Atšķirības starp "Inflantija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
8. rindiņa: 8. rindiņa:
 
* 1629.-1677. Inflantijas hercogiste
 
* 1629.-1677. Inflantijas hercogiste
 
* 1677.-1772. Inflantijas vojevodiste
 
* 1677.-1772. Inflantijas vojevodiste
−
* 1772.-1777. Daugavas province
+
* 1772.-1777. Dvinskas province
 
|-
 
|-
 
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''[[sizerens]]'''
 
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''[[sizerens]]'''

Versija, kas saglabāta 2009. gada 27. jūnijs, plkst. 09.05

Inflanty
Ducatus Ultradunensis.png
nosaukums
  • 1629.-1677. Inflantijas hercogiste
  • 1677.-1772. Inflantijas vojevodiste
  • 1772.-1777. Dvinskas province
sizerens
  • Žečpospoļitas karalis
  • Krievijas imperators
galvaspilsēta Dinaburga

Inflantija jeb Poļu Vidzeme (pol. Inflanty, burt. "Livonija" jeb pol. Księstwo Inflantskie, angl. Duchy of Livonia; kr. Инфлянтия, Польская Инфлянтия) - Pārdaugavas hercogistes dienvidaustrumu daļa, kas palika Žečpospoļitas valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā Altmarkas pamiera noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. Zviedru Vidzemē un Poļu Vidzemē jeb Inflantijā (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).[1] 1677. gadā[2] Varšavas Seimā tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par vojevodisti (Wojewodztwo Inflantskie), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (Księstwo Inflantskie) un ģerboni. Ar šo konstitūciju Inflantijā spēkā stājās Lietuvas lielkņazistes likumu kodekss jeb Lietuvas statūts (3. redakcija 1588. g.), kas bija spēkā līdz pat 1840. gadam. Ģeogrāfiski tā bija Žečpospoļitas teritorija Aiviekstes kreisajā krastā.[3] Administratīvi vojevodiste tika iedalīta 4 traktos jeb stārastijās: trakt Dyneburski (Daugavpils trakts), trakt Rzeżycki (Rēzeknes trakts), trakt Lucyński (Ludzas trakts) un trakt Marienhauski (Viļakas trakts).). Savukārt stārastijas sīkāk dalījās voitistēs un galos kurus pārzināja no zemniekiem ieceti voiti jeb desmitnieki (bez tam par stārastijām dēvēja arī karaļa muižas). Par galvaspilsētu izvēlējās Dinaburgu (vienīgā pilsēta Inflantijā), kur rezidējošais vojevoda vienlaikus bija arī Dinaburgas trakta stārasts. Katrā traktā darbojās zemes tiesa, kas izsprieda muižniecības civillietas pirmajā instancē, bet Dinaburgas pilsētas tiesā izskatīja gan civillietas, gan krimināllietas. Apelācijas tiesa Inflantijai bija galma tiesa Varšavā. Baznīcas lietas bija Dinaburgas bīskapa pārziņā, taču paši bīskapi (ar retiem izņēmumiem) tur pastāvīgi neuzturējās.

1772. gada 19. februārī notika t.s. pirmā Polijas dalīšana (pol. Rozbiór Polski), bet 16. augustā Krievijas impērijas imperatore Katrīna II parakstīja ukazu ar pavēli jau iepriekš ieceltajam ģenerālgubernatoram Černišovam ieņemt no Žečpospoļitas iegūtās provinces un noteikt zvēresta pieņemšanas laiku. Tika izveidota viena Baltkrievijas ģenerālgubernatūra, kas sadalīta 2 guberņās - Pleskavas un Mogiļovas. Inflantija ar nosaukumu Daugavas province (kr. Двинская провинция) tika iekļauta Pleskavas guberņā. Provinci turpināja pārvaldīt Dinaburgas (Daugavpils) vojevoda. Agrāko 4 traktu vietā izveidoja 3 apriņķus (Daugavpils, Rēzeknes un Viļakas), kurus pārzināja apriņķu komisāri. 1776. gadā tika izveidota Pleskavas vietniecība no 10 krievu apriņķiem, savukārt Inflantija tika iekļauta jaunizveidotajā Polockas guberņā. Ar 1777. gada 22. marta pavēli tika izveidota Mogiļovas guberņa ar 12 un Polockas guberņa ar 11 apriņķiem. Inflantija zaudēja provinces statusu un beidza pastāvēt kā atsevišķa administratīva vienība. Turpmāk tie bija 3 apriņķi - Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas, - vienā no guberņām (vispirms Polockas, bet kopš 1796. gada Baltkrievijas guberņā, kuras galvaspilsēta bija Vitebska). Miesti un apdzīvotas vietas, kuru vārdā nosaukti apriņķi (Ludza, Rēzekne) kļuva par apriņķa pilsētām. Sarunvalodā un literatūrā šo teritoriju turpināja dēvēt par "Inflantiju", līdz XX gs. sākumā šo nosaukumu aizvietoja apzīmējums Latgale.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar Olivas miera līgumu Žečpospoļita atzina esošo status quo un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. de iure hercogiste turpināja pastāvēt.
  2. ↑ 1656.-1667. gados Poļu Vidzemi bija sagrābusi Maskavas cariste, teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas prikazu (kr. Приказ лифляндских дел), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc Andrusovas pamiera līguma noslēgšanas 1667. gadā.
  3. ↑ 1629. gadā Altmarkā slēdzot pamieru uz 6 gadiem vienojās, ka robeža (Hauptgrenze) būs Daugava un Aiviekste, taču ar noteikumu, ka katra puse saglabā tās teritorijas, kuras bija tās kontrolē līdz pamiera noslēgšanas brīdim. Tāpat, pamatojoties uz romiešu civiltiesību principa res accessoria sequitur rem principalem (blakus lieta seko galvenajai lietai), tika noteikts, ka pusmuižas vai citi īpašumi neatkarīgi no tā, kurā upes krastā tie atrodas, pienākas tam, kura īpašumā ir galvenā muiža. Tā kā noteikumi praksē bieži nonāca savstarpējās pretrunās, bet juridiska robežu nospraušana nebija paredzēta, tad strīdīgajās teritorijās nereti izcēlās lokāla mēroga konflikti. Tālāk Zviedru Vidzemes un Inflantijas robeža virzījās taisnā līnijā gar Aizmtas upi, iepretim Sāvienas upes grīvai šķērsoja Aivieksti un līkumoja pa Savienas (Sawe), Alūksnītes (Alloksnit), Odzes (Ootz), Vabolītes (Wabbalit) un Īslienas (Islena) upēm. No īslienas līdz Lubāna ezeram robeža tika noteikta pa Robežupi (Roabeshe). (Zviedru kontrolē bija arī Ļaudonas un Lubānas muižu zemes Aiviekstes kreisajā krastā.) Lubāna ezeru robeža dalīja uz pusēm. Robežas posms no Lubāna ezera līdz Sitas upes augštecei visumā atbilst mūsdienu Balvu rajona robežai ar Madonas, Gulbenes un Alūksnes rajonu: tālāk tā bija pa Aiviekstes izteku un pa Pededzi aptuveni līdz tagadējiem Sileniekiem (Balvu raj.), kur ievirzījās purvos, atstājot Pededzi zviedru pusē. Alūksnes pilsnovadā zviedru teritorija jau robežojās ar Maskavas caristes zemēm.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
  • Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 141.-143. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Inflantija&oldid=18166"