Atšķirības starp "Baltijas landesvērs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
20. rindiņa: 20. rindiņa:
 
* V.Rādens (12.1919.-1.04.1920.)
 
* V.Rādens (12.1919.-1.04.1920.)
 
|}
 
|}
−
'''Landesvērs''' biežāk saukta '''Baltijas landesvērs''' (vāc. ''Baltische Landeswehr'', kr. ''Прибалтийский ландесвер''), jeb ''de iure'' '''Latvijas zemessardze''' (oriģ. ''Latwijas Semes sargi'', vāc. ''Die Lettländische Landeswehr'') - bijušo Krievijas impērijas [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņu]] iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze, kas 1919. gada pavasarī un vasarā sagrāva [[Sarkanā Armija|Sarkano armiju]], atbrīvojot lielāko daļu Latvijas teritorijas.
+
'''Landesvērs''' biežāk saukta '''Baltijas landesvērs''' (vāc. ''Baltische Landeswehr'', kr. ''Прибалтийский ландесвер''), jeb ''de iure'' '''Latvijas zemessardze''' (oriģ. ''Latwijas Semes sargi'', vāc. ''Die Lettländische Landeswehr'') - bijušo Krievijas impērijas [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņu]] iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze, kas 1919. gada pavasarī un vasarā sagrāva [[Sarkanā Armija|Sarkano armiju]], atbrīvojot lielāko daļu Latvijas teritorijas, cieta sakāvi [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju un pēc Latvijas armijas izveidošanās 1919. gada jūlijā iekļauta tajā, [[Vācbaltiešu|vācbaltiešu]] karavīriem izveidojot 13. Tukuma kājnieku pulku, bet citu tautību karavīrus sadalot pa citām armijas daļām.
  
 
1918. gada 1. novembrī VIII armijas štāba priekšnieks Francs apstiprināja Baltijas zemessardzes (''Baltische Landeswehr'') organizēšanas plānu, ko bija izstrādājuši Baltijas muižniecības pārstāvji, lai izveidotu zemes pašaizsardzības spēkus, kas būtu spējīgi funkcionēt, kad Vācijas okupācijas armija teritoriju būs spiesta atstāt. Par vadītāju tika nolemts aicināt krievu ģenerāli Junoviču, lai latvieši un igauņi neprotestētu. 7. decembrī tika parakstīta [[Latvijas Pagaidu valdība]]s vienošanās ar [[Veimāras republika]]s valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu par vietējo bruņoto vienību - ''Latvijas zemessardzes'' formēšanu. Par virspavēlnieku bija plānots uzaicināt kādas neitrālas armijas virsnieku, par pagaidu virspavēlnieku iecēla Vācijas armijas [[Majors|majoru]] Šeibertu (''Scheibert''), štāba priekšnieks - [[hauptmanis]] H. fon Bekmans (''Böckmann''), ar palīgu no latviešu virsniekiem. ''De iure'' bija pakļauti Latvijas Apsardzības ministrijai, bet faktiski sadarbojās tikai ar vācbaltiešu Nacionālo komiteju (''Nationalausschuss'').
 
1918. gada 1. novembrī VIII armijas štāba priekšnieks Francs apstiprināja Baltijas zemessardzes (''Baltische Landeswehr'') organizēšanas plānu, ko bija izstrādājuši Baltijas muižniecības pārstāvji, lai izveidotu zemes pašaizsardzības spēkus, kas būtu spējīgi funkcionēt, kad Vācijas okupācijas armija teritoriju būs spiesta atstāt. Par vadītāju tika nolemts aicināt krievu ģenerāli Junoviču, lai latvieši un igauņi neprotestētu. 7. decembrī tika parakstīta [[Latvijas Pagaidu valdība]]s vienošanās ar [[Veimāras republika]]s valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu par vietējo bruņoto vienību - ''Latvijas zemessardzes'' formēšanu. Par virspavēlnieku bija plānots uzaicināt kādas neitrālas armijas virsnieku, par pagaidu virspavēlnieku iecēla Vācijas armijas [[Majors|majoru]] Šeibertu (''Scheibert''), štāba priekšnieks - [[hauptmanis]] H. fon Bekmans (''Böckmann''), ar palīgu no latviešu virsniekiem. ''De iure'' bija pakļauti Latvijas Apsardzības ministrijai, bet faktiski sadarbojās tikai ar vācbaltiešu Nacionālo komiteju (''Nationalausschuss'').

Versija, kas saglabāta 2012. gada 28. augusts, plkst. 07.44

Latvijas zemessardze
Die Lettländische Landeswehr
200px
pastāv: 7.12.1918.-1.04.1920.
virspavēlnieki:
  • majors Šeiberts (12.1918.)
  • kapteinis fon Bekmans (12.1918.-01.1919.)
  • kapteinis Dormāgens (26.01.1919.-12.07.1919.)
  • pulkvedis H.Aleksanders (no 12.07.1919.)
pavēlnieki:
  • majors A.Flečers (6.02.1919.-12.07.1919.)
  • jūras kapteinis G.Taube (12.07.1919.-12.1919.)
  • V.Rādens (12.1919.-1.04.1920.)

Landesvērs biežāk saukta Baltijas landesvērs (vāc. Baltische Landeswehr, kr. Прибалтийский ландесвер), jeb de iure Latvijas zemessardze (oriģ. Latwijas Semes sargi, vāc. Die Lettländische Landeswehr) - bijušo Krievijas impērijas Baltijas guberņu iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze, kas 1919. gada pavasarī un vasarā sagrāva Sarkano armiju, atbrīvojot lielāko daļu Latvijas teritorijas, cieta sakāvi Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju un pēc Latvijas armijas izveidošanās 1919. gada jūlijā iekļauta tajā, vācbaltiešu karavīriem izveidojot 13. Tukuma kājnieku pulku, bet citu tautību karavīrus sadalot pa citām armijas daļām.

1918. gada 1. novembrī VIII armijas štāba priekšnieks Francs apstiprināja Baltijas zemessardzes (Baltische Landeswehr) organizēšanas plānu, ko bija izstrādājuši Baltijas muižniecības pārstāvji, lai izveidotu zemes pašaizsardzības spēkus, kas būtu spējīgi funkcionēt, kad Vācijas okupācijas armija teritoriju būs spiesta atstāt. Par vadītāju tika nolemts aicināt krievu ģenerāli Junoviču, lai latvieši un igauņi neprotestētu. 7. decembrī tika parakstīta Latvijas Pagaidu valdības vienošanās ar Veimāras republikas valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu par vietējo bruņoto vienību - Latvijas zemessardzes formēšanu. Par virspavēlnieku bija plānots uzaicināt kādas neitrālas armijas virsnieku, par pagaidu virspavēlnieku iecēla Vācijas armijas majoru Šeibertu (Scheibert), štāba priekšnieks - hauptmanis H. fon Bekmans (Böckmann), ar palīgu no latviešu virsniekiem. De iure bija pakļauti Latvijas Apsardzības ministrijai, bet faktiski sadarbojās tikai ar vācbaltiešu Nacionālo komiteju (Nationalausschuss).

Tika paredzēts izveidot 26 rotas un 5 baterijas pēc nacionālā principa: 18 latviešu rotas un 3 baterijas; 7 vācbaltiešu rotas un 2 baterijas; 1 krievu rotu - kopā 7050 zemessargu (4800 latviešus, 2000 vācbaltiešus, 250 krievus). Antantes pakļautībā pārgājusī Vācijas VIII armija uzņēmās Latvijas zemessardzi nodrošināt ar amunīciju un apgādi. Komandvaloda daļās bija katras daļas karavīru valodā, bet štābā - vācu[1], iekšējā apritē tika lietots nosaukums "Baltijas landesvērs", par ko bija regulāras domstarpības ar Apsardzības ministriju.[2] 1919. gada 10. martā tika noteiktas atšķirības zīmes, uniformu apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa (19. augustā tika izdota vēl viena pavēle par atšķirības zīmēm un dienesta pakāpēm): karavīri nēsāja zili baltu uzpleču apmalojumu, pakāpes atšķīra ar sudraba uzšuvēm un sudrabotām četrstūrainām zvaigznēm uz apkakles, cepuru kokardes bija zilas ar baltu malu. 21. septembrī ieviesa jaunās Latvijas armijas uniformas zīmotnes.

Zemessargu vācu sektoru strauji un enerģiski organizēja Lotārs Šēlers (Schoeler), Frīdrihs fon Samsons-Himmelšterna (von Samson-Himmelstjerna) un barons Georgs Taube. Latviešu sektors 10. decembrī, kad tika iecelti apsardzības iecirkņu priekšnieki ar uzdevumu organizēt zemessardzes vienības Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Lielas grūtības zemessardzes veidošanā sagādāja tas, ka visai bieži Pagaidu valdības emisāri nebija uzdevumu augstumos[3], bez tam, sevišķi Vidzemē un Latgalē iedzīvotāju vairums neatzina Pagaidu valdību un daudzviet no Rīgas atsūtītie zemessardzes organizētāji tika padzīti.[4] Uz LKNS apkopoto strēlnieku bāzes tika izveidota t.s. latviešu zemessargu instruktoru rezerve (230 vīru) un trīs Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu rotas (katrā 200 vīru) – visi bijušie latviešu strēlnieki ar pasaules kara pieredzi, - kā arī latviešu zemessargu studentu rotu (200 vīru), latviešu zemessargu skolnieku rotu (80 jaunieši). Ārpus Rīgas izdevās izveidot latviešu zemessargu Cēsu rotu (Cēsīs pieteicās ap 300, bet ieradās Rīgā tikai 40 karavīri poručika J.Puriņa vadībā), un 2 Latgales latviešu zemessargu rotas (kopā 250 vīri). No vācbaltiešu brīvprātīgajiem tika izveidotas trīs Rīgas apsardzības iecirkņa rotas, Trieciengrupu (Stoßtruppe, Rīgā 17.11.1918.). 1 artilērijas bateriju, 1 ložmetējnieku nodaļu Rīgā un Rādena rotu (Jelgavā). Darbību koordinēja virsštābs (Oberstab, izveidots Rīgā novembra vidū).

Pēc 1. rotas dumpja un izformēšanas 1919. gada janvārī sākās masveida dezertēšana no latviešu daļām: no 1400 vīru lielajiem latviešu vienību spēkiem pāri bija palikuši aptuveni 420 karavīri. Atlikušos latviešu karavīrus apvienoja Latviešu atsevišķajā bataljonā. 1919. gada janvārī zemessargu vienības atkāpās uz Kurzemi, kur fronte apstājās pie Ventas. Kurzemē zemessardzi papildināja Vācbaltiešu kaujas bataljons (Deutsch-Baltisches Kampfbataillon, saformēts Liepājā 25.01.1919.), Vācbaltiešu bataljons (Deutsch-Baltisches Bataillon, saformēts pie Ventspils februārī) un 6 patstāvīgi vācbaltiešu formējumi (Selbständige Formationen) un firsta Līvena rota. Bez tam zemessardzes sastāvu pakāpeniski papildināja etapu formējumi, saimnieciskās rotas, bruņotie vilcieni, kara aviācijas vienības (433. lidotāju nodaļa u.c.), sanitārās vienības u.c. formējumi. Zemessardzes štābam tika pakļauta arī brīvprātīgo vienības no Vācijas[5], t.s. Dzelzsdivīzija (kom. majors Bišofs). 1919. gada aprīlī Latvijas zemessardzē bija 9500 karavīru (4000 vācbaltiešu, 4000 latviešu un 1500 krievu). Kad 1919. gada 16. aprīlī notika t.s. 16. aprīļa pučs, kā rezultātā pie varas nāca Brimmera-Borovska kabinets, kuru 10. maijā nomainīja t.s. Niedras valdība, Latvijas zemessardze no puča norobežojās un saglabāja neitralitāti, par savu galveno uzdevumu uzskatot Latvijas teritorijas atbrīvošanu.

Pēc jaunā apsardzības ministra Vankina rīkojuma, zemessardzes vienības uzsāka uzbrukumu visā frontē, un jau 23. maijā tika ieņemta Rīga un uzsākta Vidzemes un Latgales atbrīvošana no lieliniekiem. LSPR armija tika sagrauta. Jūnijā pie Cēsīm Latvijas zemessardzes daļas sastapās ar Igaunijas nacionālo armiju, kurai pieprasīja atbrīvot tās okupēto Ziemeļvidzemi un kopīgi vērsties pret Sarkano armiju austrumos. Cēsu kaujās Latvijas zemessargi tika sakauti un atkāpās, ļaujot igauņiem ieņemt Rīgu.

Pēc Niedras vadītās Pagaidu valdības demisijas, 12. jūlijā zemessardzes vadība pārgāja K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pakļautībā, iekļaujoties pēc Cēsu kaujām izveidotajā Latvijas armijā. Par komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu, no visām vienībām izslēdza valstsvāciešus, kas vai nu atgriezās Vācijā, vai iestājās krievu Rietumu brīvprātīgo armijā. Firsta Līvena rota devās uz Narvu ģen. N.Judeniča armijas rīcībā, Latviešu atsevišķā brigāde tika pārformēta par Kurzemes divīziju, savukārt pārējās vienības 6. jūlijā tika pārdēvētas par Latvijas baltvācu zemessargiem un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās ar Sarkano armiju krita 11 zemessargu virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Kurzemes divīzijā.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Tas bija gluži dabiski, jo vācu valoda un krievu valoda bija šajā teritorijā tradicionāli oficiālas valodas (latviski un igauniski runāja tikai vienkāršā tauta sadzīvē), kuras prata visi, lielāko daļu komandējošā sastāva veidoja baltvācu virsnieki.
  2. ↑ 5. februari 1919. N° 232/g, Liepājā, Latwijas Semes Sargu Wirspawehlneekam. Pretī 7. dezembrī 1918. g. Latwijas un Wahzijas waldibu preekschstahwju noslehgtam lihgumam, Latwijas semessargi teek dehweti par Baltijas semessargeem. Eewehrojot to, leeku Jums preekschā nekawejoschi pahrdewet un turpmak leetot weenigi Latwijas semessargu (die Lettländische Landeswehr) nosaukumu. Ministrs: J.Sahlits, Generalschtaba Preekschneeka weetā: A.Plensners - LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 68. lp.
  3. ↑ Sinojums par Limbashu apsardzibas nodalas dibinataju rihzibu. (..) tee wirsneeki, kuri bija komandeti uz Limbascheem, nodibinat apsardsibas nodalu, esot usweduschees loti peedaudsigi, wisu laiku pawadidami dserschanā. Tas esot pret wineem sazehlis ne tikai strahdneekus, bet ari mahju ipaschneekus. Mineteem wirsneekeem Wainischu Pehr saimneeks esot eedewis 1000 rbl. un Sahrmu muishas rentneeks agronoms Alberinsch - 500 rbl., lai tee schis summas izleetotu apsardsibas wajadsibam. Bet wirsneeku darbiba tani wirseenā Limbaschos nekahdi neesot peerahdijuses. Riga, 29 dezembrī 1918 g. Wispahrigas Nodalas Preekschneeks J.Bach - LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 47. lp.
  4. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 38. lp.
  5. ↑ Jau 1918. gada 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi. - Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa

  • štāba virsnieki (centrā majors A.Flečers)

  • 1919. gada pavasarī

  • Ventspilī

  • Ventspilī

  • sapieri būvē tiltu pār Ventas upi pie Nīgrandes

  • gūstekņi Pampāļos

  • kauja pie Pampāļiem

  • latviešu daļu virsnieka krūšu nozīme

  • štāba virsnieku apspriede

  • Major Fletcher.jpg

    majors Flečers

  • kapteinis fon Brandis

  • rotmistrs fon Jena

  • Rādena rota Jelgavā

  • kavalēristi pie Slokas

  • sagūstītie sarkanarmieši pie Rīgas

  • Līvena artilēristi

  • artilēristi Rīgā, Pārdaugavā

  • Medema vienība šķērso Daugavu

  • kapteinis Medems un tā adjutants virsleitnants Tone nākamajā dienā pēc Rīgas atbrīvošanas

  • Manteifeļa bēres

  • krasta lielgabals

  • 15 cm artilērijas baterijas pozīcijas pie Cēsīm

  • 15 cm artilērijas baterijas pozīcijas pie Cēsīm

  • ložmetējnieki pie Cēsīm atpūtā

  • mīnmetēju rota pie Cēsīm atpūtā

  • avarējusi lidmašīna

  • priekšējā līnijā

  • Pēc Cēsu kaujām vilciens ar amunīciju evakuējas no Ropažu dzelzceļa stacijas

  • mīnmetēju rota Jēkabpilī, kornets Grafs

  • Daugavas šķērsošana pie Krustpils

  • radiostacija Līvānos

  • mīnmetēju pozīcijas pie Narodkas

  • virsnieki atpūtā

  • mīnmetējs

  • ritmeisters Binkavs

  • majors fon Rādens

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 160.-161. lpp.
  • Čapenko A. Baltijas landesvēra vācu vienību forma, pakāpes un atšķirības zīmes 1918.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
  • Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
  • Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus : ein Gedenkbuch. - Verlag der Aktiengesellschaft Ernst Plate: Riga, 1939 - 233 S.
  • Eugen Engelhardt, freiherr Wilhelm von Engelhardt. Der Ritt nach Riga; aus den Kämpfen der Baltischen Landeswehr gegen die rote Armee, 1918-1920. - Volk und Reich Verlag: Berlin, 1938 - 152 S.
  • Grimm Claus. Vor den Toren Europas, 1918-1920; Geschichte der Baltischen Landeswehr. - A.F. Velmede: Hamburg, 1963 - 320 S.
  • Hartmann Georg Heinrich. Aus den erinnerungen eines freiwilligen der baltischen landeswehr. - Deutsche verlags-anstalt: Stuttgart, 1921

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Baltijas_landesvērs&oldid=38522"