Atšķirības starp "Imantas pulks" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. jūnijs, plkst. 13.27

Imantas pulka un Troickas bataljona karavīru maršruts ceļā uz Latviju

Imantas pulks (kr. Имантский полк) jeb latviešu strēlnieku pulks Imanta - no latviešiem komplektēta karaspēka vienība sabiedroto Sibīrijas karaspēka ģenerāļa Žanēna (Janin, Pierre Maurice) un Francijas komisāra Sibīrijā grāfa de Martela pakļautībā no 1918. līdz 1920. gadam. 1919. gada 31. decembrī Imantas pulkā bija 74 virsnieki, 1114 kareivji un instruktori, 1920. gada 29. martā pulkā skaitījās 90 virsnieku un kara ierēdņu, 765 instruktori un kareivji: 2 bataljoni (600 vīri), instruktoru komanda, sanitaru nodaļa, ložmetēju, jātnieku, izlūku un sakaru komandas, orķestris, saimniecības nodaļa un rezerve. Kareivju sagatavošana notika latviski (tika izveidota īpaša komisija militārās terminoloģijas latviskošanai). Par uzturu un apbruņojumu gādāja franču intendantūra. Uniforma sastāvēja no plāna japāņu audekla pagatavota vasaras frenča un galifē. Galvā viņiem bija no aizsargkrāsas drēbes pagatavotas cepures (formas ziņā līdzīgas angļu kuģu stūrmaņu cepurēm) ar sarkanbaltsarkano krāsu lentīti kokardes vietā, kājās dzeltenas kamašas. Kāju ikri bija notīti ar adītām dzeltenas krāsas autiem. Frencim uz pleciem bija šauri uzpleči, uz kuriem šķērsām piestiprināta šaura, mazliet līka, kapara plāksnīte ar uzrakstu „Latvija”. Uz frenča kreisās piedurknes bij izšūtas tādas pat drēbes vairogs, pēc kura redzams, pie kādas karaspēka daļas kareivis pieder un kāda ir viņa militārā pakāpe. Pulks pildīja misijas uzdevumus: veica Vladivostokā garnizona dienestu, pavadīja kara materiālu transportu, piedalījās starptautiskās militārās policijas patruļās, apsargāja noliktavas u.tml. Pulks nepilnos 2 pastāvēšanas gados piedzīvoja 5 komandieru maiņas: pulkvedi Kureli (no 14.11.1918.), majoru J.Poni (no 19.04.1919.), kapitanu K.Lobi (no 22.05.1919.), kapt. J.Ozolu (no11.08.1919.) un kapt. Ā.Groskaufmani (20.02.1020.-01.08.1920.).

Latviešu nacionālā karaspēka veidošanas ideja dzima 1918. gada vasarā Šanhajā, apspriežoties pulkvedim J.Kurelim un kapitanam J.Ozolam ar vietējās latviešu kolonijas pārstāvjiem R.Valdmani un P.Mirkusu. 29. septembrī Ozols ziņoja uz Vladivostoku Tālo Austrumu Latviešu Centrālajam birojam, ka saņēmis Francijas vēstnieka Ķīnā Bopes atbalstu latviešu karaspēka organizēšanai Tālajos Austrumos. Oficiālu atļauju saņēma 6. oktobrī. 22. oktobrī pulkvedis La Manžēns (La Mangin) oficiāli aicināja latviešus stāties savā karaspēkā, bet 4. novembrī Vladivostokā tika dibināts Imantas pulks. 7. novembrī Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes centrālais birojs (SULNP) parakstīja līgumu ar Francijas militāro misiju par sadarbību un atbalstu, par komandieri ieceļot bijušo 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka pulkvedi Jāni Kureli. Pulka formēšana tika uzsākta 14. novembrī, "Imantas" vārds piešķirts 1919. gada 11. decembrī. Brīvprātīgo pieteikšanās bija noorganizēta Vladivostokā, Habarovskā, Čitā, Irkutskā, Krasnojarskā un Blagoveščenskā. Kad 1920. gada 1. februārī Vladivostokā krita Kolčaka valdiba un vara pārgaja vietējo padomju rokās - no pulka dezertēja 2 rotas kareivju (~200 vīru) ar visiem ieročiem (pulkā palika 84 virsnieki un 893 strēlnieki). 1920. gada ziemā SULNP ar Latvijas Ārlietu ministrijas starpniecību vienojās ar sabiedrotajiem par latviešu vienību Sibīrijā evakuāciju uz Latviju.

Uz Latviju Imantas pulks devās trīs grupās:

• 28.02.1920. no Vladivostokas ar tvaikoni "Gweneth" zem britu karoga izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji (kurus vēlāk Danciga pārsēdināja uz tvaikoņa "Pomona") - Latvijā ieradās 1. maijā;
• 23.03.1920. no Vladivostokas ar tvaikoni "Dania" zem britu karoga izbrauca 465 karavīri (52 virsnieki un 413 strēlnieki) - Latvijā ieradās 21. jūnijā;
• augustā ceļā devās pēdējie 15 Imantas pulka karavīri kopā ar Troickas bataljona kareivjiem un to ģimenēm (~120 cilv.) - ieradās Latvijā ar tvaikoni "Brandenburg" novembra sākumā.

Pirmā pietura kuģiem bija Honkonga, nākamā – Singapūra. Sekoja Kolombo osta Ceilonā. Tālāk kuģis devās no Indijas okeāna uz Suecas kanālu pa Sarkano jūru, sekoja Gibraltārs, Biskajas līcis un Lamanša kanāls, no kura tālāk transports devās uz Ziemeļjūru un iekšā Baltijas jūrā.

1920. gada 1. augustā pulks tika izformēts: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās. Par Troickas bataljona un Imantas pulka uzturešanu Francijas valdība 1922. gadā pieprasija no Latvijas valdības 8 500 017 franku lielu atlidzību. Par abu pulku pārvešanu Latvijas valdība 1925. gada 30 jūnijā piekrita samaksāt 130 000 sterliņu mārciņu Lielbritānijai.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920 : Enciklopēdija - Preses nams: Rīga, 1999., 129. lpp.
• Kaija: Imantas pulka strēlnieku žurnāls. – Rīga, 1922. - 182 lpp.
• Štrauhs K. Imantas pulka piemiņai // Kaija. – 1921. – 6. skrējiens
• Dzilna J. Dzimtenē // Kaija. – 1921. – 6. skrējiens.
• Krēsliņš U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, 1922–1934. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005. – 319 lpp.
• Kursietis V. Imantas pulks. // Tēvijas Sargs, 1996, marts.

Resursi internetā par šo tēmu

• LVVA 3598. fonda - Imantas pulks - kartiņa
• Latviešu nacionālo karaspēka vienību nodibināšanās Sibirijā
• Jēkabsons Ē. Amerikas savienoto valstu jaunekļu kristīgās savienības (YMCA) un jaunavu kristīgās savienības (YWCA) darbība latvijā 1920.–1922. gadā. // Latvijas arhīvi. (.pdf)