Atšķirības starp "Baltijas landesvērs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
23. rindiņa: 23. rindiņa:
  
 
10. decembrī tika iecelti apsardzības iecirkņu priekšnieki ar uzdevumu organizēt zemessardzes vienības Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Lielas grūtības zemessardzes veidošanā sagādāja tas, ka visai bieži Pagaidu valdības emisāri nebija uzdevumu augstumos<ref>Sinojums par Limbashu apsardzibas nodalas dibinataju rihzibu. (..) tee wirsneeki, kuri bija komandeti uz Limbascheem, nodibinat apsardsibas nodalu, esot usweduschees loti peedaudsigi, wisu laiku pawadidami dserschanā. Tas esot pret wineem sazehlis ne tikai strahdneekus, bet ari mahju ipaschneekus. Mineteem wirsneekeem Wainischu Pehr saimneeks esot eedewis 1000 rbl. un Sahrmu muishas rentneeks agronoms Alberinsch - 500 rbl., lai tee schis summas izleetotu apsardsibas wajadsibam. Bet wirsneeku darbiba tani wirseenā Limbaschos nekahdi neesot peerahdijuses. Riga, 29 dezembrī 1918 g. Wispahrigas Nodalas Preekschneeks J.Bach - LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 47. lp.</ref>
 
10. decembrī tika iecelti apsardzības iecirkņu priekšnieki ar uzdevumu organizēt zemessardzes vienības Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Lielas grūtības zemessardzes veidošanā sagādāja tas, ka visai bieži Pagaidu valdības emisāri nebija uzdevumu augstumos<ref>Sinojums par Limbashu apsardzibas nodalas dibinataju rihzibu. (..) tee wirsneeki, kuri bija komandeti uz Limbascheem, nodibinat apsardsibas nodalu, esot usweduschees loti peedaudsigi, wisu laiku pawadidami dserschanā. Tas esot pret wineem sazehlis ne tikai strahdneekus, bet ari mahju ipaschneekus. Mineteem wirsneekeem Wainischu Pehr saimneeks esot eedewis 1000 rbl. un Sahrmu muishas rentneeks agronoms Alberinsch - 500 rbl., lai tee schis summas izleetotu apsardsibas wajadsibam. Bet wirsneeku darbiba tani wirseenā Limbaschos nekahdi neesot peerahdijuses. Riga, 29 dezembrī 1918 g. Wispahrigas Nodalas Preekschneeks J.Bach - LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 47. lp.</ref>
−
, bez tam, sevišķi Vidzemē un Latgalē iedzīvotāju vairums neatzina Pagaidu valdību un daudzviet no Rīgas atsūtītie zemessardzes organizētāji tika padzīti.<ref>LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 38. lp.</ref> Uz LKNS apkopoto strēlnieku bāzes tika izveidota t.s. latviešu zemessargu  instruktoru rezerve (230 vīru) un trīs Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu rotas (katrā 200 vīru) – visi bijušie [[latviešu strēlnieki]] ar pasaules kara pieredzi, - kā arī [[Latviešu zemessargu studentu rota|latviešu zemessargu studentu rotu]] (200 vīru), [[Latviešu zemessargu skolnieku rota|latviešu zemessargu skolnieku rotu]] (80 jaunieši). Ārpus Rīgas izdevās izveidot [[Latviešu zemessargu Cēsu rota|latviešu zemessargu Cēsu rotu]] (Cēsīs pieteicās ap 300, bet ieradās Rīgā tikai 40 karavīri poručika Pūriņa vadībā), un 2 Latgales latviešu zemessargu rotas (kopā 250 vīri). 1918. gada decembra beigās latviešu rotas atsacījās doties uz fronti karot ar [[Latviešu sarkanie strēlnieki|sarkanajiem strēlniekiem]], bet pēc [[Rīgas apsardzības rotu dumpis|dumpja]] apspiešanas un vienas rotas izformēšanas sākās masveida dezertēšana: dienestu pameta skolnieku rotas komandieris kapitans Bērziņš ar 70 kareivjiem, 110 instruktoru rotas virsnieki (LKNS savulaik īpaši atlasīti, kuriem nu nekādi nevarēja pārmest simpātijas pret lieliniekiem), 225 abu Latgales rotu virsnieki un karavīri. No Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu 2. rotas (kom. štabskapitans Jānis Skujiņš, vēlākais Lko kavalieris) dezertēja aptuveni 185 virsnieki un karavīri, bet no 3. rotas – aptuveni 180 virsnieki un karavīri. No 1400 vīru lielajiem latviešu vienību spēkiem pāri bija palikuši aptuveni 420 karavīri. Lojalitāti Pagaidu valdībai saglabāja studentu rota, atsevišķi virsnieki un karavīri no citām latviešu vienībām, visas vācbaltiešu un krievu vienības.
+
, bez tam, sevišķi Vidzemē un Latgalē iedzīvotāju vairums neatzina Pagaidu valdību un daudzviet no Rīgas atsūtītie zemessardzes organizētāji tika padzīti.<ref>LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 38. lp.</ref> Uz LKNS apkopoto strēlnieku bāzes tika izveidota t.s. latviešu zemessargu  instruktoru rezerve (230 vīru) un trīs Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu rotas (katrā 200 vīru) – visi bijušie [[latviešu strēlnieki]] ar pasaules kara pieredzi, - kā arī [[Latviešu zemessargu studentu rota|latviešu zemessargu studentu rotu]] (200 vīru), [[Latviešu zemessargu skolnieku rota|latviešu zemessargu skolnieku rotu]] (80 jaunieši). Ārpus Rīgas izdevās izveidot [[Latviešu zemessargu Cēsu rota|latviešu zemessargu Cēsu rotu]] (Cēsīs pieteicās ap 300, bet ieradās Rīgā tikai 40 karavīri poručika Pūriņa vadībā), un 2 Latgales latviešu zemessargu rotas (kopā 250 vīri). 1918. gada decembra beigās latviešu rotas atsacījās doties uz fronti karot ar [[Latviešu sarkanie strēlnieki|sarkanajiem strēlniekiem]], bet pēc [[Rīgas apsardzības rotu dumpis|dumpja]] apspiešanas un 1. rotas izformēšanas sākās masveida dezertēšana: dienestu pameta skolnieku rotas komandieris kapitans Bērziņš ar 70 kareivjiem, 110 instruktoru rotas virsniek, 225 abu Latgales rotu virsnieki un karavīri. No Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu 2. rotas (kom. štabskapitans Jānis Skujiņš) dezertēja aptuveni 185 virsnieki un karavīri, bet no 3. rotas – aptuveni 180 virsnieki un karavīri. No 1400 vīru lielajiem latviešu vienību spēkiem pāri bija palikuši aptuveni 420 karavīri. Lojalitāti Pagaidu valdībai saglabāja studentu rota, atsevišķi virsnieki un karavīri no citām latviešu vienībām, visas vācbaltiešu un krievu vienības.
  
 
Sastāvēja no virsštāba (''Oberstab'', izveidots novembra vidū), [[Trieciengrupa]]s (''Stoßtruppe'', saformēta Rīgā 17.11.1918.), [[Vācbaltiešu kaujas bataljons|Vācbaltiešu kaujas bataljona]] (''Deutsch-Baltisches Kampfbataillon'', saformēts Liepājā 25.01.1919.), [[Vācbaltiešu bataljons|Vācbaltiešu bataljona]] (''Deutsch-Baltisches Bataillon'', saformēts pie Ventspils februārī) un 6 patstāvīgiem formējumiem (''Selbständige Formationen''), [[Latviešu atsevišķā brigāde|Latviešu atsevišķā bataljona]] un [[Firsts|firsta]] [[Līvena rota]]s. Bez tam sastāvā ietilpa etapu formējumi, saimnieciskās rotas, [[Bruņuvilciens|bruņotie vilcieni]], kara aviācijas vienības (433. lidotāju nodaļa u.c.), sanitārās vienības u.c. formējumi.
 
Sastāvēja no virsštāba (''Oberstab'', izveidots novembra vidū), [[Trieciengrupa]]s (''Stoßtruppe'', saformēta Rīgā 17.11.1918.), [[Vācbaltiešu kaujas bataljons|Vācbaltiešu kaujas bataljona]] (''Deutsch-Baltisches Kampfbataillon'', saformēts Liepājā 25.01.1919.), [[Vācbaltiešu bataljons|Vācbaltiešu bataljona]] (''Deutsch-Baltisches Bataillon'', saformēts pie Ventspils februārī) un 6 patstāvīgiem formējumiem (''Selbständige Formationen''), [[Latviešu atsevišķā brigāde|Latviešu atsevišķā bataljona]] un [[Firsts|firsta]] [[Līvena rota]]s. Bez tam sastāvā ietilpa etapu formējumi, saimnieciskās rotas, [[Bruņuvilciens|bruņotie vilcieni]], kara aviācijas vienības (433. lidotāju nodaļa u.c.), sanitārās vienības u.c. formējumi.

Versija, kas saglabāta 2010. gada 4. augusts, plkst. 07.27

Latvijas zemessardze
Die Lettländische Landeswehr
200px
pastāv: 7.12.1918.-1.04.1920.
virspavēlnieki:
  • majors Šeiberts (12.1918.)
  • kapteinis fon Bekmans (12.1918.-01.1919.)
  • kapteinis Dormāgens (26.01.1919.-12.07.1919.)
  • pulkvedis H.Aleksanders (no 12.07.1919.)
pavēlnieki:
  • majors A.Flečers (6.02.1919.-12.07.1919.)
  • jūras kapteinis G.Taube (12.07.1919.-12.1919.)
  • V.Rādens (12.1919.-1.04.1920.)

Latvijas zemessardze (oriģ. Latwijas Semes sargi, vāc. Die Lettländische Landeswehr), arī Baltijas landesvērs (vāc. Baltische Landeswehr, kr. Прибалтийский ландесвер) - Baltijas guberņu iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze. 7. decembrī tika parakstīta vienošanās ar Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu par vietējo bruņoto vienību - Latvijas zemessardzes formēšanu. Par virspavēlnieku bija plānots uzaicināt kādas neitrālas armijas virsnieku, par pagaidu virspavēlnieku iecēla Vācijas armijas majoru Šeibertu. Tika paredzēts izveidot 26 rotas un 5 baterijas pēc nacionālā principa: 18 latviešu rotas un 3 baterijas; 7 vācbaltiešu rotas un 2 baterijas; 1 krievu rotu - kopā 7050 zemessargu (4800 latviešus, 2000 vācbaltiešus, 250 krievus). Antantes pakļautībā pārgājusī Vācijas VIII armija uzņēmās Latvijas zemessardzi nodrošināt ar amunīciju un apgādi. Komandvaloda bija vācu[1], iekšējā apritē tika lietots nosaukums "Baltijas landesvērs", par ko bija regulāras domstarpības ar Apsardzības ministriju.[2] 1919. gada 10. martā tika noteiktas atšķirības zīmes, uniformu apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa (19. augustā tika izdota vēl viena pavēle par atšķirības zīmēm un dienesta pakāpēm): karavīri nēsāja zili baltu uzpleču apmalojumu, pakāpes atšķīra ar sudraba uzšuvēm un sudrabotām četrstūrainām zvaigznēm uz apkakles, cepuru kokardes bija zilas ar baltu malu. 21. septembrī ieviesa jaunās Latvijas armijas uniformas zīmotnes.

10. decembrī tika iecelti apsardzības iecirkņu priekšnieki ar uzdevumu organizēt zemessardzes vienības Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Lielas grūtības zemessardzes veidošanā sagādāja tas, ka visai bieži Pagaidu valdības emisāri nebija uzdevumu augstumos[3] , bez tam, sevišķi Vidzemē un Latgalē iedzīvotāju vairums neatzina Pagaidu valdību un daudzviet no Rīgas atsūtītie zemessardzes organizētāji tika padzīti.[4] Uz LKNS apkopoto strēlnieku bāzes tika izveidota t.s. latviešu zemessargu instruktoru rezerve (230 vīru) un trīs Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu rotas (katrā 200 vīru) – visi bijušie latviešu strēlnieki ar pasaules kara pieredzi, - kā arī latviešu zemessargu studentu rotu (200 vīru), latviešu zemessargu skolnieku rotu (80 jaunieši). Ārpus Rīgas izdevās izveidot latviešu zemessargu Cēsu rotu (Cēsīs pieteicās ap 300, bet ieradās Rīgā tikai 40 karavīri poručika Pūriņa vadībā), un 2 Latgales latviešu zemessargu rotas (kopā 250 vīri). 1918. gada decembra beigās latviešu rotas atsacījās doties uz fronti karot ar sarkanajiem strēlniekiem, bet pēc dumpja apspiešanas un 1. rotas izformēšanas sākās masveida dezertēšana: dienestu pameta skolnieku rotas komandieris kapitans Bērziņš ar 70 kareivjiem, 110 instruktoru rotas virsniek, 225 abu Latgales rotu virsnieki un karavīri. No Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu 2. rotas (kom. štabskapitans Jānis Skujiņš) dezertēja aptuveni 185 virsnieki un karavīri, bet no 3. rotas – aptuveni 180 virsnieki un karavīri. No 1400 vīru lielajiem latviešu vienību spēkiem pāri bija palikuši aptuveni 420 karavīri. Lojalitāti Pagaidu valdībai saglabāja studentu rota, atsevišķi virsnieki un karavīri no citām latviešu vienībām, visas vācbaltiešu un krievu vienības.

Sastāvēja no virsštāba (Oberstab, izveidots novembra vidū), Trieciengrupas (Stoßtruppe, saformēta Rīgā 17.11.1918.), Vācbaltiešu kaujas bataljona (Deutsch-Baltisches Kampfbataillon, saformēts Liepājā 25.01.1919.), Vācbaltiešu bataljona (Deutsch-Baltisches Bataillon, saformēts pie Ventspils februārī) un 6 patstāvīgiem formējumiem (Selbständige Formationen), Latviešu atsevišķā bataljona un firsta Līvena rotas. Bez tam sastāvā ietilpa etapu formējumi, saimnieciskās rotas, bruņotie vilcieni, kara aviācijas vienības (433. lidotāju nodaļa u.c.), sanitārās vienības u.c. formējumi.

1919. gada janvārī zemessargu vienības atkāpās uz Kurzemi, kur fronte apstājās pie Ventas.

tā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem no Vācijas[5]. 1919. gada 16. aprīlī, uzskatot Pagaidu valdību par neleģitīmu (to veidojot netika pārstāvētas visas iedzīvotāju grupas un tautības) kā arī rīcības nespējīgu, leitnanta Manteifeļa Trieciengrupa īstenoja t.s. 16. aprīļa puču, kā rezultātā pie varas nāca jauna Pagaidu valdība: Brimmera-Borovska kabinets, bet 10. maijā t.s. Niedras valdība. Landesvēra daļas frontē pakļāvās vācu armijas štābam un akceptēja puča rezultātus[6], cerot, ka jaunā valdība spēs rīkoties enerģiskāk. 1919. gada aprīlī landesvērā bija 9500 karavīru (4000 baltvācu un vācu, 4000 latviešu un 1500 krievu). Landesvēra vienības uzsāka uzbrukumu visā frontē, sakaujot LSPR spēkus. 23. maijā tika ieņemta Rīga, un uzsākta Vidzemes atbrīvošana no lieliniekiem. Jūnijā pie Cēsīm landesvēra daļas sastapās ar Igaunijas nacionālo armiju, kurai pieprasīja atbrīvot tās okupēto Ziemeļvidzemi un kopīgi vērsties pret Sarkano armiju austrumos. Cēsu kaujās zemessargi tika sakauti un atkāpās, ļaujot igauņiem ieņemt Rīgu. Pēc Niedras vadītās Pagaidu valdības demisijas, 12. jūlijā armijas vadība atzina Lielbritānijas kara flotes aizsardzībā patvērumu guvušās K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības leģitimitāti. No visām vienībām izslēdza vāciešus, kas vai nu atgriezās Vācijā, vai iestājās krievu Rietumu brīvprātīgo armijā. Par komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu.

Firsta Līvena rota devās uz Narvu ģen. N.Judeniča armijas rīcībā, Latviešu atsevišķā brigāde tika pārformēta par Kurzemes divīziju, savukārt pārējās vienības 6. jūlijā tika pārdēvētas par Latvijas baltvācu zemessargiem un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās ar Sarkano armiju krita 11 landesvēra virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Kurzemes divīzijā.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Tas bija gluži dabiski, jo vācu valoda un krievu valoda bija šajā teritorijā tradicionāli oficiālas valodas (latviski un igauniski runāja tikai vienkāršā tauta sadzīvē), kuras prata visi, lielāko daļu komandējošā sastāva veidoja baltvācu virsnieki.
  2. ↑ 5. februari 1919. N° 232/g, Liepājā, Latwijas Semes Sargu Wirspawehlneekam. Pretī 7. dezembrī 1918. g. Latwijas un Wahzijas waldibu preekschstahwju noslehgtam lihgumam, Latwijas semessargi teek dehweti par Baltijas semessargeem. Eewehrojot to, leeku Jums preekschā nekawejoschi pahrdewet un turpmak leetot weenigi Latwijas semessargu (die Lettländische Landeswehr) nosaukumu. Ministrs: J.Sahlits, Generalschtaba Preekschneeka weetā: A.Plensners - LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 68. lp.
  3. ↑ Sinojums par Limbashu apsardzibas nodalas dibinataju rihzibu. (..) tee wirsneeki, kuri bija komandeti uz Limbascheem, nodibinat apsardsibas nodalu, esot usweduschees loti peedaudsigi, wisu laiku pawadidami dserschanā. Tas esot pret wineem sazehlis ne tikai strahdneekus, bet ari mahju ipaschneekus. Mineteem wirsneekeem Wainischu Pehr saimneeks esot eedewis 1000 rbl. un Sahrmu muishas rentneeks agronoms Alberinsch - 500 rbl., lai tee schis summas izleetotu apsardsibas wajadsibam. Bet wirsneeku darbiba tani wirseenā Limbaschos nekahdi neesot peerahdijuses. Riga, 29 dezembrī 1918 g. Wispahrigas Nodalas Preekschneeks J.Bach - LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 47. lp.
  4. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 38. lp.
  5. ↑ 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi. - Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa
  6. ↑ Kā var saprast no laikabiedru atmiņām, landesvēra virsnieki Pagaidu valdību uzskatīja par nenopietnu civilistu klaunādi, kamēr vienīgais reālais spēks reģionā bija 8. armija, landesvērs un Sarkanā armija - zemessargus maz interesēja, kas vada valdību Liepājā, jo par savu uzdevumu uzskatīja frontes noturēšanu.

Attēlu galerija

  • štāba virsnieki (centrā majors A.Flečers)

  • 1919. gada pavasarī

  • krasta lielgabals

  • avarējusi lidmašīna

  • priekšējā līnijā

  • Pēc Cēsu kaujām vilciens ar amunīciju evakuējas no Ropažu dzelzceļa stacijas

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 160.-161. lpp.
  • Čapenko A. Baltijas landesvēra vācu vienību forma, pakāpes un atšķirības zīmes 1918.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
  • Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
  • Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus : ein Gedenkbuch. - Verlag der Aktiengesellschaft Ernst Plate: Riga, 1939 - 233 S.
  • Eugen Engelhardt, freiherr Wilhelm von Engelhardt. Der Ritt nach Riga; aus den Kämpfen der Baltischen Landeswehr gegen die rote Armee, 1918-1920. - Volk und Reich Verlag: Berlin, 1938 - 152 S.
  • Grimm Claus. Vor den Toren Europas, 1918-1920; Geschichte der Baltischen Landeswehr. - A.F. Velmede: Hamburg, 1963 - 320 S.
  • Hartmann Georg Heinrich. Aus den erinnerungen eines freiwilligen der baltischen landeswehr. - Deutsche verlags-anstalt: Stuttgart, 1921

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Baltijas_landesvērs&oldid=26832"