Dižciltība

Dižciltīgie, labdzimušie (vāc. Adel, fr. noblesse, angl. nobility, kr. дворянство), arī aristokrātija, latviešu literatūrā biežāk muižniecība^[1] - valdošā kārta Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos. Izveidojās no senajām aristokrātijas dzimtām, monarhu augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās bruņniecības. Kā kārta noformējās absolūtisma laikā. Līdz pat jaunākajiem laikiem dižciltīgo materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes lēņa (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko dižciltību" un "zemāko dižciltību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja heraldikas un ģenealoģijas rašanos un lielo lomu).

Pirmās kodificētās dižciltīgo privilēģijas visbiežāk bija atbrīvojums no nodokļiem, tiesības medīt, tiesības nēsāt zobenu un ģerboni, tiesības saņemt lēni vai senjoriju. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, dižciltīgajiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). XIX gs. dižciltības kārtas galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā, atbrīvojums no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem (galvasnaudas) un rekrutēšanas militārajā dienestā. Citu kārtu vidū dižciltība izcēlās ar savu statusu, privilēģijām, audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, goda un morāles kodeksu, valodu, apģērbu un pat frizūrām. Laika gaitā kvantitatīvi pieauga, iekļaujoties šajā kārtā arī bagātākajiem pilsonības pārstāvjiem u.c., kas titulus un lēņus saņēma par dienestu monarha labā. Sešpadsmit senči pa tēva un sešpadsmit pa mātes līniju, tas bija parastais dižciltības apliecināšanas veids, kādu prasīja – un attiecīgās aprindās un gadījumos prasa arī mūsu dienās, – lai pierādītu muižniecisko izcelšanos.

Mūsdienu Latvijas teritorijā dižciltība kā kārta izveidojās XVII gs. pirmajā pusē, kad Kurzemes un Vidzemes bruņniecība izveidoja savas kārtas korporatīvās organizācijas un pašpārvaldi (landtāgs, landmaršals, landrātu kolēģija u.c.). Attiecīgi jaunizveidojusies dižciltīgo kārta dalījās matrikulētajā bruņniecībā un nematrikulētajā dižciltībā (kuras piederīgajiem nebija zemes kunga politisko tiesību).

XVIII gs. Francijā dižciltību iedalīja vairākās kategorijās:

zobena dižciltīgie (noblesse d'épée) - tituls iegūts ar zobenu, t.i. bruņniecības dižciltība (Noblesse chevaleresque - titulus saņēmuši līdz 1400. gadam), dzimuši dižciltīgie (être de haute noblesse) - senajām aristokrātijas dzimtām piederīgie, senie, tradicionālie dižciltīgie (noblesse de race) jeb vecā dižciltība (ancienne noblesse - pirms revolūcijas titulus saņēmušie);
- mantojuma muižnieki (noblesse paternelle [utérine]) - no tēva vai mātes mantots tituls;
kancelejas muižnieki (Noblesse de chancellerie) - savus titulus saņēmuši, kalpojot karalim;
- patentu muižnieki (Noblesse de lettres), kas titulu saņēmuši ar karaļa patentu (lettres patentes);
- impērijas muižnieki (noblesse d'Empire) - Napoleona I ieviesta kategorija;
paaudžu muižnieki (Noblesse d'extraction) - muižniecībai piederīgi vismaz 4 paaudzēs;
mantijas muižnieki (noblesse de robe) - no buržuā nākusi muižniecība, kas titulus saņemts par īpašiem nopelniem (vai statusu) civilajā dienestā, parādās XVI gs.;
- zvana muižnieki (Noblesse de cloche jeb Noblesse echevinale) - tituls saņemts, pildot atbildīgā dienestu pilsētas maģistrātā (Anžū, Angulemā, Buržē, Lionā, Tulūzā, Parīzē, Perpiņjanā, Puatjē);
- dienesta muižniecība (noblesse d'office) - par valsts dienestu saņemts tituls.

Vācu zemēs augstākajai muižniecībai (Hochadel) līdz 1806. gadam piederēja tikai zemes kungi, bet zemākā muižniecība (Kleinādel jeb Niederadel) aptvēra visus pārējos muižniekus.

Anglijā bija līdzīgs dalījums: augstākā muižniecība (nobility), un zemākā jeb jaunā muižniecība (gentry).

Žečpospoļitā pie augstākās muižniecības pieskaitija magnātus, bet pie zemākās - šļahtu.

Krievijas impērijā muižniecība radās nevis no aristokrātijas, bajāriem, bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas - t.s. dienesta muižnieki. Kā priviliģēta kārta noformējās XVIII gs., kad 1762. gadā dienesta muižniecību atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: senmuižnieki (древнее дворянство), dzimtmuižnieki (потомственное дворянство), titulmuižnieki (титулованное дворянство), mūžmuižnieki (личное дворянство). Kā kārta likvidēta ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (Об уничтожении сословий и гражданских чинов).

Skat. arī Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula

Atsauces un piezīmes

↑ Livonijā dižciltīgie lielāko tiesu bija arī muižu īpašnieki, līdz ar to, kaut arī jaunajos laikos par muižu īpašniekiem kļuva daudzi pilsonības pārstāvji, latviešu valodā ar vārdu "muižnieks" pieņemts apzīmēt džciltīgo kā tādu.

Literatūra

Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 15.-16. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

der Baltische Ritterschaft

[1] Livonijā dižciltīgie lielāko tiesu bija arī muižu īpašnieki, līdz ar to, kaut arī jaunajos laikos par muižu īpašniekiem kļuva daudzi pilsonības pārstāvji, latviešu valodā ar vārdu "muižnieks" pieņemts apzīmēt džciltīgo kā tādu.

[1]

Dižciltība

Atsauces un piezīmes

Literatūra

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt