Atšķirības starp "Dižciltība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Muižniecība''' (vāc. ''Adel'', fr. ''noblesse'', angl. ''nobility'', kr. ''дворянство'') - valdošā [[kārta]] Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos, [[Aristokrātija|aristokrāti]] zemes īpašnieki. Izveidojās no senajām aristokrātijas dzimtām, [[Monarhs|monarhu]] augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās [[bruņniecība]]s. Kā [[kārta]] noformējās [[Absolūtisms|absolūtisma]] laikā. Muižniecības materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes [[Lēnis|lēņa]] (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Mūsdienu Latvijas teritorijā muižniecība izveidojās XVII gs. pirmajā pusē, kad Kurzemes un Vidzemes [[bruņniecība]] izveidoja savas kārtas organizācijas un pašpārvaldi, kurā ietilpa [[landtāgs]], [[landmaršals]], [[landrātu kolēģija]]. Attiecīgi jaunizveidojusies muižniecība dalījās [[Bruņinieku matrikula|matrikulētajā muižniecībā]] un nematrikulētajā (kuras piederīgajiem nebija lielkunga politisko tiesību). XIX gs. muižniecības galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā; muižnieki bija brīvi no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem ([[galvasnauda]]s) un rekrutēšanas militārajā dienestā. Citu kārtu vidū muižniecība izcēlās ar savu statusu, privilēģijām, audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, morāles kodeksu, valodu, apģērbu un pat frizūrām. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, muižniekiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko muižniecību" un "zemāko muižniecību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja [[heraldika]]s un [[ģenealoģija]]s rašanos un lielo lomu). | + | '''Muižniecība''' (vāc. ''Adel'', fr. ''noblesse'', angl. ''nobility'', kr. ''дворянство'') - valdošā [[kārta]] Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos, [[Aristokrātija|aristokrāti]] zemes īpašnieki. Izveidojās no senajām aristokrātijas dzimtām, [[Monarhs|monarhu]] augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās [[bruņniecība]]s. Kā [[kārta]] noformējās [[Absolūtisms|absolūtisma]] laikā. Muižniecības materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes [[Lēnis|lēņa]] (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Pirmās muižniecības privilēģ�ijas bija atbrīvojums no nodokļiem, tiesības medīt, tiesības nēsāt zobenu un ģerboni, tiesības saņemt [[Lēnis|lēni]] vai [[Senjorija|senjoriju]]. Mūsdienu Latvijas teritorijā muižniecība izveidojās XVII gs. pirmajā pusē, kad Kurzemes un Vidzemes [[bruņniecība]] izveidoja savas kārtas organizācijas un pašpārvaldi, kurā ietilpa [[landtāgs]], [[landmaršals]], [[landrātu kolēģija]]. Attiecīgi jaunizveidojusies muižniecība dalījās [[Bruņinieku matrikula|matrikulētajā muižniecībā]] un nematrikulētajā (kuras piederīgajiem nebija lielkunga politisko tiesību). XIX gs. muižniecības galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā; muižnieki bija brīvi no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem ([[galvasnauda]]s) un rekrutēšanas militārajā dienestā. Citu kārtu vidū muižniecība izcēlās ar savu statusu, privilēģijām, audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, morāles kodeksu, valodu, apģērbu un pat frizūrām. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, muižniekiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko muižniecību" un "zemāko muižniecību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja [[heraldika]]s un [[ģenealoģija]]s rašanos un lielo lomu). |
| − | + | Francijā muižniecību iedalīja vairākās kategorijās: | |
| − | * | + | * '''zobena muižnieki''' (''noblesse d'épée'') - tituls iegūts ar zobenu, t.i. ''bruņniecības muižniecība (''Noblesse chevaleresque'' - titulus saņēmuši līdz 1400. gadam), '''dzimušie muižnieki''' (''être de haute noblesse'') - senajām muižniecības dzimtām piederīgie, '''senie, tradicionālie muižnieki''' (''noblesse de race'') jeb '''vecā muižniecība''' (''ancienne noblesse'' - pirms revolūcijas titulus saņēmušie); |
| − | + | ** '''mantojuma muižnieki''' (''noblesse paternelle [utérine]'') - no tēva vai mātes mantots tituls; | |
| − | + | * '''kancelejas muižnieki''' (''Noblesse de chancellerie'') - savus titulus saņēmuši, kalpojot karalim; | |
| − | + | ** '''patentu muižnieki''' (''Noblesse de lettres''), kas titulu saņēmuši ar karaļa patentu (''lettres patentes''); | |
| − | ** ''' | ||
** '''impērijas muižnieki''' (''noblesse d'Empire'') - Napoleona I ieviesta kategorija; | ** '''impērijas muižnieki''' (''noblesse d'Empire'') - Napoleona I ieviesta kategorija; | ||
| − | ** '''dienesta muižniecība''' (''noblesse d'office'') - par dienestu saņemts tituls. | + | * '''paaudžu muižnieki''' (''Noblesse d'extraction'') - muižniecībai piederīgi vismaz 4 paaudzēs; |
| − | + | * '''mantijas muižnieki''' (''noblesse de robe'') - tituls saņemts par īpašiem nopelniem civilajā dienestā, parādās XVI gs.; | |
| − | + | ** '''zvana muižnieki''' (''Noblesse de cloche'' jeb ''Noblesse echevinale'') - tituls saņemts, pildot atbildīgā dienestu pilsētas maģistrātā (Anžū, Angulemā, Buržē, Lionā, Tulūzā, Parīzē, Perpiņjanā, Puatjē); | |
| − | + | ** '''dienesta muižniecība''' (''noblesse d'office'') - par valsts dienestu saņemts tituls. | |
| − | + | ||
| + | Vācu zemēs augstākajai muižniecībai (''Hochadel'') līdz 1806. gadam piederēja tikai zemes kungi, bet zemākā muižniecība (''Kleinādel'' jeb ''Niederadel'') aptvēra visus pārējos muižniekus. | ||
| + | |||
| + | [[Anglijas karaliste|Anglijā]] bija līdzīgs dalījums: augstākā muižniecība (''[[Nobiļi|nobility]]''), un zemākā jeb ''jaunā'' muižniecība (''[[džentriji|gentry]]''). | ||
| + | |||
| + | [[Žečpospoļita|Žečpospoļitā]] pie augstākās muižniecības pieskaitija [[Magnāts|magnātus]], bet pie zemākās - [[Šļahta|šļahtu]]. | ||
| + | |||
| + | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] muižniecība radās nevis no aristokrātijas, [[Bajārs|bajāriem]], bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas. Kā priviliģēta [[kārta]] noformējās XVIII gs., kad 1762. gadā muižniecību atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: [[senmuižnieki]] (''древнее дворянство''), [[dzimtmuižnieki]] (''потомственное дворянство''), [[titulmuižnieki]] (''титулованное дворянство''), [[mūžmuižnieki]] (''личное дворянство''). Kā kārta likvidēta ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (''Об уничтожении сословий и гражданских чинов''). | ||
Skat. arī [[Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula]] | Skat. arī [[Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 20. jūlijs, plkst. 16.01
Muižniecība (vāc. Adel, fr. noblesse, angl. nobility, kr. дворянство) - valdošā kārta Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos, aristokrāti zemes īpašnieki. Izveidojās no senajām aristokrātijas dzimtām, monarhu augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās bruņniecības. Kā kārta noformējās absolūtisma laikā. Muižniecības materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes lēņa (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Pirmās muižniecības privilēģ�ijas bija atbrīvojums no nodokļiem, tiesības medīt, tiesības nēsāt zobenu un ģerboni, tiesības saņemt lēni vai senjoriju. Mūsdienu Latvijas teritorijā muižniecība izveidojās XVII gs. pirmajā pusē, kad Kurzemes un Vidzemes bruņniecība izveidoja savas kārtas organizācijas un pašpārvaldi, kurā ietilpa landtāgs, landmaršals, landrātu kolēģija. Attiecīgi jaunizveidojusies muižniecība dalījās matrikulētajā muižniecībā un nematrikulētajā (kuras piederīgajiem nebija lielkunga politisko tiesību). XIX gs. muižniecības galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā; muižnieki bija brīvi no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem (galvasnaudas) un rekrutēšanas militārajā dienestā. Citu kārtu vidū muižniecība izcēlās ar savu statusu, privilēģijām, audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, morāles kodeksu, valodu, apģērbu un pat frizūrām. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, muižniekiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko muižniecību" un "zemāko muižniecību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja heraldikas un ģenealoģijas rašanos un lielo lomu).
Francijā muižniecību iedalīja vairākās kategorijās:
- zobena muižnieki (noblesse d'épée) - tituls iegūts ar zobenu, t.i. bruņniecības muižniecība (Noblesse chevaleresque - titulus saņēmuši līdz 1400. gadam), dzimušie muižnieki (être de haute noblesse) - senajām muižniecības dzimtām piederīgie, senie, tradicionālie muižnieki (noblesse de race) jeb vecā muižniecība (ancienne noblesse - pirms revolūcijas titulus saņēmušie);
- mantojuma muižnieki (noblesse paternelle [utérine]) - no tēva vai mātes mantots tituls;
- kancelejas muižnieki (Noblesse de chancellerie) - savus titulus saņēmuši, kalpojot karalim;
- patentu muižnieki (Noblesse de lettres), kas titulu saņēmuši ar karaļa patentu (lettres patentes);
- impērijas muižnieki (noblesse d'Empire) - Napoleona I ieviesta kategorija;
- paaudžu muižnieki (Noblesse d'extraction) - muižniecībai piederīgi vismaz 4 paaudzēs;
- mantijas muižnieki (noblesse de robe) - tituls saņemts par īpašiem nopelniem civilajā dienestā, parādās XVI gs.;
- zvana muižnieki (Noblesse de cloche jeb Noblesse echevinale) - tituls saņemts, pildot atbildīgā dienestu pilsētas maģistrātā (Anžū, Angulemā, Buržē, Lionā, Tulūzā, Parīzē, Perpiņjanā, Puatjē);
- dienesta muižniecība (noblesse d'office) - par valsts dienestu saņemts tituls.
Vācu zemēs augstākajai muižniecībai (Hochadel) līdz 1806. gadam piederēja tikai zemes kungi, bet zemākā muižniecība (Kleinādel jeb Niederadel) aptvēra visus pārējos muižniekus.
Anglijā bija līdzīgs dalījums: augstākā muižniecība (nobility), un zemākā jeb jaunā muižniecība (gentry).
Žečpospoļitā pie augstākās muižniecības pieskaitija magnātus, bet pie zemākās - šļahtu.
Krievijas impērijā muižniecība radās nevis no aristokrātijas, bajāriem, bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas. Kā priviliģēta kārta noformējās XVIII gs., kad 1762. gadā muižniecību atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: senmuižnieki (древнее дворянство), dzimtmuižnieki (потомственное дворянство), titulmuižnieki (титулованное дворянство), mūžmuižnieki (личное дворянство). Kā kārta likvidēta ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (Об уничтожении сословий и гражданских чинов).
Skat. arī Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 15.-16. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- The Reichs College of Princes and Counts of The Holy Roman Empire
- The Official Almanach De Saxe Gotha - A Register of The Reigning and Formerly Reigning Imperial and Royal Sovereign Houses and The Non-Sovereign Princely & Ducal Houses of Europe
- Bush M.L. Rich Noble, Poor Noble. - Manchester University Press: Manchester, New York, 1988
