Atšķirības starp "Gandijs Mohandass Karamčands" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Gandhi_1931.jpg‎‎‎‎‎|right|thumb|200px|Gandijs 1931. gadā Londonā]]
 
[[Attēls:Gandhi_1931.jpg‎‎‎‎‎|right|thumb|200px|Gandijs 1931. gadā Londonā]]
−
'''Mohandass Karamčands Gandijs''' (angl. ''Mohandas Karamchand Gandhi''; 1869.-1948.), saukts arī '''Mahatma Gandijs'''<ref>Gandijs līdz mūža galam kategoriski bija pret to, ka viņu dēvē par "Mahatmu".</ref>, politiķis, jurists, domātājs, viens no Indijas nacionālās atbrīvošanās kustības iedvesmotājiem un ideologiem, kura izveidotā ''nevardarbīgās pretošanās'' koncepcija [[satjagraha]] (sanskr. ''satyāgraha'', burt. "neatlaidība") XX, gadsimta vidū ietekmēja [[Koloniālisms|koloniālisma]] izzušanu visā pasaulē. Dzimis 1869. gada 2. oktobrī Porbandaras (''Porbandar'') pilsētā, Indijā, Gudžaratas pavalstī (štatā), [[Vaišja|vaišju]] [[kasta]]s tirgotāju [[varna]]s ģimenē. 13 gadu vecumā Mohandass aprecējās ar savu vienaudzi Kasturbu (''Kasturba'') - laulībā bija 4 bērni (''Harilal, Manilal, Ramdas, Devdas''). 19 gadu vecumā devās uz Londonu iegūt augstāko izglītību jurisprudencē ''University College London''. 1891. gadā, absolvējis universitāti, atgriezās Indijā. Tā kā strādāt specialitātē viņam praktiski nebija iespējams<ref>Saskaņā ar [[Hinduisms|hinduisma]] pamatpostulātiem, pametot dzimteni un pārbraucot pāri okeānam kādu laiku dzīvot ārpus Indostānas pussalas, cilvēks "aptraipās" un zaudē savu piederību kastai, savukārt pašā Indijā tajā laikā neviens neuzsāks darba attiecības ar ārpus kastām esošo, praktiski "nepieskaramo".</ref>, Mohandass 1893. gadā pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijas kolonijās Dienvidāfrikā, kur iztiku pelnīja kā grāmatvedis un jurists. Pārstāvot tiesas prāvās pamatā indiešus (kuri bija lielā vairumā atvesti uz Dienvidāfriku kā melnstrādnieki), Mohandasam nācās iesaistīties arī politikā, cenšoties kaut esošās jurisdikcijas ietvaros mazināt indiešu diskrimināciju. Šajā laikā, redzot cik nežēlīgi britu varas iestādes izrēķinās ar vismazākajām neapmierinātības izpausmēm, viņš izveidoja savu t.s. ''nevardarbīgās pretošanās'' metodi, lai panāktu sociālas un politiskas pārmaiņas. <ref>Biogrāfi min, ka lielu iespaidu uz viņu atstājušas 1906. gada britu-zulusu kara (''Zulu War'') šausmas, kurā viņš bija spiests piedalīties, gan esot medicīnas dienestā.</ref> 1914. gadā Mohandass Gandijs atgriezās Indijā, kur uzreiz aktīvi iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā, propanējot nevardarbīgo pretošanos. Nesadarbošanās ar koloniālajām varas iestādēm, metropoles preču boikots<ref>Nonāca pat tik tālu, ka indieši masveidā devās uz okeāna krastu no tā ūdens tvaicēt vārāmo sāli, lai nevajadzētu veikalos pirkt ievesto.</ref> izrādījās daudz efektīvāki līdzekļi pārmaiņu izraisīšanā, nekā atklāta nepaklausība (ko koloniālās varas iestādes bez žēlastības apspieda ar bruņotu spēku). 1915. gadā Rabindranats Tagore pirmais publiski Mohandasu Gandiju nosauca par '''Mahatma''' (tulk. "dižā dvēsele"). 1921. gadā Gandijs kļuva par [[Indijas nacionālais kongress|Indijas nacionālā kongresa]] (''Indian National Congress'') vadītāju, un pildīja šos pienākumus līdz 1934. gadam, kad atkāpās no amata, jo nespēja saskaņot savu pozīciju ar citu partijas vadītāju viedokli. Neraugoties uz to, viņam bija milzu popularitāte kā pašā Indostānas pussalā, tā ārpus tās, un lielā mērā tieši pateicoties Gandijam Indija un Pakistāna (tai laikā Bangladeša bija Pakistānas sastāvā) no [[kolonija|kolonija]]s 1947. gadā kļuva par neatkarīgām valstīm. 1948. gada 30. janvārī publiskas reliģiskas ceremonijas laikā Ņudeli (''New Delhi'') viņu atentātā nogalināja reliģiozs fanātiķis Nathurams Godze, nāvējoši sašaujot Gandiju ar revolveri. Viņa filosofisko uzskatu pamatā bija Dieva un patiesības identificēšanas princips: līdz patiesībai var nonākt, morāli pilnveidojoties. Savukārt ētiskie uzskati pamatojās uz [[Džainisms|džainisma]] [[ahimsa]]s principu - t.s. "mīlestības likumu" un "ciešanu likumu", - kā arī uz [[brahmačarija]]s principiem (atturēšanās no izdabāšanas savām vājībām), ''aparigrahas'' (nesavtīgums) u.c. Raksturīga iezīme - morāla pieeja sabiedriski politisku problēmu risināšanā. Sabiedrības progresu saskatīja nevis bezgalīgā cilvēku vajadzību apmierināšanas un nākošo vajadzību pieaugumā aritmētiskā progresijā, bet gan šo vajadzību labprātīgā ierobežošanā. Postulēja reliģisko, kastu un dzimumu līdztiesību.
+
'''Mohandass Karamčands Gandijs''' (angl. ''Mohandas Karamchand Gandhi''; 1869.-1948.), saukts arī '''Mahatma Gandijs'''<ref>Gandijs līdz mūža galam kategoriski bija pret to, ka viņu dēvē par "Mahatmu".</ref>, politiķis, jurists, domātājs, viens no Indijas nacionālās atbrīvošanās kustības iedvesmotājiem un ideologiem, kura izveidotā ''nevardarbīgās pretošanās'' koncepcija [[satjagraha]] (sanskr. ''satyāgraha'', burt. "neatlaidība") XX, gadsimta vidū ietekmēja [[Koloniālisms|koloniālisma]] izzušanu visā pasaulē. Dzimis 1869. gada 2. oktobrī Porbandaras (''Porbandar'') pilsētā, Indijā, Gudžaratas pavalstī (štatā), [[Vaišja|vaišju]] [[kasta]]s tirgotāju [[varna]]s ģimenē. 13 gadu vecumā Mohandass aprecējās ar savu vienaudzi Kasturbu (''Kasturba'') - laulībā bija 4 bērni (''Harilal, Manilal, Ramdas, Devdas''). 19 gadu vecumā devās uz Londonu iegūt augstāko izglītību jurisprudencē ''University College London''. 1891. gadā, absolvējis universitāti, atgriezās Indijā. Tā kā strādāt specialitātē viņam praktiski nebija iespējams<ref>Saskaņā ar [[Hinduisms|hinduisma]] pamatpostulātiem, pametot dzimteni un pārbraucot pāri okeānam kādu laiku dzīvot ārpus Indostānas pussalas, cilvēks "aptraipās" un zaudē savu piederību kastai, savukārt pašā Indijā tajā laikā neviens neuzsāks darba attiecības ar ārpus kastām esošo, praktiski "nepieskaramo".</ref>, Mohandass 1893. gadā pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijas kolonijās Dienvidāfrikā, kur iztiku pelnīja kā grāmatvedis un jurists. Pārstāvot tiesas prāvās pamatā indiešus (kuri bija lielā vairumā atvesti uz Dienvidāfriku kā melnstrādnieki), Mohandasam nācās iesaistīties arī politikā, cenšoties kaut esošās jurisdikcijas ietvaros mazināt indiešu diskrimināciju. Šajā laikā, redzot cik nežēlīgi britu varas iestādes izrēķinās ar vismazākajām neapmierinātības izpausmēm, viņš izveidoja savu t.s. ''nevardarbīgās pretošanās'' metodi, lai panāktu sociālas un politiskas pārmaiņas. <ref>Biogrāfi min, ka lielu iespaidu uz viņu atstājušas 1906. gada britu-zulusu kara (''Zulu War'') šausmas, kurā viņš bija spiests piedalīties, gan esot medicīnas dienestā.</ref> 1914. gadā Mohandass Gandijs atgriezās Indijā, kur uzreiz aktīvi iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā, propanējot nevardarbīgo pretošanos. Nesadarbošanās ar koloniālajām varas iestādēm, metropoles preču boikots<ref>Nonāca pat tik tālu, ka indieši masveidā devās uz okeāna krastu no tā ūdens tvaicēt vārāmo sāli, lai nevajadzētu veikalos pirkt ievesto.</ref> izrādījās daudz efektīvāki līdzekļi pārmaiņu izraisīšanā, nekā atklāta nepaklausība (ko koloniālās varas iestādes bez žēlastības apspieda ar bruņotu spēku). 1915. gadā Rabindranats Tagore pirmais publiski Mohandasu Gandiju nosauca par '''Mahatma''' (tulk. "dižā dvēsele"). 1921. gadā Gandijs kļuva par [[Indijas nacionālais kongress|Indijas nacionālā kongresa]] (''Indian National Congress'') vadītāju, un pildīja šos pienākumus līdz 1934. gadam, kad atkāpās no amata, jo nespēja saskaņot savu pozīciju ar citu partijas vadītāju viedokli. Neraugoties uz to, viņam bija milzu popularitāte kā pašā Indostānas pussalā, tā ārpus tās, un lielā mērā tieši pateicoties Gandijam Indija un Pakistāna (tai laikā Bangladeša bija Pakistānas sastāvā) no [[kolonija|kolonija]]s 1947. gadā kļuva par neatkarīgām valstīm. 1948. gada 30. janvārī publiskas reliģiskas ceremonijas laikā Ņudeli (''New Delhi'') viņu atentātā nogalināja reliģiozs fanātiķis Nathurams Godze, nāvējoši sašaujot ar revolveri. Gandija filosofisko uzskatu pamatā bija Dieva un patiesības identificēšanas princips: līdz patiesībai var nonākt, morāli pilnveidojoties. Savukārt ētiskie uzskati pamatojās uz [[Džainisms|džainisma]] [[ahimsa]]s principu - t.s. "mīlestības likumu" un "ciešanu likumu", - kā arī uz [[brahmačarija]]s principiem (atturēšanās no izdabāšanas savām vājībām), ''aparigrahas'' (nesavtīgums) u.c. Raksturīga iezīme - morāla pieeja sabiedriski politisku problēmu risināšanā. Sabiedrības progresu saskatīja nevis bezgalīgā cilvēku vajadzību apmierināšanas un nākošo vajadzību pieaugumā aritmētiskā progresijā, bet gan šo vajadzību labprātīgā ierobežošanā. Postulēja reliģisko, kastu un dzimumu līdztiesību.
  
 
== Atsauces un piezīmes ==
 
== Atsauces un piezīmes ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 6. jūlijs, plkst. 08.28

Gandijs 1931. gadā Londonā

Mohandass Karamčands Gandijs (angl. Mohandas Karamchand Gandhi; 1869.-1948.), saukts arī Mahatma Gandijs[1], politiķis, jurists, domātājs, viens no Indijas nacionālās atbrīvošanās kustības iedvesmotājiem un ideologiem, kura izveidotā nevardarbīgās pretošanās koncepcija satjagraha (sanskr. satyāgraha, burt. "neatlaidība") XX, gadsimta vidū ietekmēja koloniālisma izzušanu visā pasaulē. Dzimis 1869. gada 2. oktobrī Porbandaras (Porbandar) pilsētā, Indijā, Gudžaratas pavalstī (štatā), vaišju kastas tirgotāju varnas ģimenē. 13 gadu vecumā Mohandass aprecējās ar savu vienaudzi Kasturbu (Kasturba) - laulībā bija 4 bērni (Harilal, Manilal, Ramdas, Devdas). 19 gadu vecumā devās uz Londonu iegūt augstāko izglītību jurisprudencē University College London. 1891. gadā, absolvējis universitāti, atgriezās Indijā. Tā kā strādāt specialitātē viņam praktiski nebija iespējams[2], Mohandass 1893. gadā pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijas kolonijās Dienvidāfrikā, kur iztiku pelnīja kā grāmatvedis un jurists. Pārstāvot tiesas prāvās pamatā indiešus (kuri bija lielā vairumā atvesti uz Dienvidāfriku kā melnstrādnieki), Mohandasam nācās iesaistīties arī politikā, cenšoties kaut esošās jurisdikcijas ietvaros mazināt indiešu diskrimināciju. Šajā laikā, redzot cik nežēlīgi britu varas iestādes izrēķinās ar vismazākajām neapmierinātības izpausmēm, viņš izveidoja savu t.s. nevardarbīgās pretošanās metodi, lai panāktu sociālas un politiskas pārmaiņas. [3] 1914. gadā Mohandass Gandijs atgriezās Indijā, kur uzreiz aktīvi iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā, propanējot nevardarbīgo pretošanos. Nesadarbošanās ar koloniālajām varas iestādēm, metropoles preču boikots[4] izrādījās daudz efektīvāki līdzekļi pārmaiņu izraisīšanā, nekā atklāta nepaklausība (ko koloniālās varas iestādes bez žēlastības apspieda ar bruņotu spēku). 1915. gadā Rabindranats Tagore pirmais publiski Mohandasu Gandiju nosauca par Mahatma (tulk. "dižā dvēsele"). 1921. gadā Gandijs kļuva par Indijas nacionālā kongresa (Indian National Congress) vadītāju, un pildīja šos pienākumus līdz 1934. gadam, kad atkāpās no amata, jo nespēja saskaņot savu pozīciju ar citu partijas vadītāju viedokli. Neraugoties uz to, viņam bija milzu popularitāte kā pašā Indostānas pussalā, tā ārpus tās, un lielā mērā tieši pateicoties Gandijam Indija un Pakistāna (tai laikā Bangladeša bija Pakistānas sastāvā) no kolonijas 1947. gadā kļuva par neatkarīgām valstīm. 1948. gada 30. janvārī publiskas reliģiskas ceremonijas laikā Ņudeli (New Delhi) viņu atentātā nogalināja reliģiozs fanātiķis Nathurams Godze, nāvējoši sašaujot ar revolveri. Gandija filosofisko uzskatu pamatā bija Dieva un patiesības identificēšanas princips: līdz patiesībai var nonākt, morāli pilnveidojoties. Savukārt ētiskie uzskati pamatojās uz džainisma ahimsas principu - t.s. "mīlestības likumu" un "ciešanu likumu", - kā arī uz brahmačarijas principiem (atturēšanās no izdabāšanas savām vājībām), aparigrahas (nesavtīgums) u.c. Raksturīga iezīme - morāla pieeja sabiedriski politisku problēmu risināšanā. Sabiedrības progresu saskatīja nevis bezgalīgā cilvēku vajadzību apmierināšanas un nākošo vajadzību pieaugumā aritmētiskā progresijā, bet gan šo vajadzību labprātīgā ierobežošanā. Postulēja reliģisko, kastu un dzimumu līdztiesību.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Gandijs līdz mūža galam kategoriski bija pret to, ka viņu dēvē par "Mahatmu".
  2. ↑ Saskaņā ar hinduisma pamatpostulātiem, pametot dzimteni un pārbraucot pāri okeānam kādu laiku dzīvot ārpus Indostānas pussalas, cilvēks "aptraipās" un zaudē savu piederību kastai, savukārt pašā Indijā tajā laikā neviens neuzsāks darba attiecības ar ārpus kastām esošo, praktiski "nepieskaramo".
  3. ↑ Biogrāfi min, ka lielu iespaidu uz viņu atstājušas 1906. gada britu-zulusu kara (Zulu War) šausmas, kurā viņš bija spiests piedalīties, gan esot medicīnas dienestā.
  4. ↑ Nonāca pat tik tālu, ka indieši masveidā devās uz okeāna krastu no tā ūdens tvaicēt vārāmo sāli, lai nevajadzētu veikalos pirkt ievesto.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 136.-137. lpp.
  • Bhana Surendra and Goolam Vahed. The Making of a Political Reformer: Gandhi in South Africa, 1893–1914. - Manohar: New Delhi, 2005
  • Bondurant Joan V. Conquest of Violence: The Gandhian Philosophy of Conflict. - Princeton University Press, 1988. ISBN 0-691-02281-X
  • Mahatma Gandhi: Selected Political Writings./ Dalton, Dennis ed. - Hackett Publishing Company: Indianapolis, Cambridge, 1996. ISBN 0-87220-330-1
  • Fischer Louis. The Essential Gandhi: An Anthology of His Writings on His Life, Work, and Ideas. - Vintage: New York, 2002. ISBN 1-4000-3050-1
  • Fischer Louis. The Life of Mahatma Gandhi. - Harper & Row: New York, 1950. ISBN 0-06-091038-0
  • Gandhi M.K. The Gandhi Reader: A Sourcebook of His Life and Writings. / Homer Jack ed. - Grove Press: New York, 1956
  • Gandhi Rajmohan. Patel: A Life. - Navajivan Publishing House, 1990. ISBN 81-7229-138-8
  • Gordon Haim. A Rejection of Spiritual Imperialism: Reflections on Buber's Letter to Gandhi. // Journal of Ecumenical Studies, 22 June 1999
  • Hunt James D. Gandhi in London. - Promilla & Co.: New Delhi, 1978
  • Sharp Gene. Gandhi as a Political Strategist, with Essays on Ethics and Politics. - Extending Horizon Books: Boston, 1979
  • Singh Col. G. B. Gandhi Behind the Mask of Divinity. - Prometheus Books, 2004. ISBN 978-1573929981
  • Singh Col. G. B. and Watson, Dr. Tim Gandhi Under Cross Examination. - Sovereign Star Publishing, 2008. ISBN 0981499201
  • Louis Fischer. Gandhi. Prophet der Gewaltlosigkeit. - Heyne: München, 1998. ISBN 3-453-09538-3
  • Sigrid Grabner. Mahatma Gandhi. Politiker, Pilger und Prophet. - Evangelische Verlagsanstalt: Leipzig, 2002. ISBN 3-374-01940-4
  • Vanamali Gunturu. Mahatma Gandhi. Leben und Werk. - Diederichs: München, 1999. ISBN 3-424-01481-8
  • Dietmar Rothermund. Mahatma Gandhi. Eine politische Biographie. - Beck: München, 1997. ISBN 3-406-42018-4
  • Andreas Becke. Gandhi zur Einführung. - Junius: Hamburg, 1999. ISBN 3-88506-310-7.
  • Dieter Conrad. Gandhi und der Begriff des Politischen. Staat, Religion und Gewalt. - Verlag Wilhelm Fink: Paderborn, München, 2006. ISBN 3-7705-4312-2
  • Erik H. Erikson. Gandhis Wahrheit: Über die Ursprünge der militanten Gewaltlosigkeit. - Frankfurt am Main, 1971
  • Bernhard Mann. Die pädagogisch-politischen Konzeptionen Mahatma Gandhis und Paulo Freires. Eine vergleichende Studie zur entwicklungsstrategischen politischen Bildung in der Dritten Welt. // Studien zur Politikdidaktik (StzPD) / Bernhard Claußen (Herausgeber) - Band 9. Haag + Herchen Verlag: Frankfurt am Main, 1979. ISBN 3-88129-237-3
  • Ashis Nandy. Der Intimfeind - Verlust und Wiederaneignung der Persönlichkeit im Kolonialismus. - Verlag Graswurzelrevolution: Nettersheim, 2008. ISBN 978-3-939045-06-9
  • Matthias Eberling. Mahatma Gandhi - Leben, Werk, Wirkung. - Suhrkamp Verlag: Frankfurt am Main, 2006. ISBN 3-518-18219-6
  • Датта Д. Философия Махатмы Ганди / Пер. с англ. А. В. Радугина. - Изд-во иностр. лит.: Москва, 1959
  • Намбудирипад Е.М. Махатма Ганди и гандизм. - Изд-во иностр. лит.: Москва, 1960
  • Комаров Э.Н., Литман А.Д. Мировоззрение Мохандаса Карамчанда Ганди. - Наука: Москва, 1969
  • Мартышин О.В. Политические взгляды Мохандаса Карамчанда Ганди. - Наука: Москва, 1970

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Gandijs_Mohandass_Karamčands&oldid=18604"