Atšķirības starp "Teitoņu ordenis" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 5. novembris, plkst. 11.16

Teitoņu ordenis

200px
dibināts	1228.-05.03.1198.
valsts	05.03.1198.-08.04.1525.
devīze	Helfen. Wehren. Heilen. (Palīdzēt. Aizsargāt. Dziedināt.)
sizereni	pāvests imperators
hierarhija	lielmestrs (Hochmeister) landmestrs (Landmeister) lielkomturs (Grosskomture) maršals (Marschalle) virshospitālietis (Oberspitler) virsintendants (Obertrapiere) mantzinis landkomturs (Landkomture) komandors (Kommandeur) kapitulārs (Capitularies) padomnieks (Rathsgebietiger) beilmestrs (Balleimeister) komturs (Komture) fogts (Vögte) brālis bruņinieks (Ritterbrüder)
filiāles	Livonijas ordenis

Svētās Jeruzalemes Marijas Teitoņu Nama Ordenis (lat. Ordo domus Sanctae Mariae Theutonicorum Ierosolimitanorum, vāc. Orden der Brüder vom Deutschen Haus St. Mariens in Jerusalem; abreviatūra: O.T. - Ordo Theutonicorum) - katoļu mūku-bruņinieku ordenis Eiropā, kas XII gs. Austrumeiropā izveidoja savu valsti. Dibināts 1198. gada 5. martā (pāvests Inocents III to apstiprināja 1199. gada 19. februārī), pārveidojot jau 1128. gadā Jeruzalemē izveidoto vācu bruņinieku brālību, kuras mērķi bija palīdzības sniegšana slimiem un nabadzīgiem vāciskas izcelsmes piligrimiem. Ap 1189. gadu Sv. Romas impērijas imperators Henrihs IV šai bruņinieku brālībai kā atšķirības zīmi tika piešķīris baltu apmetni ar melnu krustu, bet 1191. gadā pāvests Klements III to bija iekļāvis Hospitāliešu ordenī kā vācu filiāli. Literatūrā pieņemts to saīsināti dēvēt par Teitoņu ordeni jeb Vācu ordeni (Der Deutsche Ritterorden vai Deutsche Orden). Ordeni vadīja vēlēts lielmestrs un augstāko amatpersonu kapituls, kas pildīja padomdevēja, likumdevēja un kontroles funkcijas. Atsevišķu ordeņa valdījumu pārvalde atradās komturu un fogtu rokās, kuriem pakļāvās ierindas brāļi bruņinieki. Ordeņa zemes valdījumiem izveidojoties arī citur, tika veidotas ordeņa filiāles jeb atzari, kas pakļāvās ordeņa virsvadībai. To pašpārvaldes struktūra bija analoģiska Ordeņa pārvaldes struktūrai. Sākotnēji Ordeņa valdījumi atradās iekarotajā Levantes daļā, taču tās bija atsevišķas, savstarpēji nesaistītas teritorijas. 1291. gadā, kad krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti, Ordeņa vadības rezidence tika pārcelta uz Venēciju. Izmantojot politisko cīņu starp pāvestu un imperatoru, kuri centās iegūt Ordeņa atbalstu, ceturtais ordeņa lielmestrs Hermanis fon Zalca (Hermann von Salza, 1209.-1239.) pamanījās iegūt lielus zemes īpašumus Apenīnu pussalā un vācu zemēs, padarot Ordeni par ietekmīgu spēku. 1226. gadā Mazovijas kņazs Konrāds aicināja Ordeni palīgā cīņās pret prūšiem, dodot tam lēnī Kulmas zemi. Sarunās starp Ordeni un kņazu, kurās iesaistījās arī imperators Fridrihs II, tika panākts, ka Prūsijā tiks veidota Ordeņa valsts. 1228. gadā tur ieradās pirmie ordeņbrāļi ar jauniecelto Prūsijas mestru Hermani fon Balki vadībā. 1237. gadā Ordenis uzņēma savās rindās praktiski iznīcinātā Zobenbrāļu ordeņa paliekas, pievienojot saviem valdījumiem arī tā teritorijas Livonijā (šo filiāli literatūrā pieņemts dēvēt par "Livonijas ordeni"). XIII un XIV gs. bija Ordeņa varenības laiki. Tomēr šajā laikā nostiprinājās arī Polijas karaliste un Lietuvas lielkņaziste, kas izpaudās mainīga rezultāta karos XIV un XV gs. Smagu sakāvi Ordenis cieta 1410. gadā kaujā pie Grīnvaldes, pēc kuras tam nācās atteikties no plašām teritorijām. Bez tam bija zaudēts ordeņa ideoloģiskais mērķis - cīņa pret pagāniem, - jo Lietuvas lielkņazistei pieņemot kristietību, Ordeņa zemes nu robežojās tikai ar kristīgām valstīm. Rezultātā 1525. gadā Prūsijas ordeņa lielmestrs Albrehts pārgāja luterānismā, sekularizēja ordeņa zemes Prūsijā un saņēma tās no Polijas karaļa jau kā hercoga lēni (analoģiski rīkojās ordeņa filiāles Livonijā mestrs Ketlers Gothards). Teitoņu ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

Komentāri

Atsevišķi ordeņbrāļi, neatzīstot Ordeņa likvidēšanu, pameta Prūsiju un par jauno Ordeņa lielmestru ievēlēja Valteru fon Kronbergu. Šis Teitoņu ordenis pastāvēja līdz XIX gs. sākumam, kad tika likvidēts ar Napoleona izdotu dekrētu. Ordeņa vadība pārcēlās uz Austroungāriju, un turpmāk savā darbībā orientējās uz labdarību.

Literatūra

• Klišāns V. Vācu ordenis Livonijā XIII-XIV gs. - Rīga, 1991.
• Kļaviņš K. Vācu ordenis un Livonija. - Rīga, 2000.

• Die Statuten des Deutschen Ordens nach ältesten Handschriften. / hrsg. von M.Perlbach. - Halle, 1897
• 800 Jahre Deutscher Orden. Ausstellung des Germanischen Nationalmuseums Nurnberg in Zusammenarbeit mit der Internationalen Historischen Kommision zur Erforschung des Deutschen Orders. - Gutersloh: Munchen, 1990
• Benninghoven F. Unter Kreuz und Adler: Der Deutsche Orden im Mittelalter. - Berlin, 1990
• Tumler M. Der Deutsche Orden. - Wien, 1948

• Christiansen E. The Northern Crusades. - London, 1980
• Urban W. The Samogitian Crusade. - Chicago, 1989
• Urban William. The Teutonic Knights: A Military History. - Greenhill Books: London, 2003, ISBN 1-85367-535-0

• Хартмут Бокман. Немецкий Орден: Двенадцать глав из его истории. - Ладомир: Москва, 2004, ISBN 5-86218-450-3 (ISBN 978-5-86218-450-1)

Resursi internetā par šo tēmu

• Dedumietis D. Vācu ordenis. - historia.lv
• Vācu ordeņa virsmestra Hartmaņa no Heldrunges vēstījums par Livonijas Zobenbrāļu ordeņa pievienošanu ar Vācu bruņinieku ordeni.

• Der Orden der Brüder vom Deutschen Haus Sankt Mariens in Jerusalem
• Guy Stair Sainty. The Teutonic order of Holy Mary in Jerusalem
• Der Deutsche Orden Priester bis 1800
• Deutscher Orden - Ökumenisches Heiligenlexikon
• Deutscher Ritterorden / Deutschherrenorden - wappenrolle

• The Imperial Order of The Teutonic Knights of St. Mary's Hospital in Jerusalem
• Eric Opsahl. Teutonic Knights.
• Ruth Williamson. The Baltic Crusade.

• История Тевтонского ордена./ Публикации.
• Сайт "История тевтонского ордена"
• Вольфганг Акунов. Тевтонский Орден - псы-рыцари или Божьи дворяне?