Atšķirības starp "Kurzemes un Zemgales hercogiste" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
28. rindiņa: 28. rindiņa:
 
|-
 
|-
 
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''iedzīvotāju skaits'''
 
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''iedzīvotāju skaits'''
−
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | ~200 000
+
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | ~ 200 000
 
|-
 
|-
 
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''hercogi'''
 
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''hercogi'''

Versija, kas saglabāta 2012. gada 10. jūlijs, plkst. 12.47

Ducatus Curlandiae et Semigalliae
Duchy of Courland Coat of Arms.png
Duchie of Courland Flag.png
190px
pastāv 28.11.1561.-1795.
rezidence Mītava
sizerens Žečpospoļitas karalis
pārvalde
platība ~ ... km2
iedzīvotāju skaits ~ 200 000
hercogi

Kurzemes un Zemgales hercogiste (lat. Ducatus Curlandiae et Semigalliae, vc. Herzogtum Kurland und Sem(i)gallen, an. Duchy of Courland and Semigallia, pl. Księstwo Kurlandii i Semigalii) - Žečpospoļitas province (dažkārt literatūrā dēvēta par vasaļvalsti) mūsdienu Latvijas teritorijā laikā no 1561. līdz 1795. gadam.

Izveidota ar Padošanās līgumiem kā karaļa piešķirts mantojams lēnis 1561. gada 28. novembrī (Hercoga zīmogu karalis apstiprināja 1565. g.). Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas Seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā.[1]

Augstākā vara un virsīpašuma tiesības hercogistē piederēja tās sizerenam, Žečpospoļitas karalim, bet likumdevēja vara - Kurzemes landtāgam (hercogam bija saistoši landtāga lēmumi, nesaskaņu gadījumā vēršoties apelācijas tiesā Varšavā). Hercogam bija kā vasalim jāpiedalās karaļa rīkotajos karagājienos un jāpakļaujas karaļa izsludinātajai hercogistes satversmei, kuru hercogam nebija tiesību mainīt. Svarīgākajos pārvaldes jautājumos bija jāprasa karaļa atļauju. Hercogam piederēja monopoltiesības uz naudas kalšanu, metālu ieguvi un dzintara ieguvi. Tas iecēla ierēdņus, piešķīra pilsētu tiesības, izdeva pilsētām policijas noteikumus, apstiprināja amatu ruļļus. Hercoga lēmumi nebija saistoši tiem muižniekiem, kas nebija viņa tiešie vasaļi. Ja hercoga normatīvie akti kādā veidā skāra pārējo muižniecību, lai tie stātos spēkā, tiem bija nepieciešama ratifikācija landtāgā. Dokumenti un lietvedība vācu un latīņu valodās. Gotharda vadībā notika hercogistes ev. luteriskās baznīcas organizācijas izveide, un hercogs bija šās organizācijas galva.

Kaut Pacta Subiectionis hercogistes robežas noteica kā galīgas, tomēr kopš paša sākuma hercogiem nācās aizstāvēt savu valdījumu teritoriju pret kaimiņu tīkojumiem. Dienvidos uz hercogistes rēķina centās iedzīvoties lietuvieši, nereti vardarbīgi ieņemot hercoga pavalstniekiem piederošās zemes. Konflikti uz robežas ar Lietuvu turpinājās arī pēc XVI gs. 80. gados veiktās robežu regulēšanas un nebeidzās līdz pat hercogistes likvidācijai. Jau Gothards Ketlers un arī viņa pēcnācēji ne vien veltīja daudz pūļu Piltenes apgabala[2] pievienošanai hercogistei, bet arī pretendēja uz Grobiņas apgabalu[3] un virkni citu pierobežas teritoriju. Hercogu rezidence atradās vispirms Selburgā, tad Goldingenā, kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās Mītavas pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu).

Hercogistes ekonomika tika personificēta ar hercoga “mājsaimniecību”. Tas nozīmēja, ka valsts un hercoga personiskie ienākumi un izdevumi nebija nodalīti, bet visi līdzekļi nonāca valsts kasē, ko tolaik dēvēja par hercoga kameru jeb renteju. To vadīja hercoga rentmeistars. No rentejas pārvaldītajiem līdzekļiem uzturēja ne vien hercoga ģimeni un galmu, bet arī valsts administratīvo aparātu. No hercoga līdzekļiem apmaksāja arī tiesu iestāžu darbiniekus, piemēram, ministeriāļus (Ministerial), kuri iznēsāja tiesu pavēstes. Šāda amatpersona bija katrā no četrām Kurzemes pirmās instances tiesām – Tukuma, Kuldīgas, Jelgavas un Sēlpils. Tāpēc vienā algu sarakstā sastopam gan valsts augstākos ierēdņus, gan hercoga sulaiņus. Skaidras naudas trūkuma dēļ algu izmaksas nereti aizkavējās, taču amatpersonām pienācās bezmaksas dzīvokļi un uzturs, daļu algas izsniedza arī natūrā.

Hercogistē līdz XVII gs. vidum pastāvēja 6 pilsētas – Kuldīga, Ventspils, Jelgava, Liepāja, Bauska un Jaunpilsētiņa jeb Frīdrihštate (Jaunjelgava). Vēlāk tām pievienojās arī Jēkabpils un Grobiņa. Pilsētas nebija nocietinātas – izņēmums bija Jelgava, kurai apkārt vaļņus uzbūvēja XVII gs. 50. gados. Jebkurai pilsētai piederēja ne vien apbūvētā teritorija, bet arī lauku novads ar koplietošanas un privātām ganībām, laukiem un pļavām. Pilsētas īpašumu robežas bija aprakstītas gan pilsētu robežaprakstos, gan atsevišķos robežlīgumos. Bieži vien iedzīvotāju skaita un nodarbošanās ziņā hercogistes pilsētas un miesti tikpat kā neatšķīrās. Būtiskāko atšķirību iezīmēja īpašu privilēģiju un tiesību esamība, kas apdzīvotai vietai piešķīra pilsētas statusu un noteica tās pārvaldes sistēmu. Hercogistes pilsētu privilēģijas sakņojās t. s. Rīgas tiesībās. Visas pilsētas bija pakļautas hercoga virsvarai, kurš apstiprināja rātskungu amatiem izvirzītās personas, izdeva un apstiprināja pilsētu kārtības jeb policijas noteikumus. Landtāgā pilsētas pārstāvēja hercogs, jo muižniecība atteicās pielaist tā darbā pilsētu pārstāvjus. Hercogistes teritorijā bija jālieto Rīgas mēri.

Pēc t.s. Kostjuško sacelšanās (pol. Powstanie kościuszkowskie) apspiešanas Žečpospoļita kā valsts de facto praktiski vairs neeksistēja, un 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestēja vasalitātes attiecību saraušanu, par savu lēņa kungu izvēloties jauno Žečpospoļitas ziemeļaustrumu zemju īpašnieku Krievijas imperatori (1795. gada 24. oktobrī uzvarētājvalstis sadalīja savā starpā atlikušo Žečpospoļitas teritoriju, 25. novembrī karalis Staņislavs II demisionēja un Žečpospoļita de iure kā valsts pārstāja pastāvēt). Hercogs Pēteris martā bija spiests atteikties no troņa[4], bet Kurzemes bruņniecības savā manifestā[5] atteicās no lēņa atkarības un citām saistībām ar Žečpospoļitu, apliecinot[6], ka tā turpmāk pakļaujas Krievijas imperatoriskajai majestātei. Krievijas imperatore pieņēma arī Kurzemes un Zemgales hercoga titulu un 27.11.1795. likvidēja hercogisti kā teritoriāli administratīvu vienību, izveidojot "Kurzemes vietniecību".

1918. gadā bija neveiksmīgs mēģinājums atjaunot hercogisti (skat. Kurzemes hercogiste).

Likumdošanas akti

Atsauces un skaidrojumi

  1. ↑ Lēņa atjaunošanas ceremonija bija jāveic ikreiz, kad hercogistē vai Žečpospoļitā mainījās valdnieks.
  2. ↑ Kopš 1561. gada Piltenes bīskapija, neskatoties uz Žečpospoļitas karaļa Sigismunda II solījumiem nodot to Gotharda Ketlera pakļautībā, administratīvi bija tieši pakļauta karalim un realizēja patstāvīgu, no hercogistes neatkarīgu politiku. Kurzemes hercogu, īpaši hercoga Jēkaba mēģinājumi pārņemt arī šī apgabala pārvaldi, vienmēr izsauca vietējās muižniecības pretestību. XVII gs. otrajā pusē sākušās sarunas par savstarpējā līguma noslēgšanu ilga vairāk nekā 30 gadu, līdz hercogam Fridriham Kazimiram 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu.
  3. ↑ Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 1609. gada 13. martā Gotharda jaunākais dēls Vilhelms samaksājis Prūsijas hercogam 50 000 guldeņu ķīlas naudas par Grobiņas pilsnovadu un pievienoja to hercogistei. - LVVA, 5561. f., 4. apr., 775. l.
  4. ↑ Thronverzicht Herzog Peters. St, Petersburg, 17./28. März 1795.
  5. ↑ Manifest einer Wohlgeborenen Ritter- und Landshaft der Herzogtümer Kurland und Semgallen über die Entsagung ihrer zeitherigen oberherrschaftlichen und Lehnsverbindung mit Polen. Mitau, 18. März 1795
  6. ↑ Unterwefungsakte einer Wohlgeborenen Ritter- und Landshaft der Herzogtümer Kurland und Semgallen an Ihro Kaiserliche Majestät aller Reussen. Mitau, 18. März 1795

Galerija

  • Kurzemes un Zemgales hercogi (1895. g. zīmējums)

  • Kuldīgas pils (1680.)

  • Ketleru tirdzniecības kuģu karogs

  • Ketleru karakuģu karogs

  • prinča Fridriha Kazimira Holandes grenadieru pulka karogs (1673.)

  • Kurzemes bruņniecības 18.03.1795. lēmums par atteikšanos no lēņa saistībām ar Žečpospoļitas karali.

Kartes

  • Rietumkurzeme; kartes fragments

  • Rietumkurzeme; kartes fragments

  • 1747.

  • Barnikela kartes fragments, 1747.

  • Courland 1770.jpg

    1770.

Skatīt arī

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • Kalniņš V., Kurzemes valsts iekārta un tiesības. - Rīga, 1963.
  • Juškēvičs J., Kurzemes hercogi un viņu laikmets. - Rīga, 1935. (2. pārstrādātais izdevums, izdevniecība „Zvaigzne”: Rīga, 1993.g.)
  • Erdmanis G., Kurzemes viduslaiku pilis. - Zinātne: Rīga, 1989
  • Andersons E. Senie kurzemnieki Amerikā un Tobago kolonizācija. - Daugava: Stokholma, 1970. - 371 lpp.
  • Andersons E. Tur plīvoja Kurzemes karogi : Kurzemnieku kolonija Gambijā. - Grāmatu Draugs: Bruklina, 1970. - 238 lpp.
  • Zalsters A. E. - Hercoga Jēkaba burinieki. - Jumava: Ventspils, 2002.
  • Kurzemes un Zemgales hercogiste 1562-1795. / Radovics A. (sast.). - Stāsti un romāni: Rīga, 2007., 368. lpp. ISBN 9789984392387
  • Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561-1795). / I.Grosvalds, U.Alksnis, A.Zalsters, I.Meirovics. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 22.-34.lpp.
  • Sommerlata Anne. Kurzemnieks Francijas dienestā 18. gs. beigās: barons Kārlis fon Nolde. Ziņojumi par Kurzemi. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 50.-60. lpp.
  • Kļava V. Kurzemes un Zemgales hercogistes sākumi Eiropas vēstures kontekstā kā vēstures mācīšanas problēma. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 14.-23. lpp.
  • Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
  • No Padošanās līguma līdz Valdības formulai. Kurzemes hercogistes satversmes attīstība no 1561. g. līdz 1617. g. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1993., Nr4., 42.-58. lpp.
  • Bibliogrāfija Kurzemes novada studijām // Kurzeme / E.Dubiņš. - aut. izd.: Rīga, 1993. 117.-125. lpp.
  • Hercoga galma rēķini. 17. gs. pirmā trešdaļa. Fragments. - LVVA, 554. f., 3. apr., 45. l.
  • Hercoga Frīdriha izdevumu grāmata. 17. gs. sākums. Fragments. - LVVA, 554. f., 1. apr., 70. l.
  • Jakovļeva M. Cīņa par Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanu Ketleru dinastijas laikā (1561.-1737.). // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 64.-88. lpp.
  • Čerpinska A. Kurzemes un Zemgales hercoga troņa mantošanas jautājums 1711.-1718. gadā. // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 210.-234. lpp.
  • Das Herzogtum Kurland 1561–1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft. Band 2 / Hrsg. von Erwin Oberländer. – Verl. Nordostdt. Kulturwerk: Lüneburg, 2001. – 307 S.: il. ISBN 3-932267-33-8
  • Kurland. Vom polnisch-litauischen Lehnsherzogtum zur russischen Provinz. Dokumente zur Verfassungsgeschichte 1661 – 1795. / hrsg.von Erwin Oberländer und Volker Keller. - Paderborn, 2008

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kurzemes_un_Zemgales_hercogiste&oldid=37936"