Atšķirības starp "Inflantija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
16. rindiņa: 16. rindiņa:
 
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | Dinaburga
 
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | Dinaburga
 
|}
 
|}
−
'''Inflantija''' jeb '''Poļu Vidzeme''' (pol. ''Inflanty'', burt. "[[Livonija]]" jeb pol. ''Księstwo Inflantskie''; angl. ''Duchy of Livonia'') - [[Pārdaugavas hercogiste]]s dienvidaustrumu daļa, kas palika [[Žečpospoļita]]s valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. ''[[Zviedru Vidzeme|Zviedru Vidzemē]]'' un ''Poļu Vidzemē'' jeb ''Inflantijā'' (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'' un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. ''de iure'' hercogiste turpināja pastāvēt.</ref> 1677. gadā<ref>1656.-1667. gados Poļu Vidzemi bija sagrābusi [[Krievijas cariste]], teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas [[Prikazs|prikazu]] (kr. ''Лифляндский приказ''), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc [[Andrusovas pamiers|Andrusovas pamiera]] līguma noslēgšanas 1667. gadā.</ref> Varšavas [[Seims|Seimā]] tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par [[Vojevodiste|vojevodisti]] (''Wojewodztwo Inflantskie''), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (''Księstwo Inflantskie'') un ģerboni. Ģeogrāfiski tā bija teritorija Aiviekstes kreisajā krastā. Administratīvi vojevodiste tika iedalīta 4 traktos jeb [[stārastija|stārastijās]]: ''trakt Dyneburski'' (Daugavpils trakts), ''trakt Rzeżycki'' (Rēzeknes trakts), ''trakt Lucyński'' (Ludzas trakts) un ''trakt Marienhauski'' (Viļakas trakts).). Savukārt stārastijas sīkāk dalījās ''voitistēs'' un ''galos'' (bez tam par stārastijām dēvēja arī [[Karalis|karaļa]] muižas). Par galvaspilsētu izvēlējās [[Dinaburga|Dinaburgu]], kur rezidējošais [[vojevoda]] vienlaikus bija arī Dinaburgas trakta [[stārasts]].  
+
'''Inflantija''' jeb '''Poļu Vidzeme''' (pol. ''Inflanty'', burt. "[[Livonija]]" jeb pol. ''Księstwo Inflantskie''; angl. ''Duchy of Livonia'') - [[Pārdaugavas hercogiste]]s dienvidaustrumu daļa, kas palika [[Žečpospoļita]]s valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. ''[[Zviedru Vidzeme|Zviedru Vidzemē]]'' un ''Poļu Vidzemē'' jeb ''Inflantijā'' (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'' un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. ''de iure'' hercogiste turpināja pastāvēt.</ref> 1677. gadā<ref>1656.-1667. gados Poļu Vidzemi bija sagrābusi [[Krievijas cariste]], teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas [[Prikazs|prikazu]] (kr. ''Лифляндский приказ''), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc [[Andrusovas pamiers|Andrusovas pamiera]] līguma noslēgšanas 1667. gadā.</ref> Varšavas [[Seims|Seimā]] tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par [[Vojevodiste|vojevodisti]] (''Wojewodztwo Inflantskie''), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (''Księstwo Inflantskie'') un ģerboni. Ar šo konstitūciju Inflantijā spēkā stājās [[Lietuvas lielkņaziste]]s likumu kodekss jeb [[Lietuvas statūts]] (3. redakcija 1588. g.), kas bija spēkā līdz pat 1840. gadam. Ģeogrāfiski tā bija teritorija Aiviekstes kreisajā krastā. Administratīvi vojevodiste tika iedalīta 4 traktos jeb [[stārastija|stārastijās]]: ''trakt Dyneburski'' (Daugavpils trakts), ''trakt Rzeżycki'' (Rēzeknes trakts), ''trakt Lucyński'' (Ludzas trakts) un ''trakt Marienhauski'' (Viļakas trakts).). Savukārt stārastijas sīkāk dalījās ''voitistēs'' un ''galos'' (bez tam par stārastijām dēvēja arī [[Karalis|karaļa]] muižas). Par galvaspilsētu izvēlējās [[Dinaburga|Dinaburgu]], kur rezidējošais [[vojevoda]] vienlaikus bija arī Dinaburgas trakta [[stārasts]]. Katrā traktā darbojās [[zemes tiesa]], kas izsprieda [[muižniecība]]s civillietas pirmajā instancē, bet Dinaburgas [[Pilsētas tiesa|pilsētas tiesā]] izskatīja gan civillietas, gan krimināllietas. Apelācijas tiesa Inflantijai bija [[galma tiesa]] Varšavā. [[Baznīca]]s lietas bija Dinaburgas [[Bīskaps|bīskapa]] pārziņā, taču paši bīskapi (ar retiem izņēmumiem) tur pastāvīgi neuzturējās.
  
 
1772. gada 19. februārī notika t.s. [[Polijas dalīšana|pirmā Polijas dalīšana]] (pol. ''Rozbiór Polski''), rezultātā Inflantija tika iekļauta [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Sākotnēji tā bija [[Pleskavas guberņa|Pleskavas]], tad [[Polockas guberņa|Polockas]], tad [[Vitebskas guberņa|Vitebskas]] [[Guberņa|guberņu]] sastāvā. XX gs. sākumā Inflantiju sāka dēvēt par '''Latgali'''.
 
1772. gada 19. februārī notika t.s. [[Polijas dalīšana|pirmā Polijas dalīšana]] (pol. ''Rozbiór Polski''), rezultātā Inflantija tika iekļauta [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Sākotnēji tā bija [[Pleskavas guberņa|Pleskavas]], tad [[Polockas guberņa|Polockas]], tad [[Vitebskas guberņa|Vitebskas]] [[Guberņa|guberņu]] sastāvā. XX gs. sākumā Inflantiju sāka dēvēt par '''Latgali'''.

Versija, kas saglabāta 2009. gada 19. marts, plkst. 07.19

Inflanty
Ducatus Ultradunensis.png
nosaukums
  • 1629.-1677. hercogiste
  • 1677.-1772. vojevodiste
  • 1772.-1917. province
sizerens Žečpospoļitas karalis
galvaspilsēta Dinaburga

Inflantija jeb Poļu Vidzeme (pol. Inflanty, burt. "Livonija" jeb pol. Księstwo Inflantskie; angl. Duchy of Livonia) - Pārdaugavas hercogistes dienvidaustrumu daļa, kas palika Žečpospoļitas valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā Altmarkas pamiera noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. Zviedru Vidzemē un Poļu Vidzemē jeb Inflantijā (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).[1] 1677. gadā[2] Varšavas Seimā tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par vojevodisti (Wojewodztwo Inflantskie), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (Księstwo Inflantskie) un ģerboni. Ar šo konstitūciju Inflantijā spēkā stājās Lietuvas lielkņazistes likumu kodekss jeb Lietuvas statūts (3. redakcija 1588. g.), kas bija spēkā līdz pat 1840. gadam. Ģeogrāfiski tā bija teritorija Aiviekstes kreisajā krastā. Administratīvi vojevodiste tika iedalīta 4 traktos jeb stārastijās: trakt Dyneburski (Daugavpils trakts), trakt Rzeżycki (Rēzeknes trakts), trakt Lucyński (Ludzas trakts) un trakt Marienhauski (Viļakas trakts).). Savukārt stārastijas sīkāk dalījās voitistēs un galos (bez tam par stārastijām dēvēja arī karaļa muižas). Par galvaspilsētu izvēlējās Dinaburgu, kur rezidējošais vojevoda vienlaikus bija arī Dinaburgas trakta stārasts. Katrā traktā darbojās zemes tiesa, kas izsprieda muižniecības civillietas pirmajā instancē, bet Dinaburgas pilsētas tiesā izskatīja gan civillietas, gan krimināllietas. Apelācijas tiesa Inflantijai bija galma tiesa Varšavā. Baznīcas lietas bija Dinaburgas bīskapa pārziņā, taču paši bīskapi (ar retiem izņēmumiem) tur pastāvīgi neuzturējās.

1772. gada 19. februārī notika t.s. pirmā Polijas dalīšana (pol. Rozbiór Polski), rezultātā Inflantija tika iekļauta Krievijas impērijā. Sākotnēji tā bija Pleskavas, tad Polockas, tad Vitebskas guberņu sastāvā. XX gs. sākumā Inflantiju sāka dēvēt par Latgali.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar Olivas miera līgumu Žečpospoļita atzina esošo status quo un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. de iure hercogiste turpināja pastāvēt.
  2. ↑ 1656.-1667. gados Poļu Vidzemi bija sagrābusi Krievijas cariste, teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas prikazu (kr. Лифляндский приказ), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc Andrusovas pamiera līguma noslēgšanas 1667. gadā.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
  • Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-119. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Inflantija&oldid=13738"