Atšķirības starp "Tantrisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Tantrisms''' – [[Indiešu filosofija|reliģiski filosofiska]] mācība [[Senā Indija|Senajā Indijā]], sākotnēji saistīta ar sievišķo dievību kultu un maģiskiem rituāliem, kam bija jānodrošina auglīgumu. Vēstures gaitā, citu [[Hinduisms|hinduisma]] kultu ietekmē, ''tantrisms'' sašķēlās virknē virzienu: radās ar [[Buda]]s, [[Šiva]]s, [[Višnu]] u.c. kultiem saistītas skolas. Uzplaukumu piedzīvoja V-VII gs. Viduslaiku ''tantrisms'' bija vērsts pret [[vedanta]]s mācību par ''maija advaita'', atzina pasaules realitāti un tās evolūciju no garīga pirmssākuma. Mikrokosma uzbūvi uzskatīdami par idendisku makrokosma uzbūvei, tantristi izzinot cilvēku, centās to reducēt uz dabas izziņu (un otrādi). Seno tantristu mācība par cilvēka ķermeni (''deha vada'') satur daudz informācijas, kas ļauj spriest par ķīmijas un medicīnas attīstību senajā un viduslaiku Indostānā. Raksturīgi, ka tantristu psihofiziskie vingrinājumi nav saistīti ar askētisku atteikšanos no pasaules: hinduisma tradicionālais mērķis ''mukti'' (garīgā atbrīvošanās) mācībā apvienots ar ''bhukti'' (bauda). Mācība ignorēja dalījumu dzimumos, cilšu piederībā, [[Kasta|kastās]]. Labā un ļaunā kategorijas ''tantrismā'', tāpat kā [[Vaišnavisms|vaišnavismā]], netiek absolutizētas. Augstākā realitāte ir pāri labajam un ļaunajam, tādēļ ētiskās uzvedības noteikumi ir pārejoši. Par pozitīvi vērtējamu darbu ir uzskatāma pat slepkavība un izvarošana, ja mērķis ir attaisnojams. Piemēram, ja ir noslepkavots cilvēks, kurš turpmāk noteikti nogalinātu daudz cilvēku, tad tas ir labs darbs; ja meiteni izvaro apskaidrots [[lama]], lai no viņas piedzimtu [[bodhisatva]], tad tas arī ir pozitīvi vērtējams darbs. Bet kas tad nav pārejošs? Tā ir mūžīgā Dieva spēle jeb Viņa transcendences valstība. | + | '''Tantrisms''' – [[Indiešu filosofija|reliģiski filosofiska]] mācība [[Senā Indija|Senajā Indijā]], sākotnēji saistīta ar sievišķo dievību kultu un maģiskiem rituāliem, kam bija jānodrošina auglīgumu. Vēstures gaitā, citu [[Hinduisms|hinduisma]] kultu ietekmē, ''tantrisms'' sašķēlās virknē virzienu: radās ar [[Buda]]s, [[Šiva]]s, [[Višnu]] u.c. kultiem saistītas skolas. Uzplaukumu piedzīvoja V-VII gs. Viduslaiku ''tantrisms'' bija vērsts pret [[vedanta]]s mācību par ''maija advaita'', atzina pasaules realitāti un tās evolūciju no garīga pirmssākuma. Mikrokosma uzbūvi uzskatīdami par idendisku makrokosma uzbūvei, tantristi izzinot cilvēku, centās to reducēt uz dabas izziņu (un otrādi). Seno tantristu mācība par cilvēka ķermeni (''deha vada'') satur daudz informācijas, kas ļauj spriest par ķīmijas un medicīnas attīstību senajā un viduslaiku Indostānā. Raksturīgi, ka tantristu psihofiziskie vingrinājumi nav saistīti ar askētisku atteikšanos no pasaules: hinduisma tradicionālais mērķis ''mukti'' (garīgā atbrīvošanās) mācībā apvienots ar ''bhukti'' (bauda). Mācība ignorēja dalījumu dzimumos, cilšu piederībā, [[Kasta|kastās]]. Labā un ļaunā kategorijas ''tantrismā'', tāpat kā [[Vaišnavisms|vaišnavismā]], netiek absolutizētas. Augstākā realitāte ir pāri labajam un ļaunajam, tādēļ ētiskās uzvedības noteikumi ir pārejoši. Par pozitīvi vērtējamu darbu ir uzskatāma pat slepkavība un izvarošana, ja mērķis ir attaisnojams. Piemēram, ja ir noslepkavots cilvēks, kurš turpmāk noteikti nogalinātu daudz cilvēku, tad tas ir labs darbs; ja meiteni izvaro apskaidrots [[lama]], lai no viņas piedzimtu [[bodhisatva]], tad tas arī ir pozitīvi vērtējams darbs. Bet kas tad nav pārejošs? Tā ir mūžīgā Dieva spēle jeb Viņa transcendences valstība. Vēl viens svarīgs ''tantrisma'' mācības elements ir intīmās attiecības starp dzimumiem kā atbrīvošanas līdzeklis, ko interesenti no malas bieži uztver kā vadmotīvu. Taču tantriskajā tradīcijā, kur rietumniekiem pierastās ētiskās normas netiek ievērotas, ''maithunu'' jeb seksuālās attiecības ar ''mudru'' (tantriskā [[joga]] partnere un [[Šakti]] iemiesojums) ir atļauts izpildīt, tikai iestājoties skolotāja akceptētai zināmajai garīgā brieduma pakāpei. Tantriskajā hinduismā dievišķās enerģijas lomu izpilda Šivas laulātā draudzene Šakti, kas mikrokosmosa līmenī pārtop par bezpersonisko kundalinī. Tantriskā budisma shēma ir līdzīga: ''prāna'', kas ir šajā tradīcijā saukta par "vējiem", ir "smalkā" jeb "dimanta ķermeņa" kvintesence. Katra atsevišķa cilvēka "dimanta ķermenis" ar "vējiem" pamatā kļūst par perfektu atbrīvošanas līdzekli, savienojot divas pasaules: samsāru un nirvānu, apziņu un fizisko ķermeni. |
''Tantrisma'' idejas, šķiet, visai ietekmēja agrīnās [[sankhja]]s idejas, dziļi iesakņojās daļā [[Lamaisms|lamaisma]] virzienu, jaunajos laikos [[Ramakrišna|Ramakrišnu]], [[Vivekananda|Vivekanandu]], [[Rabindranats Tagore|Tagori]], [[Gošs Aurobindo|Goš]]u u.c. domātājus. | ''Tantrisma'' idejas, šķiet, visai ietekmēja agrīnās [[sankhja]]s idejas, dziļi iesakņojās daļā [[Lamaisms|lamaisma]] virzienu, jaunajos laikos [[Ramakrišna|Ramakrišnu]], [[Vivekananda|Vivekanandu]], [[Rabindranats Tagore|Tagori]], [[Gošs Aurobindo|Goš]]u u.c. domātājus. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 19. maijs, plkst. 09.23
Tantrisms – reliģiski filosofiska mācība Senajā Indijā, sākotnēji saistīta ar sievišķo dievību kultu un maģiskiem rituāliem, kam bija jānodrošina auglīgumu. Vēstures gaitā, citu hinduisma kultu ietekmē, tantrisms sašķēlās virknē virzienu: radās ar Budas, Šivas, Višnu u.c. kultiem saistītas skolas. Uzplaukumu piedzīvoja V-VII gs. Viduslaiku tantrisms bija vērsts pret vedantas mācību par maija advaita, atzina pasaules realitāti un tās evolūciju no garīga pirmssākuma. Mikrokosma uzbūvi uzskatīdami par idendisku makrokosma uzbūvei, tantristi izzinot cilvēku, centās to reducēt uz dabas izziņu (un otrādi). Seno tantristu mācība par cilvēka ķermeni (deha vada) satur daudz informācijas, kas ļauj spriest par ķīmijas un medicīnas attīstību senajā un viduslaiku Indostānā. Raksturīgi, ka tantristu psihofiziskie vingrinājumi nav saistīti ar askētisku atteikšanos no pasaules: hinduisma tradicionālais mērķis mukti (garīgā atbrīvošanās) mācībā apvienots ar bhukti (bauda). Mācība ignorēja dalījumu dzimumos, cilšu piederībā, kastās. Labā un ļaunā kategorijas tantrismā, tāpat kā vaišnavismā, netiek absolutizētas. Augstākā realitāte ir pāri labajam un ļaunajam, tādēļ ētiskās uzvedības noteikumi ir pārejoši. Par pozitīvi vērtējamu darbu ir uzskatāma pat slepkavība un izvarošana, ja mērķis ir attaisnojams. Piemēram, ja ir noslepkavots cilvēks, kurš turpmāk noteikti nogalinātu daudz cilvēku, tad tas ir labs darbs; ja meiteni izvaro apskaidrots lama, lai no viņas piedzimtu bodhisatva, tad tas arī ir pozitīvi vērtējams darbs. Bet kas tad nav pārejošs? Tā ir mūžīgā Dieva spēle jeb Viņa transcendences valstība. Vēl viens svarīgs tantrisma mācības elements ir intīmās attiecības starp dzimumiem kā atbrīvošanas līdzeklis, ko interesenti no malas bieži uztver kā vadmotīvu. Taču tantriskajā tradīcijā, kur rietumniekiem pierastās ētiskās normas netiek ievērotas, maithunu jeb seksuālās attiecības ar mudru (tantriskā joga partnere un Šakti iemiesojums) ir atļauts izpildīt, tikai iestājoties skolotāja akceptētai zināmajai garīgā brieduma pakāpei. Tantriskajā hinduismā dievišķās enerģijas lomu izpilda Šivas laulātā draudzene Šakti, kas mikrokosmosa līmenī pārtop par bezpersonisko kundalinī. Tantriskā budisma shēma ir līdzīga: prāna, kas ir šajā tradīcijā saukta par "vējiem", ir "smalkā" jeb "dimanta ķermeņa" kvintesence. Katra atsevišķa cilvēka "dimanta ķermenis" ar "vējiem" pamatā kļūst par perfektu atbrīvošanas līdzekli, savienojot divas pasaules: samsāru un nirvānu, apziņu un fizisko ķermeni.
Tantrisma idejas, šķiet, visai ietekmēja agrīnās sankhjas idejas, dziļi iesakņojās daļā lamaisma virzienu, jaunajos laikos Ramakrišnu, Vivekanandu, Tagori, Gošu u.c. domātājus.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 408.-409. lpp.
