Atšķirības starp "Leimaņi" versijām

'''Leimaņi''', '''novadnieki''' jeb '''lēņa vīri''' (no lejasvāc. ''Leiman'', vāc. ''Lehnsmann'' - "lēņa vīrs") - vietējās izcelsmes mazie [[Vasalis|vasaļi]] jeb "vasaļu vasaļi" [[Livonija|Livonijā]], kurus Kurzemē un Zemgalē dēvēja par '''novadniekiem''' (ar novadu saprotot norobežotu zmesgabalu), bet Vidzemē un Latgalē - par '''leimaņiem'''. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās [[bruņniecība]]s zemāko slāni, savas saistības pret [[Sizerens|sizerenu]] pildot tā militārajā dienestā (karadienests ar savu zirgu, ieročiem un ekipējumu), vai arī pasta jātnieka, ceļotāju pavadoņa vai pils amatnieka pienākumus, atbrīvoti no klaušām un nodevām. Leimaņu lēņi XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču  līdz XV gadsimta vidum [[Livonijas ordenis|ordeņa valstī]] lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās ''lēņa'' gaitas bija karadienests ar paša ''leimaņa'' zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no [[Lēnis|lēņa]]. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Taču pastāvēja arī daudzi tā dēvētie '''gaitas leimaņi''', kuri strādāja sizerena pilīs un muižās kā kalēji, namdari, mūrnieki un citi amatnieki, zirgupuiši, pavāri, ziņneši, pārvaldnieki. Dažkārt lēni piešķīra kā balvu par ilgu un uzcītīgu dienestu, varonību karā vai citiem nopelniem. Gan gaitas, gan karavīri ''vasaļi'' vienādām tiesībām, kuru galvenā iezīme bija ''leimaņa'' brīvība no visām [[Klaušas|klaušām]] un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Visus ienākumus, ko sniedza izlēņotais labums, drīkstēja paturēt pats ''leimanis''. Lēni varēja nodot mantiniekiem. Ja ''leimanis'' nepildīja dienestu vai mira bez mantiniekiem, lēnis atgriezās atpakaļ [[Sizerens|sizerena]] valdījumā. Tā kā nebija nepieciešami smagi bruņoti jātnieki, jo tādi bija paši ordeņbrāļi, ''leimaņus'' varēja uzturēt salīdzinoši nelieli lēņi - bieži piešķirtie [[Lēnis|lēņi]] bija tik mazi, ka tiem nepiederēja [[Zemniecība|dzimtzemnieki]], tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un [[Kalpi|kalpiem]]. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 [[Arkls|arkli]], bet visizplatītākie Livonijā bija 2 arklu lieli lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču bija arī lielāki lēņi. Piemēram, XIV gs. 30. gados [[Zemgaļi|zemgalim]] Tiģim bijis 4 arklu liels lēnis, bet XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Līdzās arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo graudu daudzuma  [[Pūrvieta|pūrvietās]] ­ vai piešķīra zemes (''Stuck Land''), nenorādot to platības vienības, bet ar noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus izmantoja medībām. ''Leimaņu'' tiesības regulēja [[kuršu tiesības]] (viduslejasvāc. - ''cursche recht''), [[kuršu lēņa tiesības]] (''cursche lehngudes recht''), un [[lībiešu tiesības]] (''livesche recht''), pēc kurām piešķirti lēņi. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (lehngudes recht), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. Livonijas laikmetā leimaņus varēja sastapt [[Livonijas ordenis|ordeņa]] piļu administrāciju un kalpu vidū, kā arī starp dzirnavniekiem un krodziniekiem. Iespējams, ka leimaņi veica arī robežapsardzības pienākumus, par ko liecina lielāka leimaņu lēņu koncentrācija pie ordeņa un bīskapu valstu robežām. Leimaņu vidū bija sastopami arī ne karavīri. Piemēram, zināms, ka Saldus (''Frauenburg'') apkārtnē lēni ieguvis kalējs Andrejs Šmits. XVI gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks, kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju - tie bija t.s. “jaunie leimaņi” no amatnieku, ierēdņu u. c. vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai. Ordeņa leimaņi līdz pat Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā [[bruņniecība]], un leimaņu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās bija vērojama galvenokārt [[Bīskaps|bīskapu]] diecēzēs. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s laikā XVI gs., kad te sāka veidoties [[bruņniecība]] kā [[kārta]], sākās noslāņošanās vasaļu vidū. [[Hercogs]] [[Ketlers Gothards|Gothards]] gan apstiprināja vecos [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ''leimaņu'' statusu, tos apstiprinot kā [[Brīvzemnieki|brīvzemnieku]] (''Freybauren'') vai [[Brīvnieki|brīvnieku]] (''Frye'') lēņus.<ref>Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.</ref> XVII gadsimta pirmajā pusē ''leimaņu'' dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja ''leimaņu'' un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc [[Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs|hercoga Jēkaba]] 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz ''leimanis'' kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā ''leimaņu'' tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā ''leimaņi'' bija pakļauti [[Virspilskungs|virspilskungu]] tiesām. Militāro dienestu tie pildīja ''lēņa jātnieku rotā'' (''Lehnsfahne''), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz [[Goldingena]]s novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.<ref>Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. - Rīga, 1992., - 213. lpp.</ref> [[Bruņinieku matrikula|Bruņinieku matrikulā]] ''leimaņi'' netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas ''leimaņu'' dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ''leimaņu'' ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ''leimaņiem''. Ar laiku daudzas ''leimaņu'' dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par [[brīvzemnieki]]em vai pat [[dzimtzemnieki]]em. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas ''leimaņu'' dzimtas.