Kurzemes un Zemgales hercogiste

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 20. septembris, plkst. 05.28, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Kurzemes un Zemgales hercogi)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kurzemes un Zemgales hercogi (1895. gada grafika)

Kurzemes un Zemgales hercogiste (lat. Ducatus Curlandiae et Semigalliae, vāc. Herzogtum Kurland und Sem(i)gallen) - Žečpospoļitas province, karaļa piešķirts feodāls lēnis mūsdienu Latvijas teritorijā - lielākā daļa Kurzemes (izņemot Kurzemes bīskapiju un līdz 1609. gadam arī Grobiņas un Liepājas novadu), pamatā bijušās ordeņa zemes Zemgalē, - no 1561. līdz 1795. gadam.

Komentāri

Livonijas kara laikā pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1561. gada 28. novembrī Viļņā ar Lietuvas lielkņazu Sigismundu Augustu noslēdza padošanās līgumu. Par to saņēma lēņa tiesības uz daļu no agrākajām Livonijas ordeņa zemēm Kurzemē un Zemgalē, kā arī hercoga titulu sev un saviem pēcnācējiem. 1562. gada 5. martā Rīgā padošanās akts tika izpildīts. Livonijas ordeņa mestrs no saviem amatiem atteicās, bet Livonijas ordenis tika sekularizēts.

Saņēmis hercogisti kā lēni, Gothards Ketlers bija pakļāvies Lietuvas lielkņazistei, bet pēc 1569. gada, kad Lietuva un Polija apvienojās, hercogam bija jāatzīst arī Polijas augstākā vara. Pēc līguma noteikumiem, hercogistē varu mantoja Ketleru dzimtas vīriešu kārtas pēcnācēji. Hercogam kā vasalim bija jāpiedalās Žečpospoļitas karaļa rīkotajos karagājienos ar 300 jātniekiem. Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā. Hercoga varu ierobežoja Žečpospoļitas virskundzība un vietējās muižniecības privilēģijas. Likumus, kas skāra muižnieku intereses, vajadzēja apstiprināt landtāgos. Muižnieki hercoga lēmumus varēja pārsūdzēt karalim kā valsts augstākajai instancei. Līdz 1617. gadam vietējā zemes pārvalde saglabājās no ordeņa laikiem. Šajā gadā Kulmas bīskapa J. Kučborska vadītā komisija izstrādāja hercogistes satversmi, t.sk. Valdības formulu un likumu krājumu – Kurzemes statūtus. Šo satversmi, kuru izsludināja 1617.gada 18.martā, uzskata par vienu no senākajām konstitūcijām Eiropā. Tā noteica hercogistes valstisko iekārtu, valsts varas orgānu un amatpersonu funkcijas un kompetenci, kā arī administratīvo iedalījumu. Valdības formula sadalīja Kurzemes hercogisti 4 virspilskunga tiesās – Mītavas (tag. Jelgava), Sēlpils, Tukuma un Goldingenas (tag. Kuldīga) tiesā, tās savukārt 8 pilskungu iecirkņos un draudzēs. Pēc 1617. gada muižnieku landtāgiem bija jāsanāk kopā divas reizes gadā Mītavā.

Hercogam bija pilnīga noteikšana tikai viņa paša īpašumu robežās, kas aizņēma aptuveni 1/3 hercogistes teritorijas. Hercogu rezidence atradās vispirms Sēlpilī, tad Goldingenā (tag. Kuldīga), kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās Jelgavas pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu).

Kurzemes un Zemgales hercogi

Ketleru dinastija:

  • Gothards (Gotthard Kettler) no 1562. gada 5. marta līdz 1587. gada 17. maijam
  • Frīdrihs (Friedrich Kettler) no 1587. gada 17. maija līdz 1616. gadam pārvaldīja Zemgales daļu, no 1616. gada līdz 1642. gada 16. augustam - visu hercogisti
  • Vilhelms (Wilhelm Kettler) no 1587. gada 17. maijam līdz 1616. gadam (pārvaldīja Kurzemes daļu), tika izraidīts trimdā
  • Jēkabs (Jacobus Kettler) no 1642. gada 16. augusta līdz 1681. gada 31. jūlijam pēc vecā stila (1682. gada 10. janvāris pēc jaunā stila)
  • Frīdrihs Kazimirs (Friedrich Casimir Kettler) no 1682. gada 10. janvāra līdz 1698. gada 22. janvārim
  • Frīdrihs Vilhelms (Friedrich Wilhelm Kettler) no 1698. gada 22. janvāra līdz 1711. gada 21. janvāra
  • Ferdinands (Ferdinand Kettler) no 1711. gada 21. janvāra līdz 1737. gada 4. maijam (aizbildnis)

Starpdinastiju laiks:

  • Saksijas Morics (Maurice Herman, Comte de Saze) - ievēlēts par Kurzemes hercogu 1726-1728.VIII (ievēlēšana anulēta 1726.X).

Bīronu dinastija:

Starpdinastiju laiks:

Bīronu dinastija:

  • Ernsts Johans (Ernst Johann von Biron) valda 1763.-1769. g.
  • Pēteris (Peter von Biron) valda 1770.-1795. g.

Hercogistes pārvalde

Hercogistes pārvaldes aparāts sastāvēja no augstākās padomes un ierēdņiem, kuri pārzināja dažādas pārvaldes nozares.

Hercoga augstākā Padomes sastāvā ietilpa hercogistes augstākie ierēdņi (landhofmeistars, kanclers, virsburggrāfs un landmaršals) kā arī divi tiesību doktori. Visiem četriem bija jābūt augstdzimušiem vietējiem muižniekiem, juristi sliktākajā gadījumā varēja būt no birģeru kārtas.

  • Kanclers pārzināja valsts kanceleju, administratīvās lietas, muitas licences un baznīcas jautājumus. Viņam bija jābūt izglītotam.
  • Landhofmeisfars pārzināja valsts saimniecību un t.s. vispārības (publiskās) lietas.
  • Virsburggrāfs uzraudzīja pilsētu rātes, amatniecības, tirdzniecības un lēņu lietas.
  • Landmaršals pārzināja akcīzu jautājumus un ārlietas. No 1642. gada visi seši Padomes locekļi (virspadomnieki) dzīvoja Jelgavas pilī, saņemot pilnu uzturu. Vairāk par trim Padomes lacekļiem vienlaicīgi nedrīkstēja izbraukt no Jelgavas.

Tiesību doktori parasti bija divi jaunākie Padomes locekļi. Ja starp muižniekiem tādus nevarēja atrast, tad aicināja no birģeru kārtas. Tomēr mācītu juristu toreiz Kurzemē bija ļoti maz. Hercoga labprāt aicināja juristus no ārzemēm, bet tas ne visai patika vietējai muižniecībai, jo šie doktori bieži nostājās hercoga pusē.

4 virspadomnieki pārvaldīja valsti hercoga nāves gadījumā līdz jauna hercoga stāšanās amatā, tāpat arī hercoga slimības un prombūtnes laikā. Tā kā viņi bez izņēmuma bija muižnieki, tad šajos periodos ne tikai faktiski, bet arī juridiski visa vara hercogistē atradās muižniecības rokās. Bija gadījumi, kad šie padomnieki hercoga vārdā ieradās landtāgā un tur koleģiāli pildīja viņa funkcijas.

Virspilskungi un pilskungi bija hercoga izpildvaras ierēdņi:

  • Virspilskungi bija 4 provinču (apgabalu) priekšnieki (divi Zemgalē: Sēlpils un Jelgavas apvidos; tikpat daudz Kurzemē: Kuldīgas un Tukuma apvidos). Virspilskungu administratīvās funkcijas nebija izveidotas un precīzi noregulētas, un attiecās galvenokārt uz hercoga zemju pārvaldi. Savos apgabalos viņi organizēja landtāga deputātu vēlēšanas - sasauca un vadīja vēlēšanu sanāksmes. Galvenais uzdevums tomēr bija tiesas spriešana.
  • Pilskungi pārvaldīja 8 mazākus hercogistes iecirkņus (Bauskas, Dobeles, Venspils, Grobiņas, Durbes, Skrundas, Saldus un Kandavas). Visumā viņu funkcijas atbilda virspilskungu funkcijām sava iecirkņa robežās - pildīja policijas funkcijas un sprieda tiesu.

Literatūra

  • Kalniņš V., Kurzemes valsts iekārta un tiesības. - Rīga. 1963.
  • Juškēvičs J., Kurzemes hercogi un viņu laikmets. - Rīga. 1935. (2. pārstrādātais izdevums, izdevniecība „Zvaigzne”, Rīga, 1993.g.)
  • Erdmanis G., Kurzemes viduslaiku pilis. - Rīga: Zinātne. 1989
  • Andersons Edgars. Senie kurzemnieki Amerikā un Tobāgo kolonizācija. - Stokholma: Daugava, 1970.
  • Andersons Edgars . Tur plīvoja Kurzemes karogi. - Bruklina: Grāmatu Draugs, 1970.
  • Zalsters Arturs Eižens. - Hercoga Jēkaba burinieki. - Ventspils: Jumava, 2002.
  • Radovics Ainārs (sast.). Kurzemes un Zemgales hercogiste 1562-1795. - Rīga: Stāsti un romāni, 2007., 368. lpp. ISBN 9789984392387
  • Das Herzogtum Kurland 1561–1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft. Band 2 / Hrsg. von Erwin Oberländer. – Lüneburg: Verl. Nordostdt. Kulturwerk, 2001. – 307 S.: il. ISBN 3–932267–33–8

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kurzemes_un_Zemgales_hercogiste&oldid=2122"