Atšķirības starp "Kijevas Krievzeme" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Kievan Rus (1054-1132).jpeg|right|thumb|300px|]] | [[Attēls:Kievan Rus (1054-1132).jpeg|right|thumb|300px|]] | ||
| − | ''Austrumslāvu kņazistes''', novecojušā latviešu, kā arī PSRS un Krievijas historiogrāfijā kopš 19. gs. '''Kijevas Krievzeme''' (kr. ''Киевская Русь'', an. ''Kievan Rus' '') - austrumslāvu [[kņaziste]]s mūsdienu Ukrainas un daļēji arī Krievijas teritorijā, aptvēra teritoriju no Oņegas ezera ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos, un no Vislas un Dņestras augšteces rietumos līdz Volgas un Donas augštecei austrumos. Izveidojās 10. gs. ap [[vikingi|vikingu]] nocietinātajām apmetnēm ceļā no Baltijas jūras uz Melno jūru. Tipiska vēlīnās [[vadonība]]s sabiedrība ar monarhijas elementiem (varu pārmantoja radinieki). | + | '''Austrumslāvu kņazistes''', novecojušā latviešu, kā arī PSRS un Krievijas historiogrāfijā kopš 19. gs. '''Kijevas Krievzeme''' (kr. ''Киевская Русь'', an. ''Kievan Rus' '') - austrumslāvu [[kņaziste]]s mūsdienu Ukrainas un daļēji arī Krievijas teritorijā, aptvēra teritoriju no Oņegas ezera ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos, un no Vislas un Dņestras augšteces rietumos līdz Volgas un Donas augštecei austrumos. Izveidojās 10. gs. ap [[vikingi|vikingu]] nocietinātajām apmetnēm ceļā no Baltijas jūras uz Melno jūru. Tipiska vēlīnās [[vadonība]]s sabiedrība ar monarhijas elementiem (varu pārmantoja radinieki). |
988.-989. gados kristījās Kijevas (mūsd. Ukrainas galvaspilsēta) [[kņazs]] un lielākā daļa tā karadraudzes, pamazām ieviešot [[Kristietība|kristietību]] arī padoto vidū. 11. gs. vidū sākās pašas kņazistes teritorijas saskaldīšanās [[Dalienu kņazistes|dalienu kņazistēs]], Kijevā esošajam kņazam turpmāk dēvējoties par lielkņazu un zemei - par lielkņazisti<ref>Turpmākajos gadsimtos lielkņaza tituls bija politiski ļoti svarīgs senkrievu zemēs, jo ļāva tā valkātājam pretendēt uz visām teritorijām, kas reiz ietilpa Kijevas lielkņazistes zemēs.</ref> [[Monarhs]] bija lielkņazs<ref>Pēc Hazāru kaganāta sabrukuma 969. gadā Kijevas kņazi sāka titulēties kā [[Kagans|kagani]]</ref>), kurš pārvaldīja zemes ar [[kņaza padome]]s palīdzību, bet realizēja šo piļu-muižu pārvaldes sistēmu kņaza [[Tiuns|tiuni]] un [[Bajārs|bajāri]]. Jaroslava Gudrā laikā (1019.-1054.) jau bija izveidojusies visai stabila pārvaldes sistēma, kodificēta likumdošana (t.s. [[Krievu tiesa]]). Visai liela loma saglabājās ari [[veče]]i. 12. gs. vidū kā vienota protovalsts beidza pastāvēt, tās teritorijai saskaldoties daudzās suverenās kņazistēs, kuru kņazi savā starpā cīnījās par lielkņaza titulu, bet 13. gs. otrajā pusē to pakļāva [[Mongoļu impērija]]. | 988.-989. gados kristījās Kijevas (mūsd. Ukrainas galvaspilsēta) [[kņazs]] un lielākā daļa tā karadraudzes, pamazām ieviešot [[Kristietība|kristietību]] arī padoto vidū. 11. gs. vidū sākās pašas kņazistes teritorijas saskaldīšanās [[Dalienu kņazistes|dalienu kņazistēs]], Kijevā esošajam kņazam turpmāk dēvējoties par lielkņazu un zemei - par lielkņazisti<ref>Turpmākajos gadsimtos lielkņaza tituls bija politiski ļoti svarīgs senkrievu zemēs, jo ļāva tā valkātājam pretendēt uz visām teritorijām, kas reiz ietilpa Kijevas lielkņazistes zemēs.</ref> [[Monarhs]] bija lielkņazs<ref>Pēc Hazāru kaganāta sabrukuma 969. gadā Kijevas kņazi sāka titulēties kā [[Kagans|kagani]]</ref>), kurš pārvaldīja zemes ar [[kņaza padome]]s palīdzību, bet realizēja šo piļu-muižu pārvaldes sistēmu kņaza [[Tiuns|tiuni]] un [[Bajārs|bajāri]]. Jaroslava Gudrā laikā (1019.-1054.) jau bija izveidojusies visai stabila pārvaldes sistēma, kodificēta likumdošana (t.s. [[Krievu tiesa]]). Visai liela loma saglabājās ari [[veče]]i. 12. gs. vidū kā vienota protovalsts beidza pastāvēt, tās teritorijai saskaldoties daudzās suverenās kņazistēs, kuru kņazi savā starpā cīnījās par lielkņaza titulu, bet 13. gs. otrajā pusē to pakļāva [[Mongoļu impērija]]. | ||
Versija, kas saglabāta 2022. gada 15. aprīlis, plkst. 16.10
.jpeg)
Austrumslāvu kņazistes, novecojušā latviešu, kā arī PSRS un Krievijas historiogrāfijā kopš 19. gs. Kijevas Krievzeme (kr. Киевская Русь, an. Kievan Rus' ) - austrumslāvu kņazistes mūsdienu Ukrainas un daļēji arī Krievijas teritorijā, aptvēra teritoriju no Oņegas ezera ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos, un no Vislas un Dņestras augšteces rietumos līdz Volgas un Donas augštecei austrumos. Izveidojās 10. gs. ap vikingu nocietinātajām apmetnēm ceļā no Baltijas jūras uz Melno jūru. Tipiska vēlīnās vadonības sabiedrība ar monarhijas elementiem (varu pārmantoja radinieki).
988.-989. gados kristījās Kijevas (mūsd. Ukrainas galvaspilsēta) kņazs un lielākā daļa tā karadraudzes, pamazām ieviešot kristietību arī padoto vidū. 11. gs. vidū sākās pašas kņazistes teritorijas saskaldīšanās dalienu kņazistēs, Kijevā esošajam kņazam turpmāk dēvējoties par lielkņazu un zemei - par lielkņazisti[1] Monarhs bija lielkņazs[2]), kurš pārvaldīja zemes ar kņaza padomes palīdzību, bet realizēja šo piļu-muižu pārvaldes sistēmu kņaza tiuni un bajāri. Jaroslava Gudrā laikā (1019.-1054.) jau bija izveidojusies visai stabila pārvaldes sistēma, kodificēta likumdošana (t.s. Krievu tiesa). Visai liela loma saglabājās ari večei. 12. gs. vidū kā vienota protovalsts beidza pastāvēt, tās teritorijai saskaldoties daudzās suverenās kņazistēs, kuru kņazi savā starpā cīnījās par lielkņaza titulu, bet 13. gs. otrajā pusē to pakļāva Mongoļu impērija.
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 57. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Внутренний строй Киевского княжества в X в.
- Древнейшиие государства государства Восточной Европы: 2000 год: Проблемы источниковедения. – Вост. лит.: Москва, 2003. – 446 с. – ISBN 5-02-018271-0
- Новосельцев А.П. (отв. ред.) Древнейшие государства на территории СССР. Материалы и исследования, 1987
- Рукописные памятники Древней Руси
- Исторические источники на русском языке в Интернете // Электронная библиотека Исторического факультета МГУ
