Latvijas vēsture

No ''Vēsture''
Versija 2019. gada 26. jūnijs, plkst. 15.45, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎XX gs. pirmās puses un trimdas latviešu nacionālā historiogrāfija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijas vēsture (an. history of Latvia, vāc. Geschichte Lettlands, kr. история Латвии) - vēstures zinātnes virziens, kas pēta tikai ar mūsdienu Latvijas teritoriju saistītus procesus, to norisi, gaitu, konkrēti šai zemei raksturīgus notikumus un parādības to mijiedarbībā.

Latvijas teritorijā tapušo historiogrāfiju pēc laika, stila un valodas var iedalīt trijos posmos: agrīnie jeb vācbaltu vēsturnieku pētījumi, starpkaru periodā tapusī literatūra, padomju laika historiogrāfija un mūsdienas. Grūtāk ir klasificēt šajā hronoloģiskajā shēmā trimdā tapušo historiogrāfiju, jo, pirmkārt, tajā liels devums ir no padomju režīma aizbēgušo 1. republikas laiku vēsturniekiem, kas turpināja darboties savas jaunības zinātnes paradigmā, taču tiem pievienojās jau Rietumos izlītību guvusī vēsturnieku paaudze, kas savos pētījumos balstījās uz jaunākām vēstures zinātnes atziņām, otrkārt, visai nopietni darbojas arī vācbaltu vēsturnieku nākošās paaudzes. Tiesa, latviešu un vācbaltu vēsturnieki darbojās atsevišķi, šķiet, savstarpēji nesadarbojoties.

Agrīnā jeb vācbaltu historiogrāfija

Par vēstures zinātni varam runāt sākot ar XIX gs. Kurzemes vēstures pētniecība koncentrējās 1815. gadā dibinātajā Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (Die Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst). Vidzemes vēstures pētniecība koncentrējās 1834. gadā dibinātajā Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrībā (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga). Bez regulāri iznākošā akadēmiskā izdevuma "Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Ehst- und Kurland’s", tika izveidoti arī muzeji un bibliotēkas, kur tika uzkrāti lietiskās un rakstītās vēstures avoti.

Pirmie vietējie vācu valodā runājošie, t.i. vācbaltiešu vēsturnieki - G. fon Manteifelis, G. J. fon Budenbroks, K. fon Krūze, J. Dērings u.c. – bija klasiski pozitīvisti, t.i. praktiski iztika bez naratīva, savus secinājumus lielāko tiesu veica, balstoties uz jau zināmo, taču daudz darīja jaunu avotu iesaistīšanā intelektuālajā apritē. Akadēmiskā līmenī Latvijas vēsturi pacēla vācbaltiešu vēsturnieki Fridrihs fon Bunge, Frīdrihs Karls Hermanis Krūze (von Kruse, 1790-1866), Karls Širrens, Karls Zīverss, A. Bīlenšteins, Ernsts Zerafims, L.Arbuzovs, L.Arbuzovs juniors, Hermanis fon Bruinings, B.Vipers, R.Vipers u.c. Tika uzsākta senatnes pieminekļu apzināšana (viens pats Buholcs veicis izrakumus 12 objektos), organizēja etnogrāfiskās ekspedīcijas, tās paspārnē dzima arī arheoloģija un etnogrāfija kā vēstures palīgdisciplīnas.

Runājot par zemes vēsturi, lielāka uzmanība tika pievērsta tiem sociālajiem slāņiem, kas piedalījās vēstures procesos, t.i. elites - vietējās vācu valodā runājošās sabiedrības dzīvei un darbībai un tai raksturīgajiem saimnieciskajiem, politiskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem lokālajā līmenī. Protams, pētījumos tika skarti arī “latvieši”, taču kā sociāla kārta, pie tam arī tikai tā latviešu daļa, kas kā nebūt ņēma dalību politiskajos un sociālajos procesos.

Šī perioda vāciski rakstošo vēsturnieku atstātajā mantojumā lielākā vērtība ir ne tik daudz viņu dotajā pagātnes ainas rekonstrukcijā un traktējumā - kopš tā laika vēstures zinātne gājusi tālu uz priekšu, - bet gan ļoti plašajā avotu klāstā, kas sakārtoti, tulkoti mūsdienu vācu valodā un analizēti. Tiesa, pamatmasu veidoja viduslaiku vēstures avoti.

XX gs. pirmās puses un trimdas latviešu nacionālā historiogrāfija

XIX gs. beigās parādās citāds šīs zemes vēstures traktējums, kas nāk no Garlība Merķeļa un Krievijas slavofilu uzsāktās pretvācbaltiskās kampaņas, proti, vēstures gaita no 13. gs. tika traktēta kā nebeidzams latviešu tautas paverdzināšanas laiks. Tas ļoti ietekmēja topošos latviešu vēsturniekus pāris desmitgades vēlāk, jo tieši to pārņem tautiskās atmodas līderi, lai būtu teorētisks pamats apstrīdēt vācbaltu politiskās un ekonomiskās privilēģijas kā vēsturiski netaisnīgas. Latviešu nacionālā historiogrāfija veidojās 20. gs. sākumā, parādoties pirmajiem akadēmiski izglītotajiem vēsturniekiem no etnisko latviešu vidus (pirmais vēsturnieks latvietis bija Jānis Krīgers (Krodznieks, 1851-1924). Laikā, kad vēl bija maz akadēmiski izglītotu vēsturnieku, liela ietekme bija entuziastiem autodidaktiem, kas savu iespēju robežās centās pētīt un interpretēt vēsturi (piem. A.Švābe, A.Spekke u.c.). T.i. latviešu vēsturnieki - Francis Balodis, Pēteris Šmits, Augusts Tentelis, Jānis Tālivaldis Zemzaris, Alfrēds Altements, Marģeris Stepermanis u.c. - pilnībā pievērsās latviešu etniskās vēstures izpētei, savu sūtību saskatot tautas pašapziņas stiprināšanā un agrākās vēstures interpretācijas apkarošanā. Latviešu historiogrāfijā vēstures interpretācija ievirzījās savdabīgā etnocentrisma gultnē, kas bieži traucēja bez ierunām vai pat vispār pēc būtības akceptēt Eiropā pieņemto modernizācijas konceptu un skaidrot aplūkojamā perioda norises Latvijas teritorijā kontekstā ar šo konceptu. Vācbaltu vēsturnieki tīri administratīvi tika izstumti no lokālās akadēmiskās vides. Arī valsts finansējums, kas nāca caur Pieminekļu valdi, tika piešķirts tikai latviešu senatnes arheoloģiskajiem un etnogrāfiskajiem pētījumiem.

Principiālas pozitīvas pārmaiņas latviešu (ar ko saprata pirmām kārtām zemniekus) ekonomiskajā un politiskajā stāvoklī netika saskatītas, vismaz ne tādas, kas atstātu paliekošu ietekmi uz zemnieku statusu un dzīves veidu. Tam atbilstoši tika saprasts arī periods kopumā. Rezultātā veidotajā vēstures ainā palika daudz tukšu vietu, t.sk. pilsētu vēsture, politiskā vēsture (izņemot to, kas skāra zemniecības dzīvi), citu etnisko grupu līdzdalība šīs zemes vēsturē (izņemot publikācijas par atsevišķiem apgaismotājiem).

Pagātnes sabiedrības valdošajos slāņos novērojamie jaunie, laikmeta garam atbilstošie impulsi latviešu vēsturnieku darbos tika uzskatīti par tādiem, kas zemnieku (latviešu) likteni būtiski nav ietekmējuši un tātad ir vērtējami kā salīdzinoši maznozīmīgi no Latvijas vēstures (ko identificēja tikai ar latviešu kā tautas vēsturi) skatījuma. Tāpēc galvenā uzmanība bija pievērsta jaunajiem laikiem, no 16. gs. 60. gadiem līdz 19. gs. sākumam – tai skaitā Rīgas pilsētas un t.s. zviedru Vidzemes un vēsturei. Tika celts gaismā un apstrādāts ārkārtīgi liels avotu apjoms (pie tam avotu publikācijas bieži vien parādījās pirms pētījumiem). Avoti tika publicēti sērijas izdevumā “Vasts arhīva raksti”, un Latvijas vēstures institūta krājumos “Latvijas vēstures avoti”, zinātniskajā un populārzinātniskajā periodikā, turpinājumizdevumos un rakstu krājumos (Latvijas vēstures institūta žurnāls, Izglītības ministrijas mēnešraksts, Senatne un māksla, Filologu biedrības raksti, Latvijas universitātes raksti u.c.).

Avotu publicēšanā bija iesaistījušies gandrīz visi vēsturnieki, kas bija piedvērsušies jauno laiku pētniecībai (E. Dunsdorfs, J. Vīgrabs, M. Stepermanis, A. Altements, A. Spekke, T. Zemzaris, J. Straubergs u.c.). Tik intensīva jaunu avotu ienākšana historiogrāfijā nav vērojama ne iepriekš, ne vēlāk, 20. gs. otrajā pusē. No vienas puses, avotu publikāciju bija daudz, bet no otras puses, tie reducējumi uz tikai dažām tēmām, proti, tiesību vēstures avoti (t.sk. muižu likumi un noteikumi), saimniecības vēstures avoti (revīziju materiāli, muižu arhīvi u.c.), latviešu sociālās un etniskās vēstures avoti (dzimtļaužu bēgšanas materiāli, arhīvu dokumentu tematiskās izlases, Vidzemes draudžu hronikas 3 sējumos), demogrāfijas avoti u.c.), latviešu rakstības vēstures pieminekļu izdošana, apgaismotāju un humānistu darbība. Protams, īpaša vērība tika veltīta zemnieku nemieriem.

Tādējādi arī šajā gadījumā vēstures interpretācijā pirmajā vietā izvirzījās nacionālie un politiskie kritēriji, kas neļāva uztvert zemes vēsturi kā veselumu un lika attālināties no Eiropas vēsturē vispārpieņemtās izpratnes par perioda svarīgākajiem raksturlielumiem, tā iekšējo būtību, attīstības likumsakarībām un hronoloģiskajiem ietvariem, līdz ar ko tika sekmēta šā perioda Latvijas vēstures atdalīšana no kopējās Eiropas vēstures.

Hronoloģijā latviešu vēsturnieki jauno laiku traktējumā sekoja vācbaltiešu vēsturnieku tradīcijai un turpināja šā perioda vēsturi iedalīt pēc politiskās virsvaras kritērija. Tikai tagad jau visa vēstures gaita no 13. gs. līdz Latvijas valsts izveidošanai tika saprasta kā nebeidzams tautas paverdzināšanas laiks, kur blakus mainīgajai politiskajai virsvarai latviešu attīstības iespējas permanenti ierobežoja vācbaltiešu vara un privilēģijas.

Pēc 1934. gada 15. maija, kad latvijā tika izveidots t.s. Ulmaņa režīms, vēstures zinātne pilnīgi oficiāli tika politizēta un pakļaut valsts varas propagandas mērķiem, kas to izmantoja kā vienu no būtiskākajiem faktoriem nacionālo mītu un no tiem izrietošās nacionālās paš­apziņas veidošanai. Šim nolūkam 1936. gada 14. janvārī, ar Ministru Kabineta, kurš tajā laikā pildīja arī likumdevēja funkcijas, likumu izveidoja Latvijas vēstures institūtu, kura uzdevums bija "latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā". Par institūta locekļiem norīkoja: prof. Franci Balodi, privātdocentu Jāni Bērziņu, atvaļināto ģenerāli Mārtiņu Peniķi, profesoru Arnoldu Spekki, profesoru Pēteri Šmitu, profesoru Arvedu Švābi, profesoru Augustu Tenteli un profesoru Robertu Viperu. Galvenokārt publicistiskajā līmenī, taču arī akadēmiskajā līmenī uzplauka stilizēti heroizēts latviešu vēstures traktējums. 30. gadu otrajā pusē Ulmaņa režīma ideoloģija, izmantojot vēsturi kā savu pamatu, meta tiešu laipu starp latviešiem tagadnē un “latviešiem” 13. gadsimtā. Kas īpatni, tā arī netika tapis neviens nopietns pētījums par latviešu tautas veidošanos.

Latviešu trimdas Rietumos vadošie vēsturnieki (A. Spekke, I. Šterns, E. Dunsdorfs, A. Švābe u.c.) galvenos vilcienos turpināja aizsākto historiogrāfijas tradīciju, pabeidzot Latvijā iesākt, papildinot to ar Rietumu pasaulē pieejamajiem avotu materiāliem. Tā kā to var uzskatīt par nacionālās historiogrāfijas turpinājumu laikā, kad Latvija bija okupēta, anektēta un inkorporēta PSRS. Trimdā radīto darbu lielākais trūkums bija Latvijas arhīvu, muzeju u.c. avotu neizmantošana, kā arī zināma “iekonservēšanās” pirmskara nacionālisma paradigmā.

Okupācija

Vācijas okupācijas režīma laikā fiziski iznīcināja propadomiskos vēsturniekus, piemēram, padomju okupācijas gadā iecelto Latvijas vēstures institūta direktoru Jāni Liekni, pašu institūtu slēdza un uz tā bāzes izveidoja Vēstures krātuvi, kas atradās Valsts Arhīva pakļautībā. Vēstures krātuvei uzdeva izpētīt trīs projektus par sekojošām tēmām: A. Kirhenšteina valdība, Latvijas Universitātes boļševizācija, Latvijas armijas boļševizācija. Savukārt 1944. gadā padomju okupācijas zonā tika pieņemts Lēmums par vēstures zinātni Latvijā, un nolemts atjaunot Latvija Universitātes Vēstures institūta darbu, kam jābalstās uz marksistiski-ļeņinisko vēstures skatījumu. Par direktoru norīkoja Dr.hist. M. Stepermani.

Padomju laika (LPSR), atbilstoši padomju ideoloģijai, vēsturi sāka aplūkot kā šķiru cīņu, kuras loģisks noslēgums būtu padomju varas nodibināšana Latvijā. Izveidojot Latvijas Zinātņu akadēmiju, tajā iekļāva Latvijas vēstures institūtu kā Vēstures un materiālās kultūras institūtu (ar šādu nosaukumu līdz 1959. g.), kura uzdevumus formulēja kā "vākt, aprakstīt un izdot Latvijas vēstures avotus un organizēt un vadīt Latvijas un vispārīgās vēstures pētniecību". Papildus izveidoja vēl Latviešu valodas un literatūras institūtu un Folkloras institūtu. Valsts ļoti plaši finansēja arheoloģiskos izrakumus. Historiogrāfija bija brīva no romantisku nacionālo mītu radīšanas, to vietā liekot padomju mītus, taču saglabājot tradicionālo skatījumu par "svešajeim vāciešiem" un latviešiem kā "zemnieku tautu". Pētījumos var saskatīt arī daudzas rūpīgi izstrādātas epizodes no sociālās vēstures, kas atklāj atsevišķu sabiedrības grupu dzīvesveidu un noskaņojumu. Lai arī šajos darbos ir ļoti daudz pārspīlējumu, tomēr kopumā tie sniedz savu īpašo vēstures skatījumu, kas ir kardināli pretēja starpkaru perioda vēstures literatūrai. Raksturojot postpadomju periodu, vācu vēsturnieks D.Henings pamatoti norāda, ka latviešu historiogrāfija atstāj novārtā skarības starp kopējo Eiropas attīstību un „mazo tautu atmodas” problemātiku, jo īpaši Austrumeiropā, un arī mūsdienās vēl seko XX gs. sākuma nacionālās vēstures un tautu vēstures koncepcijai. 90. gadu sākumā norisinājās visai nekritiska latviešu nacionālās historiogrāfijas starpkaru postma atstātā mantojuma apzināšana un rakstīšana nacionālajā garā (it sevišķi mācību grāmatās), ar Latvijas vēsturi saprotot drīzāk latviešu tautas, nevis Latvijas teritorijas un tās dažādo tautību iedzīvotāju vēsturi.

Kopā XX gs. otrās puses vēsturi Latvijā pēdējā pusgadsimtā skaidrojušas trīs historiogrāfijas – trimdas (ārzemju), padomju un neatkarīgās Latvijas historiogrāfija (pēc 1990. gada). Trimdas (ārzemju) historiogrāfija kā Baltijas (Latvijas) vēstures kursu, monogrāfiskos pētījumus un zinātnisko rakstu formā, neskatoties uz pirmavotu trūkumu, sniegusi nopietnu ieguldījumu šī perioda Latvijas vēstures izpētē. Taču daļa publikācijas palikušas politiskās žurnālistikas līmenī. Padomju historiogrāfiju okupētajā Latvijā vadīja VK(b)P (PSKP)CK Aģitācijas un propagandas pārvalde un PSRS ZA. Formāli tā bija uzticēta padomju režīmam politiski lojāliem cilvēkiem, kas lielāko tiesu Latvijā bija iebraukuši no Padomju Savienības. Šie darbi par „sociālisma un komunisma celtniecību Latvijā” nebalstījās uz nopietnām vēstures pirmavotu studijām, bet bija padomju tipa marksisma, krievu pirmsrevolūcijas historiogrāfijas un PSKP CK direktīvu izpausme. Šiem darbiem nav zinātniskas nozīmes otrās padomju okupācijas vēstures izpētē. Tāpēc pēckara vēstures pētīšana pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija jāsāk no jauna, izmantojot dažādus ārzemju pētījumus.

Skat. arī: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Latvijas vēstures historiogrāfija, Latvijas vēsturnieku komisija, Letonika

Literatūra par šo tēmu

  • Bibliogrāfija Latvijas vēstures studijām : no vissenākajiem laikiem līdz XIX gs. vidum : bibliogr. rād. / Latvijas Universitāte. Latvijas vēstures kat. ; sast. Ā.Puriņš. - LU: Rīga, 1991. - 90 lpp.
  • Vita Zelče, Dažas tendences Baltijas pētniecībā rietumos 20. gadsimta noslēgumā. // Latvijas arhīvi. 2000. Nr.3. 105.-125. lpp.
  • Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 359 lpp. ISBN 978-9984-824-11-6
  • Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp
  • Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2009. – 639 lpp. ISBN 978-9984-824-13-0
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Dr. hab. hist. profesors Ēvalds Mugurēvičs: Biobibliogrāfija. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2006. – 143 lpp.
  • Irēne Šneidere. Vēstures zinātne un komunistiskā ideoloģija Padomju Latvijā (1944–1991): daži aspekti. // Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp. (127.-136. lpp.)
  • Šneidere Irēne. Latvijas jaunāko laiku vēstures pētniecība. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.3., 117.-129. lpp.
  • Graudonis Jānis. Latvijas vēstures institūts Latvijas Republikas laikā. 1936.-1940. gads. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 9.-18. lpp.
  • Ronis Indulis. Latvijas vēstures institūts laikmeta kontekstā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 19.-37. lpp.
  • Mugurēvičs Ēvalds. Latvijas vēstures institūta arheologu darbs piecdesmit gados. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 48.-91. lpp.
  • Caune Andris. Latvijas vēstures institūta ieguldījums Rīgas arheoloģiskajā izpētē 1938.-1996. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 92.-102. lpp.
  • Cimermanis Saulvedis. Latvijas vēstures institūts un etnogrāfija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.4., 103.-134. lpp.
  • Švābe Arveds. Latviešu vēsturnieku uzdevumi trimdā (Publikāciju sagatavojis R. Treijs). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2002. Nr.1., 129.-139. lpp.
  • Ivanovs A. Latvijas PSR historiogrāfija (konceptuāls pārskats) // Latvijas Vēsture: Jaunie un jaunākie laiki. – 2003. – Nr.2(50).
  • Ose Ieva. Karla fon Lēvisa of Menāra ieguldījums Latvijas viduslaiku baznīcu izpētē. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2005., Nr4., - 106.-112. lpp.
  • Graudonis Jānis. Latvijas vēstures institūts Latvijas Republikas laikā. 1936.-1940. gads. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr4., - 9.-18. lpp.
  • Ronis Indulis. Latvijas vēstures institūts laikmeta kontekstā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr4., - 19.-37. lpp.
  • Strods Heinrihs. Latvijas vēstures zinātne (1945.-1990.). // Latvijas vēsture. 1/1191., 3.-6. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latvijas_vēsture&oldid=70539"