Baltijas landesvērs

No ''Vēsture''
Versija 2020. gada 22. jūlijs, plkst. 09.17, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas zemessardze
die Lettländische Landeswehr
Oberstab.PNG
pastāv: 7.12.1918.-12.07.1919.
pakļautība:
  • LR Apsardzības ministrs
virspavēlnieks:
  • ģenerālis Baltazars Freitāgs fon Loringhofens (11.1918.)
  • majors Šeiberts (12.1918.)
  • kapteinis fon Bekmans (12.1918.-01.1919.)
  • kapteinis Dormāgens (26.01.1919.-12.07.1919.)
  • pulkvedis H. Aleksanders (no 12.07.1919.)
štāba
komandieris:
  • majors A.Flečers (6.02.1919.-12.07.1919.)
  • jūras kapteinis G.Taube (12.07.1919.-12.1919.)
  • V.Rādens (12.1919.-01.04.1920.)
Gliederung-Landeswehr.jpg

Baltijas landesvērs (vc. Baltische Landeswehr, kr. Балтийский ландесвер, an. Baltic Land Defence, Baltic Territorial Army, Baltic Home Guard) - atkarībā no konteksta:

  • 1. Baltijas landesvērs - Vācijas okupēto Baltijas provinču iedzīvotāju pašaizsardzības struktūra, kuras organizēšanas priekšdarbi tika uzsākti 1918. gada rudens sākumā, bet novembra otrajā pusē iekļāva jaundibinātās Latvijas Republikas bruņotajos spēkos - Latvijas zemessardzē (oriģ. Latwijas Semes sargi, vc. die Lettländische Landeswehr) sarunvalodā saukta par "landesvēru" vai "Baltijas landesvēru" - Latvijas Pagaidu valdības bruņotie spēki, izveidoti 1918. gada novembrī/decembrī – 1919. gada pavasarī un vasarā karā par Latvijas neatkarību sagrāva Sarkano LSPR armiju, atbrīvojot lielāko daļu Latvijas teritorijas, cieta sakāvi Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju, bet 1919. gada jūlijā apvienoti ar t.s. Ziemeļlatvijas brigādi, izveidojot Latvijas armiju. Sarunvalodā par "landesvēru" tradicionāli dēvē tikai zemessardzes vācbaltiešu vienības.
  • 2. Baltijas landesvērs - biedrība, sabiedriska organizācija Latvijas Republikā starpkaru periodā. [1]

Jau 1918. gada vasarā vācbaltiešu kā organizētākās un rīcībspējīgākās iedzīvotāju grupas vidū parādījās ideja un mēģinājumi pašorganizēties zemessardzē (vc. landeswehr), lai paši vācu okupācijas varā esošo baltijas provinču iedzīvotāji varētu piedalīties kriminogenās situācijas samazināšanā un lielinieciskuma nepieļaušanā. Visas vācbaltiešu studentu korporācijas pieņēma īpašu lēmumu, ar kuru bija uzlikts par pienākumu visiem korporāciju aktīvā konventa locekļiem brīvprātīgi iestāties zemessardzē, tikko tiks atļauta tās organizēšana.[2] 1918. gada 1. novembrī Vācijas impērijas VIII armijas štāba priekšnieks Francs apstiprināja "Baltijas zemessardzes" (Baltische Landeswehr) organizēšanas plānu, ko bija izstrādājuši vācbaltiešu kopienas pārstāvji, lai izveidotu zemes pašaizsardzības spēkus, kas būtu spējīgi funkcionēt, kad Vācijas okupācijas armija teritoriju būs spiesta atstāt. Par vadītāju sākumā tika nolemts aicināt krievu ģenerāli Junoviču, lai latvieši un igauņi neprotestētu, taču pēc dažādu kandidatūru apspriešanas par to kļuva ģenerālis Baltazars Freitāgs fon Loringhofens. 12. novembrī vietējā presē tika publiskots VIII armijas komandiera ģenerāļa H. fon Kātena rīkojums Nr. 3032. par zemessardzes veidošanu.

T.s. "Baltijas landesvēra" organizēšana tika pārtraukta pēc tam, kad 1918. gada 7. decembrī tika parakstīta Latvijas Pagaidu valdības vienošanās ar Veimāras republikas valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu, ka Latvijas Republikas bruņotie spēki būs Latvijas zemessardze.[3] Par pagaidu virspavēlnieku iecēla Vācijas armijas majoru Šeibertu (Scheibert), virsštāba priekšnieks - hauptmanis H. fon Bekmans (Böckmann) - augstāko virsnieku vietnieki no latviešu virsniekiem (virspavēlnieka vietnieks - kapitans R.Kļaviņš). Administratīvi šie spēki bija pakļauti Latvijas Apsardzības ministrijai, bet apgādes un militārā ziņā pakļauti Vācijas okupācijas armijas vadībai. Komandvaloda daļās tika noteikta katras daļas karavīru valodā (šajā valodā konkrētā vienība veica saraksti ar štābu), bet virsštābā - vācu. Tā kā spēku pamatkodolu veidoja vācbaltiešu brīvprtīgie, kas bija pieteikušies vēl pirms LR dibināšanas, iekšējā apritē pēc inerces turpināja lietot nosaukumu "Baltijas landesvērs", par ko bija regulāras domstarpības ar LR Apsardzības ministriju.[4] Virsnieki lietoja tos pakāpju apzīmējumus, kādā armijā pirms tam bija dienējuši - vācu vai krievu.

1918. gada 10. decembrī tika iecelti valsts apsardzības iecirkņu priekšnieki ar uzdevumu organizēt zemessardzes rotas Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Vienas rotas komplektācija paredzēja 200 karavīrus un 50 vīru lielu papildu štatu (feldšeris, veterinārs, vezumnieki). Lielas grūtības zemessardzes veidošanā sagādāja tas, ka visai bieži Pagaidu valdības emisāri nebija uzdevumu augstumos, bez tam, sevišķi Vidzemē un Latgalē iedzīvotāju vairums neatzina Pagaidu valdību un daudzviet no Rīgas atsūtītie zemessardzes organizētāji tika padzīti.[5] Decembra otrajā pusē Latvijas zemessardzi veidoja Virsštābs (Oberstab), kam pakļautas:

Uniforma - tā kā landesvērs atradās Vācijas armijas saimnieciskajā apgādē, vācbaltiešu vienības valkāja zilpelēkās ("feldgrau") vācu uniformas no tās noliktavu krājumiem. Ieviesa arī atšķirības zīmes, lai gan pirmajā laikā daudzi iztika bez tām. Apakšvirsniekiem un ierindas sastāvam bija pelēki aizsargkrāsas uzpleči ar zili baltu apmali, virsniekieku uzpleči bija sudraba, caurausti ar zilu. Triecienvienībai pie apkaklēm un piedurkņu atlokiem balti apšuvumi, Vācbaltu cīņas bataljonam - dzelteni, Vācbaltu bataljonam - zili apšuvumi. Pelēkas vācu parauga cepures ar zilu apmali un zili-sudrabotu kokardi (Triecienvienībai balts skandināvu vairodziņš ar Vācu ordeņa melno krustu). Krievu vienība centās saglabāt bijušās Krievijas impērijas armijas uniformas. Latviešu vienību uniforma sastāvēja no šineļa (uz vienu pusi pogājam), frenča (ar stāvu atliektu apkakli), cepures ar Latvijas kokardi un biksēm - "no pelēkas latviešu vadmalas". Uz šineļa un frenča apkaklēm sarkanbaltsarkanas uzšuves. Uzpleči no tās pašas drēbes (uz uzplečiem atzīmējama tikai daļa un ieroču veids). Apavi: garie zābaki vai gamašas ar stilbu autiem jeb getrām. Realitātē apģērbs bija visai dažāds, atkarībā no tā, kur vienība dabūjusi amunīciju - citas vienības valkāja apģērbu no vācu, citas no Antantes armiju krājumiem, citas izmantoja vecās Krievijas formas, - bet piederību Latvijas bruņotajiem spēkiem apzīmēja zīmotnes un kokardes. 1919. gada 28. februārī[6] tika noteiktas atšķirības zīmes, uniformu apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa (20. martā sekoja pavēle par kavalēristu uniformām un atšķirības zīmēm[7], 25. martā - par jūrnieku uniformu un atšķirības zīmēm[8]; 19. augustā tika izdota vēl viena pavēle, precizējot un papildinot atšķirības zīmes un dienesta pakāpes; 21. septembrī ieviesa unificētas Latvijas armijas uniformas un zīmotnes).

1918. gada decembra nogalē Cēsu rota ar kaujām atkāpās uz Rīgu, Būma nodaļa sadūrās ar Sarkano armiju pie Ogres, bet vācbaltiešu rotas nogalē iesaistījās kaujā ar lieliniekiem pie Līgatnes un Inčukalna - tās bija pirmās jaundibinātās Latvijas bruņoto spēku sadursmes ar pretinieku, aizstāvot jaundibinātās Latvijas neatkarību. Pēc Rīgas latviešu 1. rotas dumpja un izformēšanas 1919. gada janvārī sākās masveida dezertēšana no latviešu daļām: no 1400 vīru lielajiem latviešu vienību spēkiem pāri bija palikuši aptuveni 420 karavīri. Atlikušos latviešu karavīrus apvienoja Latviešu atsevišķajā bataljonā (kom. O.Kalpaks). 1919. gada janvārī zemessargu vienības (14 rotas) atkāpās uz Kurzemi, kur fronte apstājās pie Ventas. 1919. gada janvāra pirmajā pusē, kad zemessardze turēja frontes līniju Auce-Lielauce-Saldus, tajā vairs sastāvēja: atsevišķais latviešu bataljons (220 vīri); Trieciena nodaļa (300 vīri); Rādena rota (135 viri); Hāna jātnieku nodaļa (30 vīri); Zīverta artilērijas baterija (2 lielgabali); krievu rota. Februārī zemessardzi pārformēja, to sadalot t.s. pastiprinātajos kaujas bataljonos (Detachement):

Kurzemē zemessardzi papildināja Vācu-baltiešu kaujas bataljons, Vācbaltiešu bataljons, 6 patstāvīgi vācbaltiešu formējumi un firsta Līvena vienība. Bez tam zemessardzes sastāvu pakāpeniski papildināja etapu formējumi, saimnieciskās rotas, bruņotie vilcieni, kara aviācijas vienības (433. lidotāju nodaļa u.c.), sanitārās vienības u.c. formējumi. Zemessardzes virsštābam tika pakļauta arī brīvprātīgo vienības no Vācijas[9], t.s. Dzelzsdivīzija (kom. majors Bišofs), bet operatīvās plānošanas un apgādes ziņā zemessardze lielā mērā bija atkarīga no 6. rezerves korpusa vadības. Februārī Liepājā tika izveidoti Liepājas jaunformējamie spēki, kuru uzdevums bija no brīvprātīgajiem un mobilizētajiem komplektēt jaunas etnisko latviešu karavīru vienības.

1919. gada aprīlī Latvijas zemessardzē bija 9500 karavīru (4000 vācbaltiešu un vāciešu, 4000 latviešu un 1500 krievu). Kad 1919. gada 16. aprīlī notika t.s. 16. aprīļa pučs, Latvijas zemessardzes vadība no puča norobežojās un saglabāja neitralitāti, par savu galveno uzdevumu uzskatot Latvijas teritorijas atbrīvošanu. 23. maijā tika ieņemta Rīga un uzsākta Vidzemes un Latgales atbrīvošana no lieliniekiem. LSPR armija tika sagrauta. 5. jūnijā zemessardzes bataljoni tika pārformēti par pulkiem. Jūnijā pie Cēsīm zemessardzes daļas sastapās ar Igaunijas nacionālo armiju, kurai pieprasīja atbrīvot tās okupēto Ziemeļvidzemi[10] un kopīgi vērsties pret Sarkano armiju austrumos. 5. jūnijā bataljonus pārformēja pulkos: 1. Baltu pulks, 2. Baltu pulks, 3. Baltu pulks (iecerēti 2 bataljonu sastāvā, katrā pa 3 strēln. un 1 ložmetēju rotai; bez tam. pirmā pulkā bija 2 baterijas, bet pārējos pa 1 baterijai; katram pulkam bija ari sava mīnmetēju nodaļa). Cēsu kaujās Latvijas zemessargi tika sakauti un atkāpās, ļaujot igauņiem ieņemt Rīgu.

Pēc Niedras vadītās Pagaidu valdības demisijas, 12. jūlijā zemessardzes vadība nokļuva jaunās K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pakļautībā un tika pārformēta: no visām vienībām izslēdza valstsvāciešus, kas vai nu atgriezās Vācijā, vai iestājās krievu Rietumu brīvprātīgo armijā. Firsta Līvena vienība devās uz Narvu ģen. N.Judeniča armijas rīcībā, Latviešu atsevišķā brigāde tika pārformēta par jaunveidotās Latvijas armijas Kurzemes divīziju, savukārt vācbaltiešu vienības tika pārdēvētas par "Latvijas vācu zemessargiem" Latvijas armijas sastāvā.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVVA, 5627. f., 1. apr., 9. lp.
  2. ↑ Concordia Rigensis 29.11.1869.–29.11.1969. Festschrift. Chronik. Album. Statistisches (1969). - Concordia Rigensis: Hamburg, 1969, S. 33.
  3. ↑ Tika paredzēts izveidot 26 rotas un 5 baterijas no trim vietējām tautībām pēc nacionālā principa: 18 latviešu rotas un 3 baterijas; 7 vācbaltiešu rotas un 2 baterijas; 1 krievu rotu - kopā plānojot 7050 zemessargu (4800 latviešus, 2000 vācbaltiešus, 250 krievus).
  4. ↑ 5. februari 1919. N° 232/g, Liepājā, Latvijas Zemes Sargu Virspavēlniekam. Pretī 7. decembrī 1918. g. Latvijas un Vācijas valdību priekšstāvju noslēgtam līgumam, Latvijas zemessargi tiek dēvēti par Baltijas zemessargiem. Ievērojot to, lieku Jums priekšā nekavējoši pārdēvēt un turpmāk lietot vienīgi Latvijas zemessargu (die Lettländische Landeswehr) nosaukumu. Ministrs: J.Zālitis, Ģenerālsštāba Priekšnieka vietā: A.Plensners - LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 68. lp.
  5. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 38. lp.
  6. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 1. l., 30.-31. lp.
  7. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 82. l., 32. lp.
  8. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 82. l., 41. lp.
  9. ↑ 1918. gada 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība it kā vienojusies ar A.Vinnigu par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi. - Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos, taču vervēšanas biroji darbojās un Pagaidu valdība pret brīvprātīgo ierašanos neprotestēja.
  10. ↑ Ģenerālis E. Kalniņš Niedras prāvā liecināja, ka igauņi ienākuši Latvijā ar spēku, turklāt balstoties uz savstarpēju līgumu, ko 1919. gada 18. vai 19. februārī noslēdza ar igauņiem Latvijas vārdā Ramanis - tas paredzēja, ka igauņiem par palīdzību cīņā pret lieliniekiem Vidzemē pienākas Valka un vēl 8 pagasti, kā arī tiesības izvest lielinieku pamesto mantu uz Igauniju. Bruņotās sadursmes sākušās, kad landesvērs ieņēmis Ieriķu staciju, lai neatļautu igauņiem izvest uz Igauniju no Vecgulbenes tur atstātos apmēram 800 vagonus un 15 lokomotīves. avots

  • 2 sludinajums.jpg

  • Trieciena rotas (vēlāk visas Zemessardzes) krūšu nozīme

  • latviešu daļu virsnieka krūšu nozīme

  • pirmie brīvprātīgie 1918. gada decembrī

  • virsštāba virsnieki (centrā majors A.Flečers)

  • majors Flečers

  • kapteinis fon Brandis

  • fon Maidels

  • štāba virsnieku apspriede

  • latviešu daļas atkāpjas no Jelgavas uz Liepāju

  • 1919. gada pavasarī

  • Elgelharta jātnieki

  • sapieri būvē tiltu pār Ventas upi pie Nīgrandes

  • apšaude pie Pampāļiem

  • gūstekņi Pampāļos

  • kavalēristi pie Slokas

  • Rīgas atbrīvošanas shēma

  • atpūta ceļā uz Rīgu

  • sagūstītie sarkanarmieši pie Rīgas

  • Rīgas pievārtē

  • artilēristi Rīgā, Pārdaugavā

  • Medema vienība šķērso Daugavu

  • hauptmanis Medems un tā adjutants virsleitnants Tone nākamajā dienā pēc Rīgas atbrīvošanas

  • Hansa fon Manteifeļa-Scēges bēres

  • krasta lielgabals

  • 15 cm artilērijas baterijas pozīcijas pie Cēsīm

  • 15 cm artilērijas baterijas pozīcijas pie Cēsīm

  • ložmetējnieki pie Cēsīm atpūtā

  • mīnmetēju rota pie Cēsīm atpūtā

  • avarējusi lidmašīna

  • Pēc Cēsu kaujām vilciens ar amunīciju evakuējas no Ropažu dzelzceļa stacijas

  • Piemineklis kritušajiem Inčukalnā

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 160.-161. lpp.
  • Čapenko A. Baltijas landesvēra vācu vienību forma, pakāpes un atšķirības zīmes 1918.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008., 173.-180. lpp.
  • Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
  • Latvijas bruņoto spēku skaitliskais sastāvs 1919. gada pavasarī. – LVVA, 2574. f., 79. l., 23.-27. lp.
  • Eugen Engelhardt, freiherr Wilhelm von Engelhardt. Der Ritt nach Riga; aus den Kämpfen der Baltischen Landeswehr gegen die rote Armee, 1918-1920. - Volk und Reich Verlag: Berlin, 1938 - 152 S.
  • Grimm Claus. Vor den Toren Europas, 1918-1920; Geschichte der Baltischen Landeswehr. - A.F. Velmede: Hamburg, 1963 - 320 S.
  • Hartmann Georg Heinrich. Aus den erinnerungen eines freiwilligen der baltischen landeswehr. - Deutsche verlags-anstalt: Stuttgart, 1921
  • Schrunden Freiwilliger der Bataillon Malmede der Baltischen Landeswer. // Rigasche Zeitung. Nr.24., 22.06.1919.
  • Bischoff Josef. Die letzte Front. Geschichte der Eiserne Division im Baltikum 1919. - Berlin, 1935
  • Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
  • Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten (Finnland und Baltikum) 1918 und 1919. – Leipzig, 1936
  • Keyserlingk, Robert Wendelin. Across many oceans : a family saga. - Brookfield Publishing Company: Brookfield (Connecticut), 1984, 323 pages ISBN 0920271006
  • Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus. Ein Gedenkbuch. - Löffler: Riga, 1929 - 231 SS. (Verlag der Aktiengesellschaft Ernst Plate: Riga, 1939 - 233 S.)
  • Norden A. Zwischen Berlin und Moskau. – Berlin, 1954
  • Ottersberg K. Der Kampf des lettischen Volkes um die Sowjetmacht der UdSSR und der volksdemokratischen Länder Europas. Bd. 3. – Berlin, 1959
  • Winnig A. Am Ausgang der deutschen Ostpolitik. – Berlin, 1921
  • Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. 1 Bd.: Die Rückführung des Ostheeres. – Berlin, 1935
  • Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. 2 Bd.: Der Feldzug im Baltikum bis zur zweiten Einnahme von Riga. – Berlin, 1937
  • Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. 3 Bd.: Die Kämpfe im Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga. Juni bis Dezember 1919. – Berlin, 1938
  • Die Baltische Landeswehr. Ein Gedenkbuch / Hrsg. Vom Baltischen Landeswehrverein. – Riga, 1929
  • Geschichte der Baltischen Landeswehr. – Hamburg, 1963
  • Rauch G. Die internationale Bedeutung des 22 Mai 1919 // Beitrage zur baltischen Geschichte. Vortrage, Untersuchen, Skizzen aus sechs Jahrzenten. Band 9. – Hannover, 1980

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Baltijas_landesvērs&oldid=71758"