Atšķirības starp "Maltas ordenis" versijām

**Maltas ordenis**
dibināts	05.02.1113.
valsts	30.05.1530.-11.06.1798.
devīze	Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum; (Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem)
sizerens	pāvests;
hierarhija	virsmestrs; lielkomandors; maršals; hospitālietis; admirālis; turkopols; lielkanclers; lielbejī konventa bejī; komandors bruņinieks; garīdznieks; seržants ieroču brālis; saimniecības brālis; ; ; ;

Pašreizējā versija, 2017. gada 11. februāris, plkst. 08.52

Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis (it. Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta), saīsināti: Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis (abreviatūra: S.M.H.O.M. - angl. Sovereign Military Hospitaller Order of Malta) - viduslaikos bruņinieku ordenis, bet jaunākajos laikos valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību.

Hospitāliešu brālība (lat. fraternitas) - Precīzs izveidošanās brīdis nav zināms. Ap 1107. gadu Jeruzalemes karalistes karalis Balduins I apstiprināja jau pastāvošu hospitāliešu brālību, kas juridiski bija pakļauta benediktīniešu sv. Latīņu Marijas abatijai (angl. Abbot of Santa Maria Latina), par mūku brālību (angl. Brotherhood) un piešķīra tai lēnī zemi, uz kuras atradās tās hospitālis (Sv. Jāņa Kristītāja hospitālis). Organizācija pārtapa par reliģisku kongregāciju, pieņemot augustīniešu solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība).
Hospitāliešu ordenis - 1113. gada 5. februārī pāvests Paskals II apstiprināja kopienas regulu. Turpmākajos gados Hospitāliešu brālība dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās. 1137. gadā to pārstāj dēvēt par "brālību", un sāk lietot apzīmējumu "ordenis" (Ordo, Order). Iestājoties tajā, bija jādod celibāta (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu, kā arī solījumu mūžu ziedot ticības aizstāvībai. Ap 1144. gadu Ordeņa valdījumā bija 5 grāfistes Tripoles apkaimē un viens principāts Jeruzalemes karalistes ziemeļos: aptuveni 50 nocietinātas pilis, t.sk. tik stratēģiski svarīgi cietokšņi kā Kraka (Krak des Chevaliers (Crac)) un Margata (Margat). XII gs., kad krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti, Ordenis apmetās Kipras salā.
Joanītu ordenis - Kopš XIV gs. sākuma saīsināti tika dēvēts par Sv. Jāņa jeb Joanītu ordeni, - paplašināja savus valdījumus, iekarojot Bizantijas impērijai piederošo Rodas salu, bet pēc tās zaudēšanas pārcēlās uz Sv. Romas impērijas imperatora Kārļa V 1530. gada 30. martā tiem lēnī piešķirto Maltas arhipelāgu (ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali). Mūsdienās par Joanītu ordeni dēvē Maltas ordeņa protestantisko atzaru Hoencollernu nama vadībā.
Maltas ordenis - Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis". Pēc vērienīgajām militārām uzvarām XVI gs. sākās Ordeņa panīkuma laiks, kaut arī ordeņa galeru flote vēl vairākus gadsimtus bija nopietns spēks Vidusjūras baseinā. Reformācijas laikā lielākā daļa vācu, angļu un holandiešu brāļu pameta Ordeni. Katoļu vajāšanu vilnī daudzviet Eiropā Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. Romas kūrija pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. Trīsdesmitgadu kara kauja pie Pasarovicas (Passarowitz, 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks. Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku. 1798. gada 11. jūnijā Ordenis zaudēja Maltas arhipelāgu un pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

XIX gs. otrajā pusē Ordenis pievērsās tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās 1. Pasaules kara frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (Missionary School of Medicine and Surgery), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī 2. Pasaules karā - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā (Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā). Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas valstu pilsoņu pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Mūsdienās organizāciju vada princis lielmestrs (Prince et Grand Maitre), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par lielkancleru. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (Via Condotti 68). Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām katoļu organizācijām.

Galerija

Hospitāliešu ordeņa bruņinieka ietērps ap 1140. gadu
hospitāliešu bruņinieki XIII gs.
templiešu un joanītu bruņinieki XIII gs.
Joanītu ordeņa bruņinieka ietērps XV gs.
Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bejī, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bejī, lielkrusta kavalieris
virsmestrs Žans Parizo de Valete (1557.-1568.)
maltiešu kaujas galeras makets

Literatūra par šo tēmu

Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.

Лаввис Э., Рамбо А. Эпоха крестовых походов. - Русич, Смоленск. 2001
Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002
Мячин А.Н и др. Сто великих битв. - Вече, Москва. 1998
Игнатьев А.А. Пятьдесят лет в строю. - Военное издательство. Москва. 1986

John Azzopardi, Mario Buhagiar. The Order's Early Legacy in Malta: The Sovereign Military Hospitaller Order of St. John of Jerusalem of Rhodes and of Malta by Knights of Malta. - Said International, Valletta, 1989, ISBN 1-871684-30-7

Bertrand Galimard Flavigny. Histoire de l'ordre de Malte. - Perrin, Paris, 2006, ISBN 2-262-02115-5
Claude Petiet. L'Ordre de Malte face aux Turcs: politique et stratégie en Méditerranée au XVIe siècle. Éd. Hérault, - Paris, 1997.
Claude Petiet. Le Roi et le Grand Maître. L'Ordre de Malte et la France au XVIIe siècle. Éd. Paris Méditerranée, - Paris, 2002, ISBN 2-84272-147-0.
Claude Petiet. Ces messieurs de la Religion. L'Ordre de Malte au XVIIIe siècle ou le crépuscule d'une épopée, Éd. France Empire, - Paris, 1992

Ernle Bradford. Johanniter und Malteser. Die Geschichte des Ritterordens. 3. Auflage. - Universitas, München, 1996, ISBN 3-8004-1047-8
Jürgen Sarnowsky. Macht und Herrschaft im Johanniterorden des 15. Jahrhunderts. Verfassung und Verwaltung der Johanniter auf Rhodos (1421-1522). (Vita regularis. Bd. 14). - Münster, 2001, ISBN 3-8258-5481-7
Adam Wienand (Hrsg.). Der Johanniter-Orden, der Malteser-Orden. Der ritterliche Orden des hl. Johannes vom Spital zu Jerusalem, seine Geschichte, seine Aufgaben. 3. - Auflage. Köln, 1988, ISBN 3-87909-163-3
Robert Prantner. Malteserorden und Völkergemeinschaft. - Duncker und Humblot, Berlin, 1974, ISBN 3-428-03253-5
Jörg-Dieter Brandes. Korsaren Christi. Johanniter und Malteser - die Herren des Mittelmeers. - Sigmaringen, Thorbecke, 2000, ISBN 3-7995-0091-X
Robert L. Daubner. Die Marine des Jonanniter-Malteser-Ordens - 500 Jahre Seekrieg zur Verteidigung Europas. - Graz, 1989

Resursi internetā par šo tēmu

Geschichte des Malteserordens

Des chevaliers de l'hôpital de Saint-Jean-de-Jérusalem à l'ordre de Malte par Philippe Conrad

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-[[Attēls:Vallette_Jean.jpg‎|right|thumb|200px|lielmestrs Žans Parizo de Valete (1557.-1568.)]]
+{| class="infobox" style="float:right;margin:0 0 1em 1em;font-size:90%;clear:right;" cellspacing="5"
-'''Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis''' (it. ''Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta''), saīsināti: '''Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis''' vai '''Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas bruņinieku ordenis''' (saīsinājums: ''S.M.H.O.M.'' - angl. ''Sovereign Military Hospitaller Order of Malta'') - ir valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību, kas izveidojies no [[Romas katoļu Baznīca]]s [[Viduslaiki|viduslaiku]] mūku-bruņinieku [[Ordenis|ordeņa]]. Ordeņa devīze: "Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem" (it. ''Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum''). Literatūrā un sarunvalodā satopam arī: '''Maltas bruņinieku ordenis''', '''Joanītu ordenis''', '''Hospitāliešu ordenis'''. Precīzs ordeņa izveidošanās brīdis nav zināms. Pastāv vairākas versijas: 1) ap 1070. gadu kāds [[bruņinieks]] Žerārs (''Gerard'') ar domubiedriem izveidojis [[Hospitālis|hospitāli]], pie esošā Svētceļnieku nama, lai varētu sniegt medicīnisko palīdzību svētceļiniekiem, kuriem tā būtu nepieciešama; 2) īsi pirms I Krusta kara Jeruzalemē ap 1080. gadu pie sv. Jāņa Kristītāja [[baznīca]]s (angl. ''Church of Saint John the Baptist'') tirgotājs di Mauro no Amalfi pilsētas (mūsdienu Itālijā) ar domubiedriem izveidoja hospitāli, savukārt pats hospitālis juridiski bijis pakļauts [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešu]] sv. Latīņu Marijas [[abatija]]i (angl. ''Abbot of Santa Maria Latina''). Ātri nostiprinājās finansiāli un autoritatīvi, un jau visai drīz pēc tam, kad krustneši bija ieņēmuši pilsētu, atdalījās no abatijas, izveidojot no laicīgas mediķu grupas [[Mūks|mūku]] kopienu un par savu aizgādni Sv. Benedikta vietā izvēloties Sv. Augustīnu. Šajā laikā kopienai pievienojās grupa [[Krustneši|krustnešu]], kurus vadīja Raimonds d'Puī (''Raymond du Puy'') no Provansas (pēc Žerāra nāves kopienas [[mestrs]]). 1107. gadā [[Jeruzalemes karaliste]]s [[karalis]] Balduins I apstiprināja jaunisveidoto kopienu par mūku brālību (angl. ''Brotherhood'') un piešķīra tai [[Lēnis|lēnī]] zemi, uz kuras atradās hospitālis. Organizācija pārtapa par reliģisku [[Kongregācija|kongregāciju]], pieņemot [[Augustīnieši|augustīniešu]] solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība). 1113. gada 5. februārī [[pāvests]] [[Paskals II (pāvests)|Paskals II]] (it. ''Papa Pasquale II') apstiprināja kopienas regulu, atbrīvojot brālību no nodokļu maksāšanas. Turpmākajos gados Hospitāliešu brālība dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās. Šajā laikā organizāciju pārstāj dēvēt par "brālību" (angl. ''Brotherhood''), un lieto apzīmējumu "ordenis" (''Ordo'', ''Order''). Iestājoties ordenī bija jādod [[Celibāts|celibāta]] (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu. Laikā ap 1142. lidz 1144. gadiem hospitālieši bija atpirkuši 5 grāfistes Tripoles apkaimē un vienu principātu [[Jeruzalemes karaliste]]s ziemeļos. Šajā laikā Ordenis pārvaldīja aptuveni 50 nocietinātas [[Pils|pilis]], t.sk. tik stratēģiski svarīgus cietokšņus kā Kraku (''Krak des Chevaliers'' (''Crac'')) un Margatu (''Margat''). Ordenis ņēma aktīvu dalību praktiski visos Tuvajos Austrumos notikušajos karos un politiskajos procesos. 1291. gadā musulmaņu rekonkistas rezultātā krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti pavisam. Sākotnēji Ordeņa paliekas apmetās Kipras salā. 1312. gada maijā pāvests nodeva Hospitāliešu ordeņa rīcībā daļu konfiscēto likvidētā Tempļa ordeņa īpašumu. 1307. (1309.?) gadā Hospitāliešu ordenis iebruka [[Bizantijas impērija]]i piederošajā Rodas salā un pēc vairāku gadu karadarbības 1309. (1312.?) gadā to anektēja. Uz salu tika pārcelts Ordeņa štābs (''Convent''), tur apmetās arī visa Ordeņa vadība. Ordeņa flote kontrolēja visu Vidusjūras austrumu daļu, apkarojot musulmaņu pirātus un paši laupot sev nedraudzīgo valstu tirdzniecības kuģus un piekrastes, izvēršoties par labāk organizēto pirātu floti pasaulē. 1345. gadā Ordenis sagrāba Smirnu un Mazāzijas dienvidu daļu, bet 1365. gadā Aleksandriju. 1522. gada 20. decembrī Osmaņu karaspēks ieņēma Rodas salu, bet 50 [[Galera|galerās]] Ordeņa vadība un brāļi vispirms devās uz Venēcijai piederošo Kandijas salu, pēc tam uz Mesinu.
+|+ style="text-align:center; font-size:larger;" | '''Maltas ordenis'''
-[[Attēls:Cape_Knights_Hospitallers.jpg‎|right|thumb|200px|Ordeņa brāļa apmetnis]]
+|-
-[[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijas]] [[imperators]] Kārlis V 1530. gada 30. martā nodeva Jeruzalemes ''Svētā Jāņa hospitāļa bruņinieku ordenim'' Maltas arhipelāgu kā lēni, kuru tas pārņēma 26. oktobrī - ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali. Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis" (angl. ''The Sovereign Military Hospitaller Order Of Malta''). Līdz ar militārām uzvarām XVI gs. ir Ordeņa panīkuma laiks. Pieauga [[Inkvizīcija]]s ietekme, kas izsauca izteiktu brāļu nepatiku (kas izpaudās dažkārt pat fiziski), vājinājās disciplīna, pieauga nesaskaņas dažādu tautību bruņinieku grupu starpā. [[Reformācija]]s ietekmē 7 vācu komandorijas atteicās no katolicisma un izstājās no Ordeņa, izveidojot savu ''Sv. Jāņa bruņinieku ordeni''. Lielākā daļa holandiešu brāļu pameta Ordeni. [[Anglijas Karaliste|Anglijas karalistē]] vispārējā katoļu vajāšanu vilnī Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. 1620. gadā pāvests [[Urbans VIII (pāvests)|Urbans VIII]] panāca, ka Itālijas komandorus ieceļ Romas kūrija, nevis lielmestrs. 1628. gadā tika uzspiests līgums, ka laikā starp viena lielmestra nāvi un nākošā lielmestra ievēlēšanu Ordeni vada [[pāvests]]. Pēc 1631. gada lielmestra vara aprobežojās varu tikai pār divām komandorijām katrā lielpriorijā. Romas kūrija pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. [[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]] kauja pie Pasarovicas (''Passarowitz'', 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks. Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku.
+| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Attēls:Malta_crest.png|100px]] [[Attēls:Malta_Order_CoatOfArms.png|130px]]
-[[Attēls:Galley-knightshospitaller.jpg‎|right|thumb|200px|Maltas ordeņa kaujas galeras makets]]
+|-
-. gada 9. jūnijā Francijas Republikas kara flote [[Bonaparte Napoleons|Napoleona Bonapartes]] vadībā ieradās Maltā. Kapitulācijas aktu lielmestra Ferdinanda fon Gompeša (''Ferdinand von Gompesch'') vietā parakstīja bailifs Mario Testeferata (''Mario Testaferrata'') u.c. Ordeņa hierarhi. Lielmeistars ar konventa locekļiem un flotes atliekām devās uz Triestu. Vienīgā valsts, kur šajā laikā it kā vērojams Ordeņa uzplaukuma, bija [[Krievijas impērija]], kur imperators [[Pāvils I (Krievijas imperators)|Pāvils I]] izveidoja jaunu lielprioriju. Krievijas armijas virsnieki stažējās uz Ordeņa kuģiem, brāļi-bruņinieki piedalījās Krievijas karos ar Osmaņu impēriju. Par ordeņa bruņiniekiem tika iecelta virkne krievu [[aristokrātija|aristokrātu]] un karavadoņu (piem. [[Suvorovs Aleksandrs|Aleksandrs Suvorovs]]), tika izveidotas Ordeņa kūrētas militārās mācību iestādes (piem., ''Pāžu korpuss'') utt. Tas ļāva Pāvilam I pasludināt sevi par Ordeņa Protektoru (''Protector of the Order''), kaut saskaņā ar tā statūtiem šo amatu nevarēja ieņemt neviens nekatolis un tas bija Sv. Romas impērijas imperatora un Abu Sicīliju [[karalis|karaļa]] (''Holy Roman Emperor and the King of the Two Sicilies'') Franča II tituls (taču tas politisku apsvērumu vadīts neiebilda). Vācu zemju lielpriors [[firsts]] Heitersheims (''Haitershaim'') apsūdzēja lielmestru Ordeņa interešu nodevībā un pieprasīja tā demisiju. Neapoles karalis padzina Ordeni no savas valsts, konfiscējot tā atlikušos īpašumus. Tāpat rīkojās Toskānas hercogs un Austrijas imperators. 1799. gada 6. jūlijā Sv. Romas impērijas imperators Francis II pieprasīja Ordeņa lielmestra (kā sava [[Vasalis|vasaļa]]) atkāpšanos no amata. Savukārt jau 1798. gada 10. septembrī Krievijas impērijas imperators Pāvils I paziņoja, ka uzņemas pār Ordeni "aizgādību" un ar Ordeņa vēstnieka, beilifa tēva Džulio Areses (''Fra Giulio Litta-Visconti-Arese'') palīdzību tika ievēlēts par Krievijas lielpriorijas lielmestru. Pēc tam Vācijas, Bohēmijas, Bavārijas, Neapoles, Sicīlijas, Venēcijas, Portugāles, Lombardijas un Pizas lielprioriju vadītāji ievēlēja Pāvilu I par Ordeņa lielmestru (rakstisku pāvesta apstiprinājumu jaunais lielmestrs nesaņēma). Tas parakstīja rīkojumu (''указ'') "Par Maltas salas uzņemšanu Krievijas aizsardzībā" un izsludināja Maltu par Krievijas impērijas guberņu. Nākamais Krievijas imperators [[Aleksandrs I (Krievijas imperators)|Aleksandrs I]] atteicās no lielmestra titula, un 1811. gada 2. decembrī aizliedza Ordeņa darbību Krievijas impērijas teritorijā.
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''dibināts'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" | 05.02.1113.
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''valsts'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" | 30.05.1530.-11.06.1798.
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''devīze'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" | Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum<br>
+(''Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem'')
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''sizerens'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
+* [[pāvests]]
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''hierarhija'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
+* [[virsmestrs]]
+* [[lielkomandors]]
+* [[maršals]]
+* [[hospitālietis]]
+* [[admirālis]]
+* [[turkopols]]
+* [[lielkanclers]]
+* [[lielbejī]]
+** [[Konvents|konventa]] [[bejī]]
+** [[komandors]]
+*** [[bruņinieks]]
+*** [[garīdznieks]]
+*** [[seržants]]
+**** [[ieroču brālis]]
+**** [[saimniecības brālis]]
+|}
+'''Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis''' (it. ''Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta''), saīsināti: '''Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis''' (abreviatūra: ''S.M.H.O.M.'' - angl. ''Sovereign Military Hospitaller Order of Malta'') - viduslaikos [[bruņinieku ordenis]], bet jaunākajos laikos valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību.
-. gada 9. februārī pāvests [[Pijs VII (pāvests)|Pijs VII]] par Ordeņa lielmestru iecēla Džovanni Tomazi (''Giovanni-Battista Tommasi''), kurš pārcēla Ordeņa rezidenci vispirms uz Katāniju (''Catania''), pēc tam uz Mesīnu (''Messina'') Sicīlijā (iepriekšējais lielmestrs Gompešs mira 1805. gada 12. maijā galējā nabadzībā, visu pamests). Maltas salu pēc Napoleona sagrāves neatgriezeniski bija anektējusi (30.03.1814.) [[Lielbritānijas impērija]]. XIX gs. sākumā Ordenis bija praktiski izputējis un to uzturēja tikai ienākumi no vergu tirdzniecības. Ordeni vadīja pāvesta iecelts mestra leitnants. Šajā laikā strauji samazinājās pilntiesīgo bruņinieku (''knights of Justice'') skaits, taču pieauga to īpatsvars, kuri vēlējās saņemt t.s. Padevības Krustu (''Cross of Devotion''), t.i. kļūt par ''padevīgo bruņinieku'' (''knights of Devotion''). Tā kā šādi Ordeņa "goda brāļi" par titulu maksāja ievērojamu naudas summu, pēc flotes zaudēšanas un vergu tirdzniecības aizlieguma tirdzniecība ar tituliem kļuva par vienu no Ordeņa pamatienākumiem.  1831. gadā Ordeņa galvenā rezidence tika pārcelta uz Romu, bijušo Ordeņa vēstnieka rezidenci Maltas laukumā uz Kondoti ielas (''Palazzo Malta on the via Condotti'').
+* '''Hospitāliešu brālība''' (lat. ''fraternitas'') - Precīzs  izveidošanās brīdis nav zināms.  Ap 1107. gadu [[Jeruzalemes karaliste]]s [[karalis]] Balduins I apstiprināja jau pastāvošu hospitāliešu brālību, kas juridiski bija pakļauta [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešu]] sv. Latīņu Marijas [[abatija]]i (angl. ''Abbot of Santa Maria Latina''), par mūku brālību (angl. ''Brotherhood'') un piešķīra tai [[Lēnis|lēnī]] zemi, uz kuras atradās tās hospitālis (Sv. Jāņa Kristītāja hospitālis). Organizācija pārtapa par reliģisku [[Kongregācija|kongregāciju]], pieņemot [[Augustīnieši|augustīniešu]] solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība).
-[[Attēls:Malta_order_uniforms.jpg‎|right|thumb|200px|Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bailifs, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bailifs, lielkrusta kavalieris]]
+* '''Hospitāliešu ordenis''' - 1113. gada 5. februārī [[pāvests]] Paskals II apstiprināja kopienas regulu. Turpmākajos gados ''Hospitāliešu brālība'' dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās. 1137. gadā to pārstāj dēvēt par "brālību", un sāk lietot apzīmējumu "ordenis" (''Ordo'', ''Order''). Iestājoties tajā, bija jādod [[Celibāts|celibāta]] (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu, kā arī solījumu mūžu ziedot ticības aizstāvībai. Ap 1144. gadu Ordeņa valdījumā bija 5 [[grāfiste]]s Tripoles apkaimē un viens [[principāts]] Jeruzalemes karalistes ziemeļos: aptuveni 50 nocietinātas [[Pils|pilis]], t.sk. tik stratēģiski svarīgi [[Cietoksnis|cietokšņi]] kā Kraka (''Krak des Chevaliers'' (''Crac'')) un Margata (''Margat''). XII gs., kad krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti, Ordenis apmetās Kipras salā.
-XIX gs. otrajā pusē Ordenis atteicās no mēģinājumiem atgūt zaudētās teritorijas un militāro potenciālu, pievēršoties tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1876. gadā Ordenis kā "lielākā starptautiska neatkarīga katoliska labdarības un hospitālā organizācija" Tanturā (''Tantur'') - pusceļā atarp Jeruzalemi un Betlemi izveidoja slimnīcu. 1879. gadā ar rīkojumu ''Inclytum antiquitate originis'' pāvests [[Leo XIII (pāvests)|Leo XIII]] apstiprināja Ordeņa [[Lielmestrs|lielmestra]] titula atjaunošanu. 1905. gadā tiek izveidota Ordeņa amerikāņu asociācija. 1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (''Missionary School of Medicine and Surgery''), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules karā]] - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, [[Trešais reihs|Vācijā]], Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu.
+* '''Joanītu ordenis''' - Kopš XIV gs. sākuma saīsināti tika dēvēts par Sv. Jāņa jeb ''Joanītu ordeni'', - paplašināja savus valdījumus, iekarojot [[Bizantijas impērija]]i piederošo Rodas salu, bet pēc tās zaudēšanas pārcēlās uz [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijas]] imperatora Kārļa V 1530. gada 30. martā tiem lēnī piešķirto Maltas arhipelāgu (ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali). Mūsdienās par Joanītu ordeni dēvē Maltas ordeņa protestantisko atzaru Hoencollernu nama vadībā.
+* '''Maltas ordenis''' - Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis". Pēc vērienīgajām militārām uzvarām XVI gs. sākās Ordeņa panīkuma laiks, kaut arī ordeņa [[Galera|galeru]] flote vēl vairākus gadsimtus bija nopietns spēks Vidusjūras baseinā. [[Reformācija]]s laikā lielākā daļa vācu, angļu un holandiešu brāļu pameta Ordeni. Katoļu vajāšanu vilnī daudzviet Eiropā Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. [[Romas kūrija]] pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. [[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]] kauja pie Pasarovicas (''Passarowitz'', 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks. Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku. 1798. gada 11. jūnijā Ordenis zaudēja Maltas arhipelāgu un pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.
-== Komentāri ==
+XIX gs. otrajā pusē Ordenis pievērsās tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (''Missionary School of Medicine and Surgery''), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules karā]] - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, [[Trešais reihs|Vācijā]], Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss [[ANO]]. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā (Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā). Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas [[valsts|valstu]] [[Pilsonis|pilsoņu]] pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Mūsdienās organizāciju vada [[princis]] [[lielmestrs]] (''Prince et Grand Maitre''), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par [[Kanclers|lielkancleru]]. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (''Via Condotti 68''). Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām [[katoļi|katoļu]] organizācijām.
-Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss [[ANO]]. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā (Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā). Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas [[valsts|valstu]] [[Pilsonis|pilsoņu]] pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Mūsdienās organizāciju vada [[princis]] [[lielmestrs]] (''Prince et Grand Maitre''), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par [[Kanclers|lielkancleru]]. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (''Via Condotti 68'').
+== Galerija==
+<center><gallery>
+Attēls:Hospitaller_1140.jpg|Hospitāliešu ordeņa bruņinieka ietērps ap 1140. gadu
+Attēls:Ordre_hospitalier.jpg|hospitāliešu bruņinieki XIII gs.
+Attēls:Temple_Ioanit_knights.jpg|templiešu un joanītu bruņinieki XIII gs.
+Attēls:Malta_knight_XV.jpg|Joanītu ordeņa bruņinieka ietērps XV gs.
+Attēls:Malta_order_uniforms.jpg|Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bejī, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bejī, lielkrusta kavalieris
+Attēls:Vallette_Jean.jpg|virsmestrs Žans Parizo de Valete (1557.-1568.)
+Attēls:Galley-knightshospitaller.jpg|maltiešu kaujas [[galera]]s makets
+</gallery></center>
-Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām [[katoļi|katoļu]] organizācijām.
+== Literatūra par šo tēmu ==
-'''Ordeņa locekļi iedalās 3 kategorijās:'''
-* 1 - Pilntiesīgs (''Justice'');
-* 2 - Padevīgs (''Obedience'');
-* 3a - Goda (''Honor'');
-* 3b - Nepilntiesīgs (''Grace'') jeb Atbalstītājs (''Donat'').
-Katrai šai kategorijai ir 4 rangi:
-* lielkrusta kavalieris;
-* komandors (tikai 1., 2., un 3a kategorijas);
-* bruņinieks;
-* atbalstītājs (2., 3. kategorijas).
-* No pazīstamākajām personām augstus amatus ordenī sasniedza Varakļānu muižas īpašnieks Johans Mihaels Borhs, kurš kā ''baljī'' līdzdarbojās Maltas ordeņa Polijas atzara izveidē, savukārt viņa brālis Jozefs Heinrihs Borhs (1751.-1835.) - Preiļu muižas īpašnieks no 1779. gada līdz 1835. gadam, - kļuva par Maltas ordeņa komandoru. Arī gana daudz citu Livonijas muižnieku vārdus sastopam ordeņa sarakstos, piemēram, fon Hilzeni, fon Plāteri, fon Kēnigfelsi u.c.
-== Ieteicamā literatūra ==
+* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.
+----
 * Лаввис Э., Рамбо А. Эпоха крестовых походов. - Русич, Смоленск. 2001
 * Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002
 * Мячин А.Н и др. Сто великих битв. - Вече, Москва. 1998
 * Игнатьев А.А. Пятьдесят лет в строю. - Военное издательство. Москва. 1986
+----
+* John Azzopardi, Mario Buhagiar. The Order's Early Legacy in Malta: The Sovereign Military Hospitaller Order of St. John of Jerusalem of Rhodes and of Malta by Knights of Malta. - Said International, Valletta, 1989, ISBN 1-871684-30-7
+----
+* Bertrand Galimard Flavigny. Histoire de l'ordre de Malte. - Perrin, Paris, 2006, ISBN 2-262-02115-5
+* Claude Petiet. L'Ordre de Malte face aux Turcs: politique et stratégie en Méditerranée au XVIe siècle. Éd. Hérault, - Paris, 1997.
+* Claude Petiet. Le Roi et le Grand Maître. L'Ordre de Malte et la France au XVIIe siècle. Éd. Paris Méditerranée, - Paris, 2002, ISBN 2-84272-147-0.
+* Claude Petiet. Ces messieurs de la Religion. L'Ordre de Malte au XVIIIe siècle ou le crépuscule d'une épopée, Éd. France Empire, - Paris, 1992
+----
+* Ernle Bradford. Johanniter und Malteser. Die Geschichte des Ritterordens. 3. Auflage. - Universitas, München, 1996, ISBN 3-8004-1047-8
+* Jürgen Sarnowsky. Macht und Herrschaft im Johanniterorden des 15. Jahrhunderts. Verfassung und Verwaltung der Johanniter auf Rhodos (1421-1522). (Vita regularis. Bd. 14). - Münster, 2001, ISBN 3-8258-5481-7
+* Adam Wienand (Hrsg.). Der Johanniter-Orden, der Malteser-Orden. Der ritterliche Orden des hl. Johannes vom Spital zu Jerusalem, seine Geschichte, seine Aufgaben. 3. - Auflage. Köln, 1988, ISBN 3-87909-163-3
+* Robert Prantner. Malteserorden und Völkergemeinschaft. - Duncker und Humblot, Berlin, 1974, ISBN 3-428-03253-5
+* Jörg-Dieter Brandes. Korsaren Christi. Johanniter und Malteser - die Herren des Mittelmeers. - Sigmaringen, Thorbecke, 2000, ISBN 3-7995-0091-X
+* Robert L. Daubner. Die Marine des Jonanniter-Malteser-Ordens - 500 Jahre Seekrieg zur Verteidigung Europas. - Graz, 1989
 == Resursi internetā par šo tēmu ==
-* [http://www.enterprise-eu.eu/lv/c/1027/maltas-ordena-vestnieciba Maltas Ordeņa vēstniecība Latvijā]
+* [http://www.newadvent.org/cathen/07477a.htm Hospitallers of St. John of Jerusalem // Catholic Encyclopedia]
-* [http://www.orderofmalta.org/index.asp?idlingua=5 Maltas ordeņa centrālā mājas lapa]
+* [http://www.chivalricorders.org/orders/smom/crusades.htm Guy Stair Sainty. The Sovereign Military Hospitaller Order of Malta]
 * [http://www.orderstjohn.org/ The Order of Saint John of Jerusalem, Knights Hospitaller]
-* [http://www.newadvent.org/cathen/07477a.htm Maltas ordenis - Katoļu enciklopēdija (angļu val.)]
+* [http://www.google.ru/books?id=pZoBAAAAQAAJ&printsec=frontcover&hl=ru#v=onepage&q&f=false The Knights of st. John: with The battle of Lepanto and Siege of Vienna]
-* [http://www.chivalricorders.org/orders/smom/crusades.htm Guy Stair Sainty. The Sovereign Military Hospitaller Order of Malta]
+* [http://historic-cities.huji.ac.il/malta/valletta/valletta.html Valetta]
+----
 * [http://armor.kiev.ua/army/hist/orden-gospital.shtml Veremejevs J., Hospitāliešu ordenis (īss vēsturisks apskats), 1. daļa (krievu val.)]
 * [http://armor.kiev.ua/army/hist/orden-gospital-2.shtml Veremejevs J., Hospitāliešu ordenis (īss vēsturisks apskats), 2. daļa (krievu val.)]
 * [http://armor.kiev.ua/army/hist/orden-gospital-3.shtml Veremejevs J., Hospitāliešu ordenis (īss vēsturisks apskats), 3. daļa (krievu val.)]
-* [http://www.globalfolio.net/monsalvat/frglorios/hospitalrossi/hospitalrossi01.htm Rossi G., Baltā krusta bruņinieki (krievu val.)]
+* [http://www.globalfolio.net/monsalvat/frglorios/hospitalrossi/hospitalrossi01.htm Галина Росси. Рыцари белого креста]
-* [http://www.globalfolio.net/monsalvat/frglorios/hospital.htm Ar ordeni saistīti vēsturiski dokumenti]
+* [http://www.globalfolio.net/monsalvat/frglorios/hospital.htm Документы ордена]
-* [http://www.globalfolio.net/main/modules/gallery2/v/FAMOUS+SITES/CYPRUS/Kolossi+Castle/ Kipra - ordeņa piļu fotogalerija]
+* [http://www.dalepc.com/myth/bv_dop.html орден Госпитальеров]
-* [http://www.travellatvia.lv/1/9/10791/lv/ Malta - apraksts tūristiem]
+* [http://www.vostlit.info/Texts/Dokumenty/Ordena/Malteser/Ulozenie/text.phtml?id=4375 O разделении и постановлениях Ордена святого Иоанна Иерусалимского]
-* [http://www.katedrale.lv/index.php?id=3923 Publicēs Maltas Ordeņa arhīvus]
+* [http://awards.netdialogue.com/Orders/Maltese/HMO/00.htm Андреев А.Р., Захаров В.А., Настенко И.А. История Мальтийского ордена. XI–XX века. – Русская панорама: Москва, 1999, 464 с.] ISBN 5-93165-010-5
-* [http://www.am.gov.lv/lv/Arpolitika/divpusejas-attiecibas/Maltas-Ordenis/ Latvijas un Neatkarīgā Hospitālā Militārā Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas Ordeņa attiecības]
+* [http://awards.netdialogue.com/Orders/Maltese/Perminov/01.htm Перминов П. Под сенью восьмиконечного креста. - МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ: Москва, 1991]
+* [http://www.proza.ru/2008/07/24/441 Вольфганг Акунов. Орден Св. Иоанна и его Бранденбургский бальяж.]
+* [http://www.krotov.info/history/12/misho/zaborov9.htm Михаил Заборов. Мальтийские рыцари: историческая эволюция ордена иоаннитов // Религии мира. История и современность. 1984. С. 150-174.]
+----
+* [http://www.malteser.de/1.14.Organisation/1.14.09.Geistig_religioese_Grundlagen/1.14.09.04.Geschichte/Geschichte_des_Malteserordens_Teil1.htm Geschichte des Malteserordens]
+----
+* [http://www.clio.fr/BIBLIOTHEQUE/des_chevaliers_de_l_hopital_de_saint-jean-de-jerusalem_a_l_ordre_de_malte.asp Des chevaliers de l'hôpital de Saint-Jean-de-Jérusalem à l'ordre de Malte par Philippe Conrad]
-[[Kategorija:Eiropas valstis]]
+[[Kategorija:Baznīcas valstis un provinces]]
+[[Kategorija: Bruņinieku ordeņi]]


dibināts	05.02.1113.
valsts	30.05.1530.-11.06.1798.
devīze	Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum (Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem)
sizerens	pāvests
hierarhija	virsmestrs lielkomandors maršals hospitālietis admirālis turkopols lielkanclers lielbejī konventa bejī komandors bruņinieks garīdznieks seržants ieroču brālis saimniecības brālis

Atšķirības starp "Maltas ordenis" versijām

Pašreizējā versija, 2017. gada 11. februāris, plkst. 08.52

Galerija

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt