Baltijas landesvērs
| 200px | |
| pastāv: | 7.12.1918.-12.07.1919. |
| pakļautība: |
|
| virspavēlnieks: |
|
| štāba komandieris: |
|
| |
Baltijas landesvērs (vc. Baltische Landeswehr, kr. Прибалтийский ландесвер, an. Baltic Land Defence) - atkarībā no konteksta:
- 1. Baltijas landesvērs - biedrība, sabiedriska organizācija Latvijas Republikā starpkaru periodā. [1]
- 2. Baltijas landesvērs, oficiāli Latvijas zemessardze (oriģ. Latwijas Semes sargi, vc. Die Lettländische Landeswehr) - bijušo Krievijas impērijas Baltijas guberņu iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze, izveidota 1918. gada rudenī, kas 1919. gada pavasarī un vasarā sagrāva Sarkano armiju, atbrīvojot lielāko daļu Latvijas teritorijas, cieta sakāvi Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju un pēc Latvijas armijas izveidošanās 1919. gada jūlijā iekļauta tajā kā 13. Tukuma kājnieku pulks.
Jau 1918. gada vasarā vācbaltiešu kā organizētākās un rīcībspējīgākās iedzīvotāju grupas vidū parādījās ideja un mēģinājumi pašorganizēties zemessardzē (vc. landeswehr), lai paši iedzīvotāji varētu piedalīties kriminogenās situācijas samazināšanā. 1918. gada 1. novembrī Vācijas impērijas VIII armijas štāba priekšnieks Francs apstiprināja "Baltijas zemessardzes" (Baltische Landeswehr) organizēšanas plānu, ko bija izstrādājuši vācbaltiešu kopienas pārstāvji, lai izveidotu zemes pašaizsardzības spēkus, kas būtu spējīgi funkcionēt, kad Vācijas okupācijas armija teritoriju būs spiesta atstāt. Par vadītāju tika nolemts aicināt krievu ģenerāli Junoviču, lai latvieši un igauņi neprotestētu. 7. decembrī tika parakstīta Latvijas Pagaidu valdības vienošanās ar Veimāras republikas valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu par vietējo bruņoto vienību - Latvijas zemessardzes formēšanu. Par virspavēlnieku bija plānots uzaicināt kādas neitrālas armijas virsnieku, par pagaidu virspavēlnieku iecēla Vācijas armijas majoru Šeibertu (Scheibert), štāba priekšnieks - hauptmanis H. fon Bekmans (Böckmann), ar palīgu no latviešu virsniekiem. De iure bija pakļauti Latvijas Apsardzības ministrijai, bet faktiski darbojās patstāvīgi. Operatīvās plānošanas un apgādes ziņā atkarīgi no [[Vācijas VIII armija|VIII armijas, vēlāk 6. rezerves korpusa vadības.
Tika paredzēts izveidot 26 rotas un 5 baterijas no trim vietējām tautībām pēc nacionālā principa: 18 latviešu rotas un 3 baterijas; 7 vācbaltiešu rotas un 2 baterijas; 1 krievu rotu - kopā 7050 zemessargu (4800 latviešus, 2000 vācbaltiešus, 250 krievus).[2] Antantes pakļautībā pārgājusī Vācijas VIII armija uzņēmās Latvijas zemessardzi nodrošināt ar amunīciju un apgādi. Komandvaloda daļās tika noteikta katras daļas karavīru valodā, bet štābā - vācu[3], iekšējā apritē tika lietots nosaukums "Baltijas landesvērs", par ko bija regulāras domstarpības ar Apsardzības ministriju.[4] 1919. gada 28. februārī[5] tika noteiktas atšķirības zīmes, uniformu apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa (20. martā sekoja pavēle par kavalēristu uniformām un atšķirības zīmēm[6], 25. martā - par jūrnieku uniformu un atšķirības zīmēm[7]; 19. augustā tika izdota vēl viena pavēle, precizējot un papildinot atšķirības zīmes un dienesta pakāpes). Uniforma sastāvēja no šineļa (uz vienu pusi pogājam), frenča (ar stāvu atliektu apkakli), cepures ar Latvijas kokardi un biksēm - "no pelēkas latviešu vadmalas" (realitātē Vācijas armijas krājumiem "feldgrau" apģērbs). Uz šineļa un frenča apkaklēm tsarkanbaltsarkani uzšuvumi. Uzpleči no tās pašas drēbes. Uz uzplečiem atzīmējama tikai daļa un ieroču veids. Apavi: garie zābaki vai gamašas ar stilbu autiem jeb getrām. 21. septembrī ieviesa unificētas Latvijas armijas uniformas un zīmotnes.
Zemessargu vācbaltiešu daļas strauji un enerģiski organizēja Lotārs Šēlers (Schoeler), Frīdrihs fon Samsons-Himmelšterna (von Samson-Himmelstjerna) un barons Georgs Taube. Latviešu sektors 10. decembrī, kad tika iecelti apsardzības iecirkņu priekšnieki ar uzdevumu organizēt zemessardzes vienības Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Lielas grūtības zemessardzes veidošanā sagādāja tas, ka visai bieži Pagaidu valdības emisāri nebija uzdevumu augstumos[8], bez tam, sevišķi Vidzemē un Latgalē iedzīvotāju vairums neatzina Pagaidu valdību un daudzviet no Rīgas atsūtītie zemessardzes organizētāji tika padzīti.[9] Decembra otrajā pusē Latvijas zemessardzi veidoja no karu neredzējušiem jauniešiem komplektētas 3 vācbaltiešu Rīgas zemessargu rotas (Rigaer Schutzkompanie), 1 vācbaltiešu artilērijas baterija, ložmetējnieku komanda un no 1. Pasaules karā rūdījumu guvušajiem vācbaltiešu karavīriem Trieciena rota (Stoßtruppe), 1 krievu rota kapt. Didorova (капитан Климент Дыдоров) vadībā, no gūsta atbrīvoto strēlnieku kompletētas 3 latviešu Rīgas zemessargu rotas (katrā 200 vīru), instruktoru rezerves rota (230 vīru), atsevišķā studentu rota (200 vīru), skolnieku rota (80 jaunieši)., 2 Latgales virsnieku rotas (kopā 250 vīri) un Cēsu rota (Cēsīs pieteicās ap 300, bet ieradās Rīgā tikai 40 karavīri poručika J.Puriņa vadībā).
Vācbaltiešu rotas decembra Ziemassvētkos iesaistījās kaujās ar lieliniekiem pie Ieriķiem, bet krievu rota pie Ogres - tās bija pirmās Latvijas bruņoto spēku sadursmes ar pretinieku, aizstāvot Latvijas neatkarību.
Pēc 1. rotas dumpja un izformēšanas 1919. gada janvārī sākās masveida dezertēšana no latviešu daļām: no 1400 vīru lielajiem latviešu vienību spēkiem pāri bija palikuši aptuveni 420 karavīri. Atlikušos latviešu karavīrus apvienoja Latviešu atsevišķajā bataljonā (kom. O.Kalpaks). 1919. gada janvārī zemessargu vienības atkāpās uz Kurzemi, kur fronte apstājās pie Ventas. Kurzemē zemessardzi papildināja Vācbaltiešu kaujas bataljons (Deutsch-Baltisches Kampfbataillon, saformēts Liepājā 25.01.1919.), vācbaltiešu bataljons (Deutsch-Baltisches Bataillon, saformēts pie Ventspils februārī) un 6 patstāvīgi vācbaltiešu formējumi (Selbständige Formationen) un firsta Līvena vienība. Bez tam zemessardzes sastāvu pakāpeniski papildināja etapu formējumi, saimnieciskās rotas, bruņotie vilcieni, kara aviācijas vienības (433. lidotāju nodaļa u.c.), sanitārās vienības u.c. formējumi. Zemessardzes štābam tika pakļauta arī brīvprātīgo vienības no Vācijas[10], t.s. Dzelzsdivīzija (kom. majors Bišofs). 1919. gada aprīlī Latvijas zemessardzē bija 9500 karavīru (4000 vācbaltiešu un vāciešu, 4000 latviešu un 1500 krievu). Kad 1919. gada 16. aprīlī notika t.s. 16. aprīļa pučs, kā rezultātā pie varas nāca Brimmera-Borovska kabinets, kuru 10. maijā nomainīja t.s. Niedras valdība, Latvijas zemessardze no puča norobežojās un saglabāja neitralitāti, par savu galveno uzdevumu uzskatot Latvijas teritorijas atbrīvošanu.
Pēc jaunā apsardzības ministra Vankina rīkojuma, zemessardzes vienības uzsāka uzbrukumu visā frontē, un jau 23. maijā tika ieņemta Rīga un uzsākta Vidzemes un Latgales atbrīvošana no lieliniekiem. LSPR armija tika sagrauta. Jūnijā pie Cēsīm Latvijas zemessardzes daļas sastapās ar Igaunijas nacionālo armiju, kurai pieprasīja atbrīvot tās okupēto Ziemeļvidzemi un kopīgi vērsties pret Sarkano armiju austrumos. Cēsu kaujās Latvijas zemessargi tika sakauti un atkāpās, ļaujot igauņiem ieņemt Rīgu.
Pēc Niedras vadītās Pagaidu valdības demisijas, 12. jūlijā zemessardzes vadība pārgāja K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pakļautībā, iekļaujoties pēc Cēsu kaujām izveidotajā Latvijas armijā. Par komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu, no visām vienībām izslēdza valstsvāciešus, kas vai nu atgriezās Vācijā, vai iestājās krievu Rietumu brīvprātīgo armijā. Firsta Līvena rota devās uz Narvu ģen. N.Judeniča armijas rīcībā, Latviešu atsevišķā brigāde tika pārformēta par Kurzemes divīziju, savukārt pārējās vienības 6. jūlijā tika pārdēvētas par "Latvijas baltvācu zemessargiem" - 4700 vīri (5,7% no Latvijas armijas) - un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās Latgalē ar Sarkano armiju krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Kurzemes divīzijā.
Satura rādītājs
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ LVVA, 5627. f., 1. apr., 9. lp.
- ↑ Praksē tik viendabīgs sastāvs neveidojās, piemēram, kā redzam no avotiem, Malmedes bataljonā no 92 virsniekiem 1919. gadā 10 bija latvieši - LVVA, 5434. f., 4/1. apr., 66. l.
- ↑ Tas bija gluži dabiski, jo vācu valoda un krievu valoda bija šajā teritorijā tradicionāli oficiālas valodas (latviski un igauniski runāja tikai vienkāršā tauta sadzīvē), kuras prata visi, lielāko daļu komandējošā sastāva veidoja baltvācu virsnieki.
- ↑ 5. februari 1919. N° 232/g, Liepājā, Latvijas Zemes Sargu Virspavēlniekam. Pretī 7. decembrī 1918. g. Latvijas un Vācijas valdību priekšstāvju noslēgtam līgumam, Latvijas zemessargi tiek dēvēti par Baltijas zemessargiem. Ievērojot to, lieku Jums priekšā nekavējoši pārdēvēt un turpmāk lietot vienīgi Latvijas zemessargu (die Lettländische Landeswehr) nosaukumu. Ministrs: J.Zālitis, Ģenerālsštāba Priekšnieka vietā: A.Plensners - LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 68. lp.
- ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 1. l., 30.-31. lp.
- ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 82. l., 32. lp.
- ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 82. l., 41. lp.
- ↑ Ziņojums par Limbažu apsardzības nodaļas dibinātāju rīcību. (..) tie virsnieki, kuri bija komandēti uz Limbažiem, nodibināt apsardzības nodaļu, esot uzvedušies ļoti piedauzīgi, visu laiku pavadīdami dzeršanā. Tas esot pret viņiem sacēlis ne tikai stršdniekus, bet ari mšju īpašniekus. Minētiem virsniekiem Vainišu Pēr saimnieks esot iedevis 1000 rbļ. un Sārmu muižas rentnieks agronoms Alberiņš - 500 rbļ., lai tie šīs summas izlietotu apsardzības vajadszībām. Bet virsnieku darbība tanī virzienā Limbažos nekādi neesot pierādījusies. Rīga, 29 decembrī 1918 g. Vispārīgās Nodaļas Priekšnieks J.Bahs - LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 47. lp.
- ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 38. lp.
- ↑ 1918. gada 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība it kā vienojusies ar A.Vinnigu par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi. - Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos, taču vervēšanas birojs Baltenland darbojās un Pagaidu valdība pret brīvprātīgo ierašanos neprotestēja.
latviešu daļas atkāpjas no Jelgavas uz Liepāju
ģenerālštāba virsnieki (centrā majors A.Flečers)
1919. gada pavasarī
Ventspilī
Ventspilī
sapieri būvē tiltu pār Ventas upi pie Nīgrandes
gūstekņi Pampāļos
kauja pie Pampāļiem
latviešu daļu virsnieka krūšu nozīme
štāba virsnieku apspriede
- Major Fletcher.jpg
majors Flečers
kapteinis fon Brandis
rotmistrs fon Jena
Rādena rota Jelgavā
kavalēristi pie Slokas
sagūstītie sarkanarmieši pie Rīgas
Līvena artilēristi
artilēristi Rīgā, Pārdaugavā
Medema vienība šķērso Daugavu
kapteinis Medems un tā adjutants virsleitnants Tone nākamajā dienā pēc Rīgas atbrīvošanas
Manteifeļa bēres
krasta lielgabals
15 cm artilērijas baterijas pozīcijas pie Cēsīm
15 cm artilērijas baterijas pozīcijas pie Cēsīm
ložmetējnieki pie Cēsīm atpūtā
mīnmetēju rota pie Cēsīm atpūtā
avarējusi lidmašīna
priekšējā līnijā
Pēc Cēsu kaujām vilciens ar amunīciju evakuējas no Ropažu dzelzceļa stacijas
pulkvedis Aleksanders
mīnmetēju rota Jēkabpilī, kornets Grafs
Daugavas šķērsošana pie Krustpils
radiostacija Līvānos
kavalēristi Latgales sādžā
mīnmetēju pozīcijas pie Narodkas
virsnieki atpūtā
mīnmetējs
kolonna ceļā uz fronti
ritmeisters Binkavs
majors fon Rādens
latviešu brigādes artilēristi ceļā
latviešu brigādes artilēristi pēc marša
sagūstītie sarkanarmieši
lauka lielgabals
baterija
baterija pozīcijās
virsnieki atpūtā: fēnrihs Valmans, ritmeisters Binkavs, doktors Šēnfelds
Rosanovskas dzelzceļa stacijā
mīnmetējnieki
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 160.-161. lpp.
- Čapenko A. Baltijas landesvēra vācu vienību forma, pakāpes un atšķirības zīmes 1918.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
- Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
- Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus : ein Gedenkbuch. - Verlag der Aktiengesellschaft Ernst Plate: Riga, 1939 - 233 S.
- Eugen Engelhardt, freiherr Wilhelm von Engelhardt. Der Ritt nach Riga; aus den Kämpfen der Baltischen Landeswehr gegen die rote Armee, 1918-1920. - Volk und Reich Verlag: Berlin, 1938 - 152 S.
- Grimm Claus. Vor den Toren Europas, 1918-1920; Geschichte der Baltischen Landeswehr. - A.F. Velmede: Hamburg, 1963 - 320 S.
- Hartmann Georg Heinrich. Aus den erinnerungen eines freiwilligen der baltischen landeswehr. - Deutsche verlags-anstalt: Stuttgart, 1921
- Schrunden Freiwilliger der Bataillon Malmede der Baltischen Landeswer. // Rigasche Zeitung. Nr.24., 22.06.1919.
Resursi internetā par šo tēmu
- 1918. g. 7. decembra Līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A.Vinnigu par landesvēra dibināšanu
- Baltijas landesvērs: dokumenti, preses materiāli - historia.lv
- Baltijas Landesvērs - LVVA fonda kartiņa
- Shawn Bohannon. Baltische Landeswehr.
- Šiliņš J. Latvian Society and the Soviet Regime in1919: from Support to Resistance (.pdf)
- Baltic Landswehr (Freikorps im Baltikum) 1918-1920
- Georg Baron Manteuffel-Szoege : Gedanken zum 22. Mai 1919 // Baltikum 010208_03, S. 5-9 (.pdf)
