Lauksaimniecības biedrība
Lauksaimniecības biedrība - brīvprātīga lauksaimnieku apvienība, kuras uzdevums bija veicināt lauksaimniecības attīstību, racionalizāciju un modernizāciju, protams, vispirms sākot ar savu biedru saimniecībām. Mērķi bija organizēt muižu un vēlāk arī zemnieku saimniecību apgādi ar lauksaimniecības mašīnām, darbarīkiem, šķirnes sēklām, šķirnes lopiem un minerālmēslojumiem; izplatīt jaunākās zināšanas par racionālu un efektīvu saimniekošanu; veicināt lauksaimnieku kopdarbības formas. Rietumeiropā pirmo teorētisko pamatojumu kooperācijai deva šveicieši Johans Henriks Pestalocijs (1746.–1827.), Emanuels Fellenbergs (1771.–1844.), Heinrihs Šokke (1771.–1844.) un vācietis Johans Fridrihs Oberlins (1740.–1826.). Pēc tam nāca Roberts Ovens, Viljams Kings un Viktors Hubers. Savukārt par pirmajām kopsaimniecībām pieņemts uzskatīt Raifaizena un Delica-Šulces kooperativus vācu zemēs.
Mūsdienu Latvijas teritorijā šādas biedrības sāka veidoties XVIII gs. beigās. 1830. gadā Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte dibināja aitu audzētāju biedrību, 1831. – Vidzemes Krusas apdrošināšanas biedrību, 1842. – Dienvidvidzemes Vispārderīgo un lauksaimniecības biedrību ar centru Cēsīs u.c. Organizēja lauksaimniecības sasniegumu izstādes, izsniedza godalgas lauksaimniekiem un zemniekiem par labu ražu, derīgiem izgudrojumiem, izciliem mājlopu eksemplāriem u.tt. Nedaudz vēlāk lauksaimniecības biedrības sāka dibināties Kurzemē: 1839. gadā Jelgavā un Kuldīgā, 1869. gadā – Dobelē, 1874. gadā – Tukumā, 1877. gadā – Jaunjelgavā, 1878. gadā – Talsos un 1881. gadā – Aizputē. Sākotnēji visrosīgākā bija Kuldīgas biedrība. Tā sarīkoja pirmo lopu izstādi Kurzemē, kur arī vairāki mazgruntnieki saņēma balvas. Izstādē bija pat tādas eksotiskas lietas kā braucamie (ratos jūdzamie) vērši un govis. 1860. gadā Kurzemes lauksaimniecības biedrība rīkoja lopu izstādi Jelgavā, kurā piedalījās arī 65 mazgruntnieki. 1852. gadā Kurzemes muižnieki nodibināja Kurzemes dārzkopības biedrību, kas zemniekus mudināja ierīkot augļu dārzus. Ar biedrību starpniecību Kurzemē ieviesa daudzus jauninājumus, piemēram, Zūru muižas dzimtkungs Lambsdorfs sāka audzēt cukurbietes un pat uzcēla cukurfabriku, kas bietes iepirka no apkārtējiem zemniekiem, kuriem ierādīja šī kultūrauga audzēšanu. Lubezerē sāka audzēt kāļus un lopbarības bietes. Mākslīgo mēslojumu pirmais 1848. gadā sācis izmantot grāfs Keizerlings Padures muižā. Lauku drenāža pirmo reizi ierīkota Ārlavas draudzē 1851. gadā. Pirmo ar zirga spēku darbināmo kuļmašīnu jau 1670. gadā esot izgudrojis uz laidis darbā fon Ambotens Padurē. Rembates muižas kalējs Mārtiņš Līcis izgudrojis arklu ciņu noaršanai pļavās.1856. gadā Zaļajā muižā pie Jelgavas sākusi strādāt pirmā tvaika kuļmašīna. Pirmos liellopus no ārzemēm 1843. gadā ievedis grāfs fon Mēdems, smalkvilnas aitas ievestas jau 1826. gadā, bet pirmo zirgaudzētavu Ēdolē 1847. gadā dibinājis brīvkungs fon Bērs. Tika pievērsta arī uzmanība latviešu zemnieku saimnieciskajai izglītošanai. M.Stobbe jau 1797. gadā sāka izdot “Latvisko gada grāmatu”, 1822. gadā sāka iznākt “Latviešu avīzes”, kurās daudz vietas atvēlēts saimnieciskiem jautājumiem. Par pirmo latviešu lauksaimniecības biedrību tiek uzskatīta 1866. gada 9. septembrī dibinātā Dienvidvidzemes lauksaimniecības biedrības filiāle Plāķos, Valkas apriņķī, kuru izveidoja biedrības priekšsēdētājs un vēlākais Rīgas politehniskā institūta profesors Jegors fon Zīverss (viņš nodibināja vairāk nekā desmit šādas zemnieku biedrības apkārtējos pagastos). 1871. gada 19. jūnijā minerālmēslu fabrikants Rihards Tomsons Rīgā noorganizēja I Latviešu zemkopju kongresu, kurā piedalījušies 514 delegāti un nolasīti vairāki izglītojoši referāti (pārsvarā paša Tomsona sagatavoti). II Latviešu zemkopju kongress sanāca 1873. gadā Dziesmusvētku laikā. Arī tā iniciators bijis R.Tomsons. 500 delegāti vienojās dibināt zemkopības skolu, gādāt stipendijas nabadzīgjiem, taču talantīgiem studentiem, dibināt Vispārējo latviešu zemkopju biedrību Rīgā, pirms tam izveidojot apgabalu biedrības. 1870. gadā Rūjienā dibinājās Latviešu zemkopības biedrība ar visai plašu un tālejošu programmu. Bez dažādu skolu, izdevumu, izmēģinājumu lauciņu un mašīnu staciju dibināšanas, kā arī plašiem izglītošanas pasākumiem, tā paredzēja arī saviesīgas sanākšanas ar mūziku, dziedāšanu, dejošanu un teātra izrādēm. Kopš tā laika izklaides pasākumi kļuva par neatņemamu biedrību darbības sastāvdaļu. Biedrību darbā centās iesaistīt arī sievietes, rīkojot izglītojošus pasākumus par miesas un dvēseles kopšanu, bērnu audzināšanu, lopkopību un dārzkopību, augļu un sakņu izmantošanu pārtikā u.tml. Rūjienas zemkopības biedrības paraugam sekoja mazgruntnieki citos pagastos: Straupē, Lielsalacā, Pociemā, Nabē, Lēdurgā, Rubenē, Smiltenē, Palsmanē, Aumeisteros, Gaujienā, Dzērbenē, Drustos, Skujenē, Lodē, Ļaudonā, Āraišos, Saldū, Tukumā, Ilūkstē, Talsos, Aizputē u.c. Šīs biedrības palīdzēja saviem biedriem iegādāties mākslīgo mēslojumu, darbarīkus un tehniku, rīkoja lauksaimniecības izstādes, organizēja darba sacensības, ierīkoja izmēģinājumu lauciņus un t.s. koku skolas, izplatīja saimnieciska rakstura literatūru, rīkoja priekšlasījumus, organizēja lopkopības pārraudzības biedrības, apdrošināšanas un krājaizdevu sabiedrības, ieviesa jaunākos tehnikas sasniegumus, rīkoja saviesīgus pasākumus utt. Daudzas biedrības uzcēla savus biedrības namus vai īrēja telpas, kurās pulcēties un rīkot pasākumus. 1877. gadā fon Zīverss ierosināja veidot visaptverošas zemkopības biedrības, kurās apvienotos gan lielgruntnieki, gan mazgruntnieki, taču nacionālisma uzplūdu dēļ baltvācu un latviešu apvienošanās uz saimnieciskiem pamatiem tika noraidīta.
1892. gadā tika dibināta Jelgavas lauksaimniecības biedrība, kuru vadīja agronoms Jānis Bisenieks. 1893. gadā 250 biedru kopsapulce nolēma atvērt savu pārtikas veikalu, kas darbojās pēc patērētāju biedrības principiem. Pajas lielums bija 10 rubļi, maksimālais paju skaits vienam biedram – 25, par ieguldīto naudu maksāja 5% gadā, bez tam 40% peļņas izmaksāja dividendēs un 40% – preču pircējiem. 1894. gadā biedrība nodibināja krājaizdevu sabiedrību. Tajā pašā gadā biedrība sekmīgi piedalījās starptautiskā augļkopības izstādē Pēterburgā un pārņēma J.Dravinieka izdoto mēnešrakstu “Zemkopis”, kuru turpmāk pārvērta par nedēļas laikrakstu. 1895. gadā biedrība Jelgavā sarīkoja visas Latvijas lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstādi. Tika uzbūvēta īpašs izstādes paviljons, ierīkota etnogrāfa M. Skrūzīša vēsturiskā nodaļa. Piedalījās 542 dalībnieki ar 918 eksponātiem (izstādi apmeklēja 28000 cilvēku). 1898. gada 12. februārī tika apstiprināti biedrību normālstatūti un turpmāk tiesības apstiprināt jaunas biedrības tika dotas vietējam gubernatoram (līdz tam laikam statūti bija jāsūta uz Pēterburgu un gadiem jāgaida to apstiprināšana). Pirmā pēc jaunajiem statūtiem dibinājās Kauguru lauksaimniecības biedrība Valmieras apriņķī. Tā pulcināja arī apkārtējo pagastu zemniekus, pakāpeniski aptverot trīs apriņķus un daļēji arī citus Latvijas novadus. Tāpēc vēlāk to pārdēvēja par "Baltijas lauksaimniecības biedrību". Attiecīgi, pēc 1898. gada izveidojās visai liels skaits lauksaimniecības biedrību. Visvēlāk – 1908. un 1909. gados, – dibinājās pirmās biedrības arī Latgalē (Krustpils un Bērzgales biedrības). Uz 1914. gadu mūsdienu Latvijas teritorijā darbojās 192 lauksaimniecības biedrības.
1931. gadā bija reģistrēta jau 441 biedrība, kuras dalījās divas grupās: 1) bezpeļņas organizācijas, kuru statūti neparedzēja tirdzniecisku darbību, 2) kooperatīvajās, kuras nodarbojās arī ar tirdzniecību. Kooperativo biedrību bija aptuveni 62% no kopskaita (ar tām konkurēja patērētēju biedrības un citi tirdzniecības uzņēmumi). Pēckara apstākļos lauksaimniecības biedrības sāka organizēt mašīnu koplietošanas stacijas – kopuma 276, - aptuveni 40% no visu šādu staciju skaita (pārējās bija ierīkojušas mašīnu koplietošanas biedrības, piensaimnieku savienības, paterētāju biedrības, mazsaimniecību veicināšanas, lopkopības pārraudzīšanas, meliorācijas, dārzkopības, biškopības u.c biedrības. Daudzas biedrības ierīkoja vaislas lopu stacijas (1930. gadā darbojās 36 buļļu, 28 kuiļu, 9 ērzeļu un 4 teķu stacijas), kā arī koku audzētavas, labības kaltes, ūdens un vēja dzirnavas, kaļķu cepļi, ķiegeļu un drenu izgatavošanas cepļi, remontdarbnīcas, pienotavas, vaislas lopu audzētavas, dārzniecības, siltumnīcu saimniecības, augļu žāvētavas, sulu spiestuves, lauksaimniecības mašīnu noliktavas, cūku un linu pieņemšanas punkti, austuves, lopu svari, pārtikas veikali, bufetes un citi uzņēmumi. Dažas biedrības nomāja purvus, lai ražotu kūdras pakaišus, Turlavas biedrībai bija savas merģeļa raktuves. Sabiedriskajā dzīvē biedrības rīkoja sacensības dažādos lauksaimniecības darbos: slaucējām, arājiem, drenu licējiem, kaplētājām, pļāvējiem, linu plūcējām, rikšotajiem, vezumu vilcejiem u.c., lauksaimniecibas mašīnu un darbarīku demonstrācijas, ekskursijas uz priekšzīmīgām saimniecibām. Tika organizēti izklaides pasākumi: teātra izrādes, koncerti, zaļumballes, biedru vakari u.c. Kursi, kuros varēja celt savu kvalifikāciju lauku darbu prasmēs: cūkkopībā, zemkopībā, lopkopībā, meliorācijā, pļavkopībā, dārzkopībā, putnkopībā, biškopībā, majturībā, augļu un citu produktu parstradē, zirgu apkalšanā, celmu un akmeņu spridzināšanā, dažādu mašīnu vadišanā un apkopē, zibens novedeju uzstadīšanā, majas uzkopšanā, rokdarbos, ražošanas higienā u.tml. Organizēja lauku ceļu labošanu. Ierīkoja agronomiskos birojus, algoja instruktorus, agronomus, lauksaimniecibas mašinu tehniķus. Bieži vien lauksaimniecības biedrības ierosināja citu kooperacijas biedrību dibināšanu: krājaizdevu sabiedrības, lopkopības pārraudzības biedrības, zirgaudzētāju, piensaimnieku biedrības, krejošanas stacijas, patērētāju biedrības, savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības, meliorācijas, biškopības, sugas lopu audzētāju u.c. biedrības. Ar lauksaimniecības biedrību atbalstu un bieži pēc to iniciatīvas tika izveidoti veterinārārstu rajoni, ierīkotas tālruņu centrāles, dzelzceļu pieturas, pasta nodaļas, urbtas artēziskās akas, ieviestas jaunas augu kultūras. Vidēji viena lauksaimniecības biedrība Latvijā apvienoja 65 biedrus. Daudzas biedrības bija visai turīgas – tām piederēja no Valsts Zemes fonda piešķirtas platības un citi nekustamie īpašumi, kas nesa peļņu un nodrošināja materiālo bāzi nepieciešamo pasākumu organizēšanai.
Pēc 1934. gada 15. maija Ulmaņa apvērsuma tika likvidēta Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība, kuras funkcijas uzņēmās un torpmāk biedrību darbību regulēja un kūrēja lauksaimniecības biedrību darbību Latvijas Lauksaimniecibas kamera, nosakot, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt. 1936. gadā tika izdots likums par lauksaimniecības biedrību dibināšanu katrā pagastā, tajās apvienojot līdz tam pastāvējušas dažādu nozaru biedrības. Kamera pārkārtoja, centralizēja un standartizēja agronomiskās palidzības darbu u.tml. Visos 518 pagastos ar šo likumu tika nodibinatas apvienotas lauksaimniecības biedrības ar vairākām sekcijām: zemkopības, lopkopības, buvniecības, kultūrtehniskā, mājturības u.c. Faktiski katrā pagastā tika izveidota neliela lauksaimniecības kameras filiāle. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, lauksaimniecības biedrību un kooperatīvu darbs tika pārtraukts līdz ar kameru sistēmas likvidāciju. Pēc kara lauksaimniecība tika organizēta padomju kooperācijas sistēmā, kuras pamatā bija kolektīvās saimniecības jeb kolhozi.
Skat. arī: Latviešu lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība, Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība
