Atšķirības starp "Poļu Vidzeme" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 15. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
|} | |} | ||
'''Poļu Vidzeme''' (pol. ''Księstwo Inflantskie'', kr. ''Польская Инфлянтия'') - mūsdienu Latgale, - [[Pārdaugavas hercogiste]]s dienvidaustrumu daļa, kas palika [[Žečpospoļita]]s valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. ''[[Zviedru Vidzeme|zviedru Vidzemē]]'' un ''poļu Vidzemē'' (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par [[Stārastija|stārastijām]]. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'' un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. ''de iure'' hercogiste turpināja pastāvēt.</ref> 1677. gadā<ref>1656.-1667. gados ''poļu Vidzemi'' bija sagrābusi [[Maskavas cariste]], teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas [[Prikazs|prikazu]] (kr. ''Приказ лифляндских дел''), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc [[Andrusovas pamiers|Andrusovas pamiera]] līguma noslēgšanas 1667. gadā.</ref> | '''Poļu Vidzeme''' (pol. ''Księstwo Inflantskie'', kr. ''Польская Инфлянтия'') - mūsdienu Latgale, - [[Pārdaugavas hercogiste]]s dienvidaustrumu daļa, kas palika [[Žečpospoļita]]s valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. ''[[Zviedru Vidzeme|zviedru Vidzemē]]'' un ''poļu Vidzemē'' (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par [[Stārastija|stārastijām]]. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'' un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. ''de iure'' hercogiste turpināja pastāvēt.</ref> 1677. gadā<ref>1656.-1667. gados ''poļu Vidzemi'' bija sagrābusi [[Maskavas cariste]], teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas [[Prikazs|prikazu]] (kr. ''Приказ лифляндских дел''), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc [[Andrusovas pamiers|Andrusovas pamiera]] līguma noslēgšanas 1667. gadā.</ref> | ||
| + | |||
| + | Ģeogrāfiski tā bija Žečpospoļitas teritorija Aiviekstes kreisajā krastā.<ref>1629. gadā Altmarkā slēdzot pamieru uz 6 gadiem vienojās, ka robeža (''Hauptgrenze'') būs Daugava un Aiviekste, taču ar noteikumu, ka katra puse saglabā tās teritorijas, kuras bija tās kontrolē līdz pamiera noslēgšanas brīdim. Tāpat, pamatojoties uz romiešu civiltiesību principa ''res accessoria sequitur rem principalem'' (blakus lieta seko galvenajai lietai), tika noteikts, ka pusmuižas vai citi īpašumi neatkarīgi no tā, kurā upes krastā tie atrodas, pienākas tam, kura īpašumā ir galvenā muiža. Tā kā noteikumi praksē bieži nonāca savstarpējās pretrunās, bet juridiska robežu nospraušana nebija paredzēta, tad strīdīgajās teritorijās nereti izcēlās lokāla mēroga konflikti. Tālāk zviedru Vidzemes un ''poļu Vidzemes'' robeža virzījās taisnā līnijā gar Aizmtas upi, iepretim Sāvienas upes grīvai šķērsoja Aivieksti un līkumoja pa Savienas (''Sawe''), Alūksnītes (''Alloksnit''), Odzes (''Ootz''), Vabolītes (''Wabbalit'') un Īslienas (''Islena'') upēm. No īslienas līdz Lubāna ezeram robeža tika noteikta pa Robežupi (''Roabeshe''). (Zviedru kontrolē bija arī Ļaudonas un Lubānas muižu zemes Aiviekstes kreisajā krastā.) Lubāna ezeru robeža dalīja uz pusēm. Robežas posms no Lubāna ezera līdz Sitas upes augštecei visumā atbilst mūsdienu Balvu rajona robežai ar Madonas, Gulbenes un Alūksnes rajonu: tālāk tā bija pa Aiviekstes izteku un pa Pededzi aptuveni līdz tagadējiem Sileniekiem (Balvu raj.), kur ievirzījās purvos, atstājot Pededzi zviedru pusē. Alūksnes pilsnovadā zviedru teritorija jau robežojās ar Maskavas caristes zemēm. - Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 1118.-123. lpp.</ref> Par galvaspilsētu izvēlējās [[Dinaburga|Dinaburgu]] (vienīgā pilsēta - pārējās apdzīvotās vietas bija miersti), kur rezidējošais [[vojevoda]] vienlaikus bija arī Dinaburgas trakta (''trakt Dyneburski'') [[stārasts]]. Administratīvi vojevodiste tika iedalīta 4 traktos jeb [[stārastija|stārastijās]]: Daugavpils traktā, Rēzeknes traktā (''trakt Rzeżycki''), Ludzas traktā (''trakt Lucyński'') un Viļakas traktā (''trakt Marienhauski''). Savukārt stārastijas sīkāk dalījās ''[[Voitiste|voitistēs]]'' un ''[[Gals|galos]]'' kurus pārzināja no zemniekiem ieceti ''[[Voits|voiti]]'' jeb [[Desmitnieks|desmitnieki]] (bez tam par "stārastijām" dēvēja arī [[Karalis|karaļa]] muižas). Katrā traktā darbojās [[zemes tiesa]], kas izsprieda [[muižniecība]]s civillietas pirmajā instancē, bet Dinaburgas [[Pilsētas tiesa|pilsētas tiesā]] izskatīja gan civillietas, gan krimināllietas. Apelācijas tiesa vojevodistei bija [[galma tiesa]] Varšavā. [[Baznīca]]s lietas bija Dinaburgas [[Bīskaps|bīskapa]] pārziņā, taču paši bīskapi (ar retiem izņēmumiem) tur pastāvīgi neuzturējās. | ||
== Inflantijas vojevodiste == | == Inflantijas vojevodiste == | ||
| − | Varšavas [[Seims|Seimā]] tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par '''Inflantijas vojevodisti''' (''Wojewodztwo Inflantskie'', kr. ''Инфлянтское воеводство''), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (''Księstwo Inflantskie'') un [[Ģerbonis|ģerboni]]. Ar šo konstitūciju ''poļu Vidzemē'' spēkā stājās [[Lietuvas lielkņaziste]]s likumu kodekss jeb [[Lietuvas statūts]] (III redakcija 1588.), kas bija spēkā līdz pat 1840. gadam | + | Varšavas [[Seims|Seimā]] tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par '''Inflantijas vojevodisti''' (''Wojewodztwo Inflantskie'', kr. ''Инфлянтское воеводство''), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (''Księstwo Inflantskie'') un [[Ģerbonis|ģerboni]]. Ar šo konstitūciju ''poļu Vidzemē'' spēkā stājās [[Lietuvas lielkņaziste]]s likumu kodekss jeb [[Lietuvas statūts]] (III redakcija 1588.), kas bija spēkā līdz pat 1840. gadam. |
1772. gada 19. februārī notika t.s. [[Polijas dalīšana|pirmā Polijas dalīšana]] (pol. ''Rozbiór Polski''), bet 16. augustā [[Krievijas impērija]]s [[Imperators|imperatore]] [[Katrīna II, Krievijas imperatore|Katrīna II]] parakstīja [[Ukazs|ukazu]] ar pavēli jau iepriekš ieceltajam [[Ģenerālgubernators|ģenerālgubernatoram]] Černišovam ieņemt no Žečpospoļitas iegūtās [[province]]s un noteikt zvēresta pieņemšanas laiku. Tika izveidota viena Baltkrievijas ģenerālgubernatūra, kas sadalīta 2 [[Guberņa|guberņās]] - Pleskavas un Mogiļovas. Inflantija ar nosaukumu [[Daugavpils province]] tika iekļauta Pleskavas guberņā. | 1772. gada 19. februārī notika t.s. [[Polijas dalīšana|pirmā Polijas dalīšana]] (pol. ''Rozbiór Polski''), bet 16. augustā [[Krievijas impērija]]s [[Imperators|imperatore]] [[Katrīna II, Krievijas imperatore|Katrīna II]] parakstīja [[Ukazs|ukazu]] ar pavēli jau iepriekš ieceltajam [[Ģenerālgubernators|ģenerālgubernatoram]] Černišovam ieņemt no Žečpospoļitas iegūtās [[province]]s un noteikt zvēresta pieņemšanas laiku. Tika izveidota viena Baltkrievijas ģenerālgubernatūra, kas sadalīta 2 [[Guberņa|guberņās]] - Pleskavas un Mogiļovas. Inflantija ar nosaukumu [[Daugavpils province]] tika iekļauta Pleskavas guberņā. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 6. februāris, plkst. 15.21
| |
| 1629.-1772. | |
| sizerens |
|
| galvaspilsēta | Dinaburga |
Poļu Vidzeme (pol. Księstwo Inflantskie, kr. Польская Инфлянтия) - mūsdienu Latgale, - Pārdaugavas hercogistes dienvidaustrumu daļa, kas palika Žečpospoļitas valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā Altmarkas pamiera noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. zviedru Vidzemē un poļu Vidzemē (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).[1] 1677. gadā[2]
Ģeogrāfiski tā bija Žečpospoļitas teritorija Aiviekstes kreisajā krastā.[3] Par galvaspilsētu izvēlējās Dinaburgu (vienīgā pilsēta - pārējās apdzīvotās vietas bija miersti), kur rezidējošais vojevoda vienlaikus bija arī Dinaburgas trakta (trakt Dyneburski) stārasts. Administratīvi vojevodiste tika iedalīta 4 traktos jeb stārastijās: Daugavpils traktā, Rēzeknes traktā (trakt Rzeżycki), Ludzas traktā (trakt Lucyński) un Viļakas traktā (trakt Marienhauski). Savukārt stārastijas sīkāk dalījās voitistēs un galos kurus pārzināja no zemniekiem ieceti voiti jeb desmitnieki (bez tam par "stārastijām" dēvēja arī karaļa muižas). Katrā traktā darbojās zemes tiesa, kas izsprieda muižniecības civillietas pirmajā instancē, bet Dinaburgas pilsētas tiesā izskatīja gan civillietas, gan krimināllietas. Apelācijas tiesa vojevodistei bija galma tiesa Varšavā. Baznīcas lietas bija Dinaburgas bīskapa pārziņā, taču paši bīskapi (ar retiem izņēmumiem) tur pastāvīgi neuzturējās.
Satura rādītājs
Inflantijas vojevodiste
Varšavas Seimā tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par Inflantijas vojevodisti (Wojewodztwo Inflantskie, kr. Инфлянтское воеводство), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (Księstwo Inflantskie) un ģerboni. Ar šo konstitūciju poļu Vidzemē spēkā stājās Lietuvas lielkņazistes likumu kodekss jeb Lietuvas statūts (III redakcija 1588.), kas bija spēkā līdz pat 1840. gadam.
1772. gada 19. februārī notika t.s. pirmā Polijas dalīšana (pol. Rozbiór Polski), bet 16. augustā Krievijas impērijas imperatore Katrīna II parakstīja ukazu ar pavēli jau iepriekš ieceltajam ģenerālgubernatoram Černišovam ieņemt no Žečpospoļitas iegūtās provinces un noteikt zvēresta pieņemšanas laiku. Tika izveidota viena Baltkrievijas ģenerālgubernatūra, kas sadalīta 2 guberņās - Pleskavas un Mogiļovas. Inflantija ar nosaukumu Daugavpils province tika iekļauta Pleskavas guberņā.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar Olivas miera līgumu Žečpospoļita atzina esošo status quo un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. de iure hercogiste turpināja pastāvēt.
- ↑ 1656.-1667. gados poļu Vidzemi bija sagrābusi Maskavas cariste, teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas prikazu (kr. Приказ лифляндских дел), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc Andrusovas pamiera līguma noslēgšanas 1667. gadā.
- ↑ 1629. gadā Altmarkā slēdzot pamieru uz 6 gadiem vienojās, ka robeža (Hauptgrenze) būs Daugava un Aiviekste, taču ar noteikumu, ka katra puse saglabā tās teritorijas, kuras bija tās kontrolē līdz pamiera noslēgšanas brīdim. Tāpat, pamatojoties uz romiešu civiltiesību principa res accessoria sequitur rem principalem (blakus lieta seko galvenajai lietai), tika noteikts, ka pusmuižas vai citi īpašumi neatkarīgi no tā, kurā upes krastā tie atrodas, pienākas tam, kura īpašumā ir galvenā muiža. Tā kā noteikumi praksē bieži nonāca savstarpējās pretrunās, bet juridiska robežu nospraušana nebija paredzēta, tad strīdīgajās teritorijās nereti izcēlās lokāla mēroga konflikti. Tālāk zviedru Vidzemes un poļu Vidzemes robeža virzījās taisnā līnijā gar Aizmtas upi, iepretim Sāvienas upes grīvai šķērsoja Aivieksti un līkumoja pa Savienas (Sawe), Alūksnītes (Alloksnit), Odzes (Ootz), Vabolītes (Wabbalit) un Īslienas (Islena) upēm. No īslienas līdz Lubāna ezeram robeža tika noteikta pa Robežupi (Roabeshe). (Zviedru kontrolē bija arī Ļaudonas un Lubānas muižu zemes Aiviekstes kreisajā krastā.) Lubāna ezeru robeža dalīja uz pusēm. Robežas posms no Lubāna ezera līdz Sitas upes augštecei visumā atbilst mūsdienu Balvu rajona robežai ar Madonas, Gulbenes un Alūksnes rajonu: tālāk tā bija pa Aiviekstes izteku un pa Pededzi aptuveni līdz tagadējiem Sileniekiem (Balvu raj.), kur ievirzījās purvos, atstājot Pededzi zviedru pusē. Alūksnes pilsnovadā zviedru teritorija jau robežojās ar Maskavas caristes zemēm. - Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 1118.-123. lpp.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
- Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 141.-143. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Culture and Customs of the Baltic States By Kevin O'Connor; p. 14, ISBN 9780313331251
- Diocese of Inflanty (Livonia)
- Двинская провинция - Краеведческий Архив Псковской области
- Псковская губерния - Словари и энциклопедии на Академике
- Województwo inflanckie
- Hylzen, Jan August. Inflanty w dawnych swych y wielorakich aż do wieku naszego dziejach ... zebrane y polskiemu światu do wiadomości w oyczystym języku podane przez ... Jana Augusta Hylzena ... roku 1750 ... dnia 2 stycznia. 1750.
- Białozor Gabriel. List o oblężeniu zamku dynamentskiego w Inflanciech do iasnie wielmożnego pana Chrisztopha Moniwida na Dorostaiach, marszałka ... W.X. Litewsk. ... od namiestnika ... dynamentskiego pana Gabriela Bialozora, dzierzawce nowomłynskiego dnia 22 miesiąca Octob. w roku 1605 pisany.
- Jakubowski Jan, Kordzikowski Józef. Inflanty. Cz. 1
- Inflanty - zgapa.pl
