Atšķirības starp "Dižciltība" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Muižniecība''' (vāc. ''Adel'', fr. ''noblesse'', angl. ''nobility'', kr. ''дворянство'') - dižciltīgie ([[Muiža|muižu]]) īpašnieki, valdošā [[kārta]] Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos. Izveidojās no senajām [[aristokrātija]]s dzimtām, [[Monarhs|monarhu]] augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās [[bruņniecība]]s. Kā [[kārta]] noformējās [[Absolūtisms|absolūtisma]] laikā. Muižniecības materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes [[Lēnis|lēņa]] (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko muižniecību" un "zemāko muižniecību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja [[heraldika]]s un [[ģenealoģija]]s rašanos un lielo lomu).  
+
'''Muižniecība''' (vāc. ''Adel'', fr. ''noblesse'', angl. ''nobility'', kr. ''дворянство'') - latviešu literatūrā pieņemts apzīmējums dižciltīgajiem, ([[Muiža|muižu]]) īpašniekiem<ref>[[Livonija|Livonijā]] dižciltīgie lielāko tiesu bija arī muižu īpašnieki, līdz ar to, kaut arī jaunajos laikos par muižu īpašniekiem kļuva daudzi [[pilsonība]]s pārstāvji, latviešu valodā ar vārdu "muižnieks" pieņemts apzīmēt dzžciltīgo kā tādu.</ref>, valdošā [[kārta]] Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos. Izveidojās no senajām [[aristokrātija]]s dzimtām, [[Monarhs|monarhu]] augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās [[bruņniecība]]s. Kā [[kārta]] noformējās [[Absolūtisms|absolūtisma]] laikā. Muižniecības materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes [[Lēnis|lēņa]] (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko muižniecību" un "zemāko muižniecību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja [[heraldika]]s un [[ģenealoģija]]s rašanos un lielo lomu).  
  
 
Pirmās muižniecības privilēģijas bija atbrīvojums no nodokļiem, tiesības medīt, tiesības nēsāt zobenu un [[Ģerbonis|ģerboni]], tiesības saņemt [[Lēnis|lēni]] vai [[Senjorija|senjoriju]]. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, muižniekiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). XIX gs. muižniecības galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā; muižnieki bija brīvi no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem ([[galvasnauda]]s) un [[rekrutēšana]]s militārajā dienestā. Citu kārtu vidū muižniecība izcēlās ar savu statusu, privilēģijām, audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, goda un morāles kodeksu, valodu, apģērbu un pat frizūrām. Laika gaitā kvantitatīvi pieauga, iekļaujoties šajā kārtā arī bagātākajiem [[pilsonība]]s pārstāvjiem u.c., kas titulus un muižas saņēma par dienestu monarha labā. Sešpadsmit senči pa tēva un sešpadsmit pa mātes līniju, tas bija parastais dižciltības apliecināšanas veids, kādu prasīja – un attiecīgās aprindās un gadījumos prasa arī mūsu dienās, – lai pierādītu muižniecisko izcelšanos.
 
Pirmās muižniecības privilēģijas bija atbrīvojums no nodokļiem, tiesības medīt, tiesības nēsāt zobenu un [[Ģerbonis|ģerboni]], tiesības saņemt [[Lēnis|lēni]] vai [[Senjorija|senjoriju]]. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, muižniekiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). XIX gs. muižniecības galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā; muižnieki bija brīvi no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem ([[galvasnauda]]s) un [[rekrutēšana]]s militārajā dienestā. Citu kārtu vidū muižniecība izcēlās ar savu statusu, privilēģijām, audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, goda un morāles kodeksu, valodu, apģērbu un pat frizūrām. Laika gaitā kvantitatīvi pieauga, iekļaujoties šajā kārtā arī bagātākajiem [[pilsonība]]s pārstāvjiem u.c., kas titulus un muižas saņēma par dienestu monarha labā. Sešpadsmit senči pa tēva un sešpadsmit pa mātes līniju, tas bija parastais dižciltības apliecināšanas veids, kādu prasīja – un attiecīgās aprindās un gadījumos prasa arī mūsu dienās, – lai pierādītu muižniecisko izcelšanos.
25. rindiņa: 25. rindiņa:
  
 
Skat. arī [[Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula]]
 
Skat. arī [[Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula]]
 +
 +
==== Atsauces un piezīmes ====
 +
 +
{{atsauces}}
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2012. gada 7. augusts, plkst. 06.55

Muižniecība (vāc. Adel, fr. noblesse, angl. nobility, kr. дворянство) - latviešu literatūrā pieņemts apzīmējums dižciltīgajiem, (muižu) īpašniekiem[1], valdošā kārta Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos. Izveidojās no senajām aristokrātijas dzimtām, monarhu augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās bruņniecības. Kā kārta noformējās absolūtisma laikā. Muižniecības materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes lēņa (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko muižniecību" un "zemāko muižniecību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja heraldikas un ģenealoģijas rašanos un lielo lomu).

Pirmās muižniecības privilēģijas bija atbrīvojums no nodokļiem, tiesības medīt, tiesības nēsāt zobenu un ģerboni, tiesības saņemt lēni vai senjoriju. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, muižniekiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). XIX gs. muižniecības galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā; muižnieki bija brīvi no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem (galvasnaudas) un rekrutēšanas militārajā dienestā. Citu kārtu vidū muižniecība izcēlās ar savu statusu, privilēģijām, audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, goda un morāles kodeksu, valodu, apģērbu un pat frizūrām. Laika gaitā kvantitatīvi pieauga, iekļaujoties šajā kārtā arī bagātākajiem pilsonības pārstāvjiem u.c., kas titulus un muižas saņēma par dienestu monarha labā. Sešpadsmit senči pa tēva un sešpadsmit pa mātes līniju, tas bija parastais dižciltības apliecināšanas veids, kādu prasīja – un attiecīgās aprindās un gadījumos prasa arī mūsu dienās, – lai pierādītu muižniecisko izcelšanos.

Mūsdienu Latvijas teritorijā muižniecība izveidojās XVII gs. pirmajā pusē, kad Kurzemes un Vidzemes bruņniecība izveidoja savas kārtas organizācijas un pašpārvaldi, kurā ietilpa landtāgs, landmaršals, landrātu kolēģija. Attiecīgi jaunizveidojusies muižniecība dalījās matrikulētajā muižniecībā un nematrikulētajā (kuras piederīgajiem nebija lielkunga politisko tiesību).

Francijā muižniecību iedalīja vairākās kategorijās:

  • zobena muižnieki (noblesse d'épée) - tituls iegūts ar zobenu, t.i. bruņniecības muižniecība (Noblesse chevaleresque - titulus saņēmuši līdz 1400. gadam), dzimušie muižnieki (être de haute noblesse) - senajām muižniecības dzimtām piederīgie, senie, tradicionālie muižnieki (noblesse de race) jeb vecā muižniecība (ancienne noblesse - pirms revolūcijas titulus saņēmušie);
    • mantojuma muižnieki (noblesse paternelle [utérine]) - no tēva vai mātes mantots tituls;
  • kancelejas muižnieki (Noblesse de chancellerie) - savus titulus saņēmuši, kalpojot karalim;
    • patentu muižnieki (Noblesse de lettres), kas titulu saņēmuši ar karaļa patentu (lettres patentes);
    • impērijas muižnieki (noblesse d'Empire) - Napoleona I ieviesta kategorija;
  • paaudžu muižnieki (Noblesse d'extraction) - muižniecībai piederīgi vismaz 4 paaudzēs;
  • mantijas muižnieki (noblesse de robe) - no buržuā nākusi muižniecība, kas titulus saņemts par īpašiem nopelniem (vai statusu) civilajā dienestā, parādās XVI gs.;
    • zvana muižnieki (Noblesse de cloche jeb Noblesse echevinale) - tituls saņemts, pildot atbildīgā dienestu pilsētas maģistrātā (Anžū, Angulemā, Buržē, Lionā, Tulūzā, Parīzē, Perpiņjanā, Puatjē);
    • dienesta muižniecība (noblesse d'office) - par valsts dienestu saņemts tituls.

Vācu zemēs augstākajai muižniecībai (Hochadel) līdz 1806. gadam piederēja tikai zemes kungi, bet zemākā muižniecība (Kleinādel jeb Niederadel) aptvēra visus pārējos muižniekus.

Anglijā bija līdzīgs dalījums: augstākā muižniecība (nobility), un zemākā jeb jaunā muižniecība (gentry).

Žečpospoļitā pie augstākās muižniecības pieskaitija magnātus, bet pie zemākās - šļahtu.

Krievijas impērijā muižniecība radās nevis no aristokrātijas, bajāriem, bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas - t.s. dienesta muižnieki. Kā priviliģēta kārta noformējās XVIII gs., kad 1762. gadā dienesta muižniecību atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: senmuižnieki (древнее дворянство), dzimtmuižnieki (потомственное дворянство), titulmuižnieki (титулованное дворянство), mūžmuižnieki (личное дворянство). Kā kārta likvidēta ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (Об уничтожении сословий и гражданских чинов).

Skat. arī Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Livonijā dižciltīgie lielāko tiesu bija arī muižu īpašnieki, līdz ar to, kaut arī jaunajos laikos par muižu īpašniekiem kļuva daudzi pilsonības pārstāvji, latviešu valodā ar vārdu "muižnieks" pieņemts apzīmēt dzžciltīgo kā tādu.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 15.-16. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Dižciltība&oldid=38107"