Atšķirības starp "Latvijas vēsture" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (→‎Literatūra par šo tēmu)
35. rindiņa: 35. rindiņa:
 
* Graudonis Jānis. Latvijas vēstures institūts Latvijas Republikas laikā. 1936.-1940. gads. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr4., - 9.-18. lpp.  
 
* Graudonis Jānis. Latvijas vēstures institūts Latvijas Republikas laikā. 1936.-1940. gads. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr4., - 9.-18. lpp.  
 
* Ronis Indulis. Latvijas vēstures institūts laikmeta kontekstā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr4., - 19.-37. lpp.
 
* Ronis Indulis. Latvijas vēstures institūts laikmeta kontekstā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr4., - 19.-37. lpp.
 +
* Strods Heinrihs. Latvijas vēstures zinātne (1945.-1990.). // Latvijas vēsture. 1/1191., 3.-6. lpp.
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====

Versija, kas saglabāta 2018. gada 22. oktobris, plkst. 07.16

Latvijas vēsture (an. history of Latvia, vāc. Geschichte Lettlands, kr. история Латвии) - vēstures zinātnes apakšnozare, kas pēta tikai ar mūsdienu Latvijas teritoriju saistītus procesus, to norisi, gaitu, konkrēti šai zemei raksturīgus notikumus un parādības to mijiedarbībā.

Pamatus Latvijas vēstures zinātniskai izpētei lika vācbaltiešu intelektuāļi, kas XIX gadsimtâ dbināja vēstures izpētes biedrības. 1833. gadâ nodibināja Rīgas vēstures un senatnes pētnieku biedrību, kuras locekļi līdzās citiem uzdevumiem apzināja un publicēja Vidzemes muižu arhīvus un nodarbojās ar vēsturisko personu ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas materiāla izpēti. Pēc līdzīgiem principiem Mītavā jau 1817. gadâ bija nodibināta Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (darbu turpinot līdz XX gs. 30. gadu vidum, kad Latvijas Republikas nacionālās politikas rezultātā biedrības darbība praktiski tika apstādināta). Akadēmiskā līmenī Latvijas vēsturi pacēla vācbaltiešu vēsturnieki Fridrihs fon Bunge, Frīdrihs Karls Hermanis Krūze (von Kruse, 1790-1866), Karls Širrens, Karls Zīverss, A. Bīlenšteins, Ernsts Zerafims, L.Arbuzovs, L.Arbuzovs juniors, Hermanis fon Bruinings, krievu vēsturnieki B.Vipers, R.Vipers u.c.

Tiem XX gs. pirmajā pusē pievienojās arī pirmie akadēmiski izglītotie latvieši - pirmais latviešu vēsturnieks bija Jānis Krīgers (Krodznieks, 1851-1924), kuriem jau bija citāds skatījums. Proti, ja vācbaltiešu vēsturnieki centās "rakstīt" zemes vēsturi, tad nacionālromantismā balstītie latviešu vēsturnieki ar Latvijas vēsturi saprata pamatā tikai latviešu kā tautas vēsturi.

Laikā, kad vēl bija maz akadēmiski izglītotu vēsturnieku, liela ietekme bija entuziastiem autodidaktiem, kas savu iespēju robežās centās pētīt (piem. A.Švābe, A.Spekke u.c.). Nodibinoties Latvijas Universitātei, zinātnē administratīvi tika dota priekšroka etniskajiem latviešiem - Francis Balodis, Pēteris Šmits, Augusts Tentelis, Jānis Tālivaldis Zemzaris, Alfrēds Altements, Marģeris Stepermanis u.c., kuri pamatā pievērsās lokālai latviešu tautas vēsturei, - un vēstures pētniecība pakāpeniski nonāca latviešu vēsturnieku rokās. Arī valsts finansējums, kas nāca caur Pieminekļu valdi, tika piešķirts pamatā latviešu senatnes arheoloģiskajiem un etnogrāfiskajiem pētījumiem. Pēc 1934. g. 15. maija, kad latvijā tika izveidots t.s. Ulmaņa režīms, vēstures zinātne pilnīgi oficiāli tika politizēta un pakļaut valsts varas mērķiem, kas to izmantoja kā vienu no būtiskākajiem faktoriem nacionālo mītu un no tiem izrietošās nacionālās paš­apziņas veidošanai. Šim nolūkam 1936. gada 14. janvārī, ar Ministru Kabineta, kurš tajā laikā pildīja arī likumdevēja funkcijas, likumu izveidoja Latvijas vēstures institūtu, kura uzdevums bija "latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā". Par institūta locekļiem norīkoja: prof. Franci Balodi, privātdocentu Jāni Bērziņu, atvaļināto ģenerāli Mārtiņu Peniķi, profesoru Dr. Arnoldu Spekki, profesoru Dr. Pēteri Šmitu, profesoru Dr. Arvedu Švābi, profesoru Augustu Tenteli un profesoru Dr. Robertu Viperu. Mainījās pati avotu pētniecības filosofija, nu galveno uzmanību pievēršot nevis reģiona politiskās vēstures un tiesību avotiem, kā tas bija vācbaltu pētniecības periodā, bet tiem avotiem, kuri atspoguļo baltu tautu vēsturisko likteni. Vēsture tika pētīta no latviešu kā lielākās etniskās grupas pozīcijām. Senatnes skaidrošana balstījās uz katra kultūras apgabala saistību ar konkrētu etnosu – latviešu vai somugru senčiem, norādot uz baltu kultūras svarīgumu.

Vācijas okupācijas režīma laikā fiziski iznīcināja propadomiskos vēsturniekus, piemēram, padomju okupācijas gadā iecelto Latvijas vēstures institūta direktoru Jāni Liekni, pašu institūtu slēdza un uz tā bāzes izveidoja Vēstures krātuvi, kas atradās Valsts Arhīva pakļautībā. Vēstures krātuvei uzdeva izpētīt trīs projektus par sekojošām tēmām: A. Kirhenšteina valdība, Latvijas Universitātes boļševizācija, Latvijas armijas boļševizācija. Savukārt 1944. gadā padomju okupācijas zonā tika pieņemts Lēmums par vēstures zinātni Latvijā, un nolemts atjaunot Latvija Universitātes Vēstures institūta darbu, kam jābalstās uz marksistiski-ļeņinisko vēstures skatījumu. Par direktoru norīkoja Dr.hist. M. Stepermani.

Padomju laika (LPSR), atbilstoši padomju ideoloģijai, vēsturi sāka aplūkot kā šķiru cīņu, kuras loģisks noslēgums būtu padomju varas nodibināšana Latvijā. Izveidojot Latvijas Zinātņu akadēmiju, tajā iekļāva Latvijas vēstures institūtu kā Vēstures un materiālās kultūras institūtu (ar šādu nosaukumu līdz 1959. g.), kura uzdevumus formulēja kā "vākt, aprakstīt un izdot Latvijas vēstures avotus un organizēt un vadīt Latvijas un vispārīgās vēstures pētniecību". Papildus izveidoja vēl Latviešu valodas un literatūras institūtu un Folkloras institūtu. Valsts ļoti plaši finansēja arheoloģiskos izrakumus. Historiogrāfija bija brīva no romantisku nacionālo mītu radīšanas, to vietā padomju mītus, taču, pētījumos var saskatīt arī daudzas rūpīgi izstrādātas epizodes no sociālās vēstures, kas atklāj atsevišķu sabiedrības grupu dzīvesveidu un noskaņojumu. Lai arī šajos darbos ir ļoti daudz pārspīlējumu, tomēr kopumā tie sniedz savu īpašo vēstures skatījumu, kas ir kardināli pretēja starpkaru perioda vēstures literatūrai. Raksturojot postpadomju periodu, vācu vēsturnieks D.Henings pamatoti norāda, ka latviešu historiogrāfija atstāj novārtā skarības starp kopējo Eiropas attīstību un „mazo tautu atmodas” problemātiku, jo īpaši Austrumeiropā, un arī mūsdienās vēl seko XX gs. sākuma nacionālās vēstures un tautu vēstures koncepcijai. 90. gadu sākumā norisinājās visai nekritiska latviešu nacionālās historiogrāfijas starpkaru postma atstātā mantojuma apzināšana un rakstīšana nacionālajā garā (it sevišķi mācību grāmatās), ar Latvijas vēsturi saprotot drīzāk latviešu tautas, nevis Latvijas teritorijas un tās dažādo tautību iedzīvotāju vēsturi.

Kopā XX gs. otrās puses vēsturi Latvijā pēdējā pusgadsimtā skaidrojušas trīs historiogrāfijas – trimdas (ārzemju), padomju un neatkarīgās Latvijas historiogrāfija (pēc 1990. gada). Trimdas (ārzemju) historiogrāfija kā Baltijas (Latvijas) vēstures kursu, monogrāfiskos pētījumus un zinātnisko rakstu formā, neskatoties uz pirmavotu trūkumu, sniegusi nopietnu ieguldījumu šī perioda Latvijas vēstures izpētē. Taču daļa publikācijas palikušas politiskās žurnālistikas līmenī. Padomju historiogrāfiju okupētajā Latvijā vadīja VK(b)P (PSKP)CK Aģitācijas un propagandas pārvalde un PSRS ZA. Formāli tā bija uzticēta padomju režīmam politiski lojāliem cilvēkiem, kas lielāko tiesu Latvijā bija iebraukuši no Padomju Savienības. Šie darbi par „sociālisma un komunisma celtniecību Latvijā” nebalstījās uz nopietnām vēstures pirmavotu studijām, bet bija padomju tipa marksisma, krievu pirmsrevolūcijas historiogrāfijas un PSKP CK direktīvu izpausme. Šiem darbiem nav zinātniskas nozīmes otrās padomju okupācijas vēstures izpētē. Tāpēc pēckara vēstures pētīšana pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija jāsāk no jauna, izmantojot dažādus ārzemju pētījumus.

Skat. arī: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Latvijas vēstures historiogrāfija, Latvijas vēsturnieku komisija, Letonika

Literatūra par šo tēmu

  • Bibliogrāfija Latvijas vēstures studijām : no vissenākajiem laikiem līdz XIX gs. vidum : bibliogr. rād. / Latvijas Universitāte. Latvijas vēstures kat. ; sast. Ā.Puriņš. - LU: Rīga, 1991. - 90 lpp.
  • Vita Zelče, Dažas tendences Baltijas pētniecībā rietumos 20. gadsimta noslēgumā. // Latvijas arhīvi. 2000. Nr.3. 105.-125. lpp.
  • Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 359 lpp. ISBN 978-9984-824-11-6
  • Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp
  • Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2009. – 639 lpp. ISBN 978-9984-824-13-0
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Dr. hab. hist. profesors Ēvalds Mugurēvičs: Biobibliogrāfija. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2006. – 143 lpp.
  • Irēne Šneidere. Vēstures zinātne un komunistiskā ideoloģija Padomju Latvijā (1944–1991): daži aspekti. // Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp. (127.-136. lpp.)
  • Šneidere Irēne. Latvijas jaunāko laiku vēstures pētniecība. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.3., 117.-129. lpp.
  • Graudonis Jānis. Latvijas vēstures institūts Latvijas Republikas laikā. 1936.-1940. gads. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 9.-18. lpp.
  • Ronis Indulis. Latvijas vēstures institūts laikmeta kontekstā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 19.-37. lpp.
  • Mugurēvičs Ēvalds. Latvijas vēstures institūta arheologu darbs piecdesmit gados. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 48.-91. lpp.
  • Caune Andris. Latvijas vēstures institūta ieguldījums Rīgas arheoloģiskajā izpētē 1938.-1996. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 92.-102. lpp.
  • Cimermanis Saulvedis. Latvijas vēstures institūts un etnogrāfija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 103.-134. lpp.
  • Švābe Arveds. Latviešu vēsturnieku uzdevumi trimdā (Publikāciju sagatavojis R. Treijs). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2002. Nr.1., 129.-139. lpp.
  • Ivanovs A. Latvijas PSR historiogrāfija (konceptuāls pārskats) // Latvijas Vēsture: Jaunie un jaunākie laiki. – 2003. – Nr.2(50).
  • Ose Ieva. Karla fon Lēvisa of Menāra ieguldījums Latvijas viduslaiku baznīcu izpētē. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2005., Nr4., - 106.-112. lpp.
  • Graudonis Jānis. Latvijas vēstures institūts Latvijas Republikas laikā. 1936.-1940. gads. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr4., - 9.-18. lpp.
  • Ronis Indulis. Latvijas vēstures institūts laikmeta kontekstā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr4., - 19.-37. lpp.
  • Strods Heinrihs. Latvijas vēstures zinātne (1945.-1990.). // Latvijas vēsture. 1/1191., 3.-6. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latvijas_vēsture&oldid=69729"