Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 25. janvāris, plkst. 12.13

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия, an. West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee), Rietumkrievijas armija jeb daiļliteratūrā Bermonta armija - 1919. gada 5. septembrī Mītavā nodibināta karaspēka grupa dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam N.Judeničam. Štāba priekšnieks pulkvedis Čaikovskis (полковник Чайковский), komandieri:

• pulkvedis Pāvels Bermonts-Avalovs (08.1919.-24.12.1919.)
• majors J.Bišofs (24.12.1919.-01.1920.)

Armija sāka veidoties 1919. gada jūlija otrajā pusē un augustā, kad t.s. Kellera korpuss Mītavā (mūsd. Jelgava) 18. jūlijā atdalījās no firsta Līvena vienības un pārdēvēja savu grupu par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas brīvkorpusiem un no landesvēra demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (приказ по армии N 1 от 5 сентября 1919 г.) 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - Dzelzsdivīzija u.c. 6. rezerves korpusa daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā).^[1] Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. ^[2] No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai baltieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (полковник Чайковский), militāro operāciju veidotājs - majors J.Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - fon der Golcs. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. Armiju veidoja:^[3]

• 1. korpuss, jeb t.s. Kellera korpuss (1-й Западный корпус имени графа Келлера; izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
• 2. korpuss, jeb t.s. Virgoliča korpuss (2-й Западный корпус под командованием Вырголича; dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
• Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru);
• Upju kara flotile;
• Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
• kā arī Vācijas armijas Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5 000 vīru);

tehniskās un loģistikas vienības. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu^[4] (5 kara aviācijas vienības: 424. (Freiwillige Flieger-Abteilung 424), 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa (Flieger-Abteilung 426), kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju^[5]).

Kā iespējamie sabiedrotie karadarbības laikā tiek minēti:

• Dibiča brīvkorpuss (~3 000 vīru);

1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. 27. septembrī ģen. Judeničs parakstīja pavēli Bermonta armijai 10 dienu laikā ierasties Narvas frontē. 8. oktobrī Rietumu brīvprātīgo armija uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом N 79 от 9 октября 1919 г.), ka turpmāk Ziemeļrietumu frontei nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju. Tai virzoties uz Rīgu, sākās karadarbība pret ceļu aizšķērsojušajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem - t.s. Bermontiāde, - novembra vidū Bermonta armija galu galā cieta sakāvi un 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 2. decembrī armija ar pavēli (приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.) tika pārdēvēta par "ģenerālmajora kņaza Avalova karaspēka grupu" (войсковая группа генерал-майора князя П. М. Авалова).

12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Karavīri tika internēti Lamsdorfas, Vinsdorfas, Altgrābeves nometnēs. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
• P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)

• Российский государственный военный архив (РГВА) : Штаб Западной добровольческой армии (1919-1922); Фонд: 40147, Дело: 70.
• Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
• Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
• Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926

• Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
• Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten. - Leipzig, 1936

Resursi internetā par šo tēmu

• Viesturs Sprūde. «Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš. // Latvijas Avīze. 04.11.2009.
• Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija.

• Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания
• Гольдин A. Речная флотилия Западной добровольческой армии полковника П. М. Бермондта-Авалова в боях в Прибалтике (октябрь – декабрь 1919 г.) - diskusija
• Западная добровольческая армия - diskusija
• РУССКАЯ ЗАПАДНАЯ ДОБРОВОЛЬЧЕСКАЯ АРМИЯ
• Сергей Вейгман. Немецкий фашист из русских князей. // Столичные новости. №05 (201) 12-18 февраля 2002
• Сергей Базанов. Граф Келлер - первая шашка Русской армии.
• Западная добровольческая армия - Русская Идея
• Русская Западная добровольческая армия
• Крест Бермонт-Авалова
• Гольдин А.П. Наступление западной добровольческой армии на Ригу в октябре 1919 года: причины, цели и последствия.