Atšķirības starp "Livonijas ordenis" versijām

Versija, kas saglabāta 2012. gada 2. februāris, plkst. 11.40

Teitoņu ordenis Livonijā

130px 130px
sizereni	pāvests
province	12.05.1237.-08.04.1525.
suverens ordenis	08.04.1525.-25.03.1562.
virskapituls	Vendenē (Cēsīs)
tērps	balta mantija ar melnu krustu (1237.-1525.) balta mantija ar sarkanu krustu (1525.-1562.)
hierarhija	landmestrs landmaršals hospitālietis Ordeņa intendants Ordeņa mantzinis kapitulārs landkomturs komturs fogts brālis bruņinieks līdzbrālis melngalvis

Jeruzalemes Svētās Marijas Teitoņu Nama Brālība Livonijā (lat. Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam), literatūrā saīsināti dēvēts par Livonijas ordeni - Teitoņu ordeņa valdījumi jeb province (lielkomturija) Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves kaujā pie Saules 1236. gadā un tā atlieku inkorporēšanas Teitoņu ordenī (1237. gada Viterbijas apvienošanās). Lielmestrs iecēla jaunu Livonijas landmestru, kurš pārņēma vadību bijušajās zobenbrāļu zemēs. Līdz ar Teitoņu ordeņa izjukšanu 1525. gada 8. aprīlī, Livonijas ordenis kļuva par suverenu zemi, kuras vienīgais sizerens bija pāvests. ^[1]

Ordeni pārvaldīja korporatīvi vēlētas amatpersonas, kuras literatūrā zināmas kā "pavēlnieki" (lat. praeceptores, vāc. gebitiger). Ordeņa vadītājs bija landmestrs (vēlāk mestrs), kuru, atbilstoši Teitoņu ordeņa statūtiem, iecēla un atcēla virsmestrs ar ordeņa virskapitula piekrišanu; līdz ar apstiprināšanas brīdi Livonijas mestrs kļuva par vienu no svarīgākajiem pavēlniekiem Teitoņu ordenī un Livonijas provincē pārstāvēja virsmestru. Teitoņu ordeņa iekšējā hierarhijā Livonijas mestrs pēc ranga bija nākamais aiz Prūsijas mestra un tā tiešs pienākums un tiesības bija piedalīties virsmestra vēlēšanās un virskapitulos. Mestra kancelejas zīmogs tika spiests sarkanā vaskā.

Ordeņa kontrolētā teritorija aptvēra visu tagadējo Zemgali, Latgales dienvidaustrumus, zemes strēli Vidzemē uz austrumiem no Gaujas, sākot no Rīgas patrimoniālā apgabala robežām, mūsdienu Igaunijas dienvidu un centrālo daļu, aptuveni 2/3 Kursas, kopējā platībā sasniedzot aptuveni 67 000 km2. 1305. gadā Ordenis ieguva Daugavgrīvas klosteri un tā zemes, iegādājoties to no cisterciešu ordeņa, līdztekus iegūstot no tā arī valdījumus starp Lielupi un jūru, un tālāk līdz pat Gaujai, kā arī cisterciešu īpašumus Rīgas pilsētā un tās lauku novadā. Mestra rezidence līdz 1330. gadam atradās Vendenē, bet no 1330. līdz 1429. gadam – Rīgā. Ordeņa zemēs bija vairākas pilsētas - Latvijas teritorijā tās bija: Vendene (1224.), Goldingena (1355.), Volmara (1323.) un Vindava (1378.). Goldingena un Vendene XIV gadsimtā bija nozīmīgas, mūriem apjoztas, ar savu pārvaldes struktūru apveltītas Livonijas pilsētas, saimnieciski rosīgas un spēcīgas. Vindava pie pilsētas nocietinājumu mūriem tika XIV-XV. gs. mijā (pēc to izbūves bija nepieciešams izdot īpašu aizliegumu par tiem atklāti zoboties – par šī noteikuma neievērošanu draudēja sods 3 mārciņas zelta). Daļa no pilsētu iedzīvotājiem bija tirgotāji, kas apgādāja apkārtnes zemniekus ar precēm, pārsvarā – sāli, iepirka lauku ražojumus, kā arī nodarbojās ar tranzīttirdzniecību. Par to liecina Cēsu, Valmieras, Kuldīgas un Ventspils piederība Hanzas pilsētu savienībai.

Ordeņa brāļu pamatsastāvs komplektējās no ieceļotājiem no vācu zemēm (galvenokārt Vestfālenes un Reinzemes). Kā redzam XV gs. vidū sastādītajos vizitāciju protokolos, visā Livonijas ordenī bija tikai divi brāļi, kuri bija dzimuši turpat Livonijā, bet pārējie bija iebraucēji (161 no Vestfālenes, 26 no Reinzemes un 4 no Meisenes). Līdz XVI gs. Ordenī bija aptuveni 400-500 pilntiesīgu brāļu bruņinieku, bet XVI gs. vidū vairs tikai 120-150. Bez tiem bija arī daudz garīdznieku un t.s. pusbrāļu (seržantu, amatnieku un kalpotāju) jeb melngalvju. Līdzīgi kā Teitoņu ordenī, pastāvēja t.s. "līdzbrāļu" (confratres) kategorija, kas bija pielīdzināta bruņinieka statusam. Līdzbrāļi varēja būt precējušies un ar īpašumu, no kura daļu pēc to nāves saņēma Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa vasaļi.

Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. viesbruņinieki (Gastritter) un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā lēni un kļūt par Ordeņa vasaļiem. Ieskaitot arī vasaļus, viss Ordeņa karaspēks XV gs. bija apm. 4000 vīru liels. No XIV gs. beigām kara gadījumā arvien vairāk līga algotņus, t.s. landsknehtus. Livonijas kara beigu posmā, pēc sakāves Ērģemes kaujā Livonijas ordenis pilnīgi saira un tika likvidēts, tā teritoriju savā starpā sadalot Lietuvas lielkņazistei un Zviedrijas karalistei. Ordeņa pēdējais landmestrs Gothards Ketlers kopā ar lielu daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā un kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmo hercogu, saņemot titulu un zemes lēnī no to jaunā sizerena, Lietuvas lielkņaza. Livonijas ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

Skat. arī Livonijas ordeņa mestru saraksts

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra

• Zeids Т., Feodālisms Livonijā. - Riga, 1951.
• Kļaviņš K. Vācu ordenis un Livonija. - Rīga, 2000.
• Klišāns V. Vācu ordenis Livonijā XIII-XIV gs. - Rīga, 1991.
• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 39. lpp.

• Donnert E. Der livländische Ordensritterstaat und Russland. - Berlin, 1963

Resursi internetā par šo tēmu

• KlišānsV. Livonijas ordenis - Tildes datorenciklopēdija, historia.lv
• Mugurēvičs Ē. Priekšvārds Indriķa hronikai.
• Latviešu konversācijas vārdnīca. 12.sējums, 23895.-23912.sleja.
• Latvju enciklopēdija 1962-1982. 2.sējums, 541.-543.lpp.
• Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2.sējums, 404.lpp.
• Latvijas padomju enciklopēdija. 6.sējums, 218., 220.lpp.
• Dzenis A. Latvieši Livonijas ordeņa valstī - vergi vai saimnieki?
• Livonija XIV gs. - rigensis.lv

• Ливонский орден // Католическая Энциклопедия
• Знамена Ливонского ордена из: Jana Dlugosza. Banderia Prutenorum. Warszawa, 1958
• Замки Ордена меченосцев и Ливонского ордена
• Вильям Урбан. Исторический обзор Крестового похода в Ливонию. / Северные крестовые походы (Балтийские крестовые походы). / История крестовых походов.
• Список переводов источников по истории Тевтонского ордена на русский язык