Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Awaloff_soldaten.jpg‎|right|thumb|300px|]]
 
[[Attēls:Awaloff_soldaten.jpg‎|right|thumb|300px|]]
−
'''Rietumu brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная добровольческая армия'', an. ''West Russian Volunteer Army'') jeb daiļliteratūrā '''Bermonta armija''' - 1919. gada 5. septembrī [[Mītava|Mītavā]] izveidota karaspēka grupa dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em. Krievijas "augstākais vadītājs" [[admirālis]] [[Kolčaks Aleksandrs|A.Kolčaks]] atzina ''Rietumu brīvprātīgo armiju'' kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to [[Krievijas ziemeļrietumu armija]]s komandierim [[Judeničs Nikolajs|N.Judeničam]], uz kura pozīcijām Petrogradas pievārtē šai armijai vajadzēja virzīties. Komandieri:
+
'''Rietumu brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная добровольческая армия'', an. ''West Russian Volunteer Army'') jeb daiļliteratūrā '''Bermonta armija''' - 1919. gada septembrī [[Mītava|Mītavā]] nodibināta karaspēka grupa dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em. Krievijas "augstākais vadītājs" [[admirālis]] [[Kolčaks Aleksandrs|A.Kolčaks]] atzina ''Rietumu brīvprātīgo armiju'' kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to [[Krievijas ziemeļrietumu armija]]s komandierim [[Judeničs Nikolajs|N.Judeničam]], uz kura pozīcijām Petrogradas pievārtē šai armijai vajadzēja virzīties. Komandieri:
 
* pulkvedis [[Bermonts Pāvels|Pāvels Bermonts-Avalovs]] (08.1919.-11.11.1919.)
 
* pulkvedis [[Bermonts Pāvels|Pāvels Bermonts-Avalovs]] (08.1919.-11.11.1919.)
 
* majors [[Bišofs Jozefs|J.Bišofs]] (11.11.1919.-01.1920.)
 
* majors [[Bišofs Jozefs|J.Bišofs]] (11.11.1919.-01.1920.)
  
−
Armija sāka veidoties 1919. gada jūlija otrajā pusē un augustā, kad t.s. [[Kellera korpuss]] Mītavā (mūsd. Jelgava) 18. jūlijā atdalījās no firsta [[Līvena vienība]]s un pārdēvēja savu grupu par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas [[Brīvkorpuss|brīvkorpusiem]] un no [[Latvijas zemessardze|landesvēra]] demobilizētajiem, - 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]] Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - [[Dzelzsdivīzija]] u.c. [[Vācijas armijas VI rezerves korpuss|6. rezerves korpusa]] daļas, - formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' dienestā.<ref>LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.</ref> Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai [[baltieši]]. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija majors J.Bišofs (viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu), neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]]. Lietvedības valoda bija vācu. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu<ref>Lidotspējīgas aptuveni 40–45 lidmašīns. Pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.</ref> (5 kara aviācijas vienības: 424., 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa, kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 [[Bruņuvilciens|bruņuvilcienu]], 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref>). Armiju veidoja:<ref>Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78. lpp.</ref>
+
Armija sāka veidoties 1919. gada jūlija otrajā pusē un augustā, kad t.s. [[Kellera korpuss]] Mītavā (mūsd. Jelgava) 18. jūlijā atdalījās no firsta [[Līvena vienība]]s un pārdēvēja savu grupu par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas [[Brīvkorpuss|brīvkorpusiem]] un no [[Latvijas zemessardze|landesvēra]] demobilizētajiem, - 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]] Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - [[Dzelzsdivīzija]] u.c. [[Vācijas armijas VI rezerves korpuss|6. rezerves korpusa]] daļas, - formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā).<ref>LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.</ref> Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai [[baltieši]]. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija majors J.Bišofs (viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu), neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]]. Lietvedības valoda bija vācu. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu<ref>Lidotspējīgas aptuveni 40–45 lidmašīns. Pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.</ref> (5 kara aviācijas vienības: 424., 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa, kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 [[Bruņuvilciens|bruņuvilcienu]], 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref>). Armiju veidoja:<ref>Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78. lpp.</ref>
 
* [[Kellera korpuss]] (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris [[pulkvedis]] Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
 
* [[Kellera korpuss]] (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris [[pulkvedis]] Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
 
* [[Vācu leģions]] (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris [[jūras kapteinis]] Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
 
* [[Vācu leģions]] (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris [[jūras kapteinis]] Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
15. rindiņa: 15. rindiņa:
 
* [[Virgoliča korpuss]] (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris [[Žandarmi|žandarmu]] pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
 
* [[Virgoliča korpuss]] (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris [[Žandarmi|žandarmu]] pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
  
−
1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. 27. septembrī ģen. Judeničs parakstīja pavēli Bermonta armijai 10 dienu laikā ierasties Narvas frontē ([[Līvena vienība]] to jau bija izdarījusi), taču Bermonts to ignorēja, bet 20. septembrī visas vienības tika apvienotas kā neatkarīga '''Rietumu brīvprātīgo armija'''. 3. oktobrī Kurzemē esošais vācu karaspēks oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā. Armijai virzoties uz Rīgu, sākās karadarbība pret ceļu aizšķērsojušajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem - t.s. ''[[Bermontiāde]]'', - novembra vidū Bermonta armija galu galā cieta sakāvi un 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Atsevišķas tās vienības turpināja darboties Vācijā t.s. brīvprātīgo korpusu sastāvā.
+
1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. 27. septembrī ģen. Judeničs parakstīja pavēli Bermonta armijai 10 dienu laikā ierasties Narvas frontē. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu, ka turpmāk Ziemeļrietumu frontei nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju. Tai virzoties uz Rīgu, sākās karadarbība pret ceļu aizšķērsojušajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem - t.s. ''[[Bermontiāde]]'', - novembra vidū Bermonta armija galu galā cieta sakāvi un 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Atsevišķas tās vienības turpināja darboties Vācijā t.s. brīvprātīgo korpusu sastāvā.
  
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====

Versija, kas saglabāta 2013. gada 24. janvāris, plkst. 13.05

Awaloff soldaten.jpg

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия, an. West Russian Volunteer Army) jeb daiļliteratūrā Bermonta armija - 1919. gada septembrī Mītavā nodibināta karaspēka grupa dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to Krievijas ziemeļrietumu armijas komandierim N.Judeničam, uz kura pozīcijām Petrogradas pievārtē šai armijai vajadzēja virzīties. Komandieri:

Armija sāka veidoties 1919. gada jūlija otrajā pusē un augustā, kad t.s. Kellera korpuss Mītavā (mūsd. Jelgava) 18. jūlijā atdalījās no firsta Līvena vienības un pārdēvēja savu grupu par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas brīvkorpusiem un no landesvēra demobilizētajiem, - 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - Dzelzsdivīzija u.c. 6. rezerves korpusa daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā).[1] Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. [2] No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai baltieši. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija majors J.Bišofs (viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu), neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - fon der Golcs. Lietvedības valoda bija vācu. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu[3] (5 kara aviācijas vienības: 424., 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa, kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju[4]). Armiju veidoja:[5]

  • Kellera korpuss (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
  • Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
  • Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
  • Upes kara flote
  • kā arī Vācijas armijas Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5 000 vīru);

Kā iespējamie sabiedrotie karadarbības laikā tiek minēti:

1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. 27. septembrī ģen. Judeničs parakstīja pavēli Bermonta armijai 10 dienu laikā ierasties Narvas frontē. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu, ka turpmāk Ziemeļrietumu frontei nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju. Tai virzoties uz Rīgu, sākās karadarbība pret ceļu aizšķērsojušajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem - t.s. Bermontiāde, - novembra vidū Bermonta armija galu galā cieta sakāvi un 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Atsevišķas tās vienības turpināja darboties Vācijā t.s. brīvprātīgo korpusu sastāvā.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.
  2. ↑ LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
  3. ↑ Lidotspējīgas aptuveni 40–45 lidmašīns. Pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās Junkers, Rumpler un Halberstadt. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.
  4. ↑ Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.
  5. ↑ Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78. lpp.

  • Freikorpskmpferrussis.jpg

    karavīri

  • Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs, 29.06.1919.

  • Armijas parāde, 29.06.1919.

  • 1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.

  • Pāvels Bermonts ar saviem karavīriem

  • Karavīri, 1919. gada rudens

  • vācu vienība. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • lidmašīnas, 1919. gada oktobris

  • notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens

  • bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss

  • bruņotais auto "Max"

  • bruņotais auto "Moritz"

  • Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads

  • Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads

  • Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.

  • Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
  • P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
  • Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
  • Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
  • Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
  • Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
  • Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten. - Leipzig, 1936

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Rietumu_brīvprātīgo_armija&oldid=41084"