Nomokanons
Nomokanons (gr. Νομοκανών, Nomokanōn; no nomos - "likums" + kanōn - "norma, regula") - Pareizticīgās Baznīcas kanonisko tiesību un uz Baznīcu attiecināmo imperatora likumu apkopojums Bizantijas impērijā.
Pirmais šāds krājums (Σύνταγμα κανώνων) sastādīts VI gs. Sakārtots tematiski, nevis hronoloģiski, 60 titulos. Otraiz krājums tika sastādīts VII gs., rediģējot pirmo krājumu un papildinot to ar izvilkumiem no Justiniāna kodifikācijas (Pandekti), 883. gadā papildināts - to 920. gadā Konstantinopoles Sinodē izsludināja par obligātu visiem ticīgajiem. XI gs. tas tika paplašināts ar jauniem noteikumiem un nosaukts par "Nomokanonu". Vēl ir zināms IX gs. Konstantinopoles patriarha Potija I Nomokanons (14 tituli), Sv. Savas Nomokanons u.c.
XIII gs. beigās nomokanonus sāka tulkot Senajā Krievzemē un dienvidslāvu zemēs, samērojot ar esošajām paražu tiesībām un kņazu likumiem, kā "Virziena grāmatas" (kr. Кормчие книги).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 180. lpp.
- Азаревич Д.И. История византийского права. - Тип. Г.В. Фалька: Ярославль, 1876. - 118 с.
- Номоканон константинопольского патриарха Фотия с толкованием Вальсамона. / пер. В. Нарбекова - Казань, 1899
