmu
- Staprāns Sergejs – L.k.o.k. biogrāfija
- Staprans Sergejs – Nekropole
- Elmārs Stabiņš. Pirmais mūsu valsts neredzamajā frontē. // Latvijas vēstnesis. 17.03.1999., Nr. 83/84 (1543/1544)
