Kurzemes bīskapija
| |
| Baznīcas province | 1234.-1583. |
| rezidence | Piltene (pilsētas tiesības kopš 1387. gada) |
| sizereni | |
| hierarhija | |
| platība | ~ 4500 km2 |
Kurzemes bīskapija (lat. episcopatus vai diocesis Curoniensis, an. Bishopric of Courland, vc. Bistum Kurland, ljvc. Bisdom Curland), arī Piltenes bīskapija - bīskapa baznīcvalsts Livonijā laikā no 1234. līdz 1583. gadam. Juridiski tapusi 1234. gada septembrī, kad pāvesta legāts Vilhelms no Modenas iecēla pirmo Kurzemes bīskapu Engelbertu (Engelbert, Hengelbert).
Tās valstiskā teritorija izveidojās 1253. gada Kurzemes sadalīšanā, Ordenis paņēma divas trešdaļas, bet bīskaps dabūja tikai vienu trešdaļiņu: mūsdienu Ventspils, Aizputes un Talsu apriņķu daļas, kā arī Roņu sala un kādu laiku Sāmsala, bet garīgā diecēze aptvēra visu Kurzemi un Zemgali līdz Misas upei. Divas pilsētas: Piltene un Aizpute. Bīskapijas teritorija bija sadalīta 3 daļās (starp kurām bija Ordeņa zemes), kas bija iedalītas vismaz 9 draudžu novados (Amt): ziemeļu daļā – Piltenes, Ēdoles un Ārlavas draudzes novadi un pēc agrākā Rīgas domkapitula Dundagas un Tārgales pievienošanas Kurzemes bīskapa zemēm 1434. gadā klāt nāca Dundagas draudzes novads; rietumu daļā – Cīravas un Sakas draudzes novadi; dienvidu daļā – Embūtes un kopš 1392. gada. Valtaiķu draudzes novadi; bīskapijas Aizputē (Aizputi bīskapija dalīja ar ordeni) valdīja domkapituls, un Aizpute veidoja savu draudzes novadu. Kopš 1290. gada Ordenis varēja rīkoties ar Kurzemes kara iesaukumu, bīskapa amatu (ciktāl ar ordeni nekonkurēja pāvesta provīzijas tiesības) un ar 6 domkungu vietām (prāvests, dekāns, mantzinis, ekonoms un 2 kanoniķi). Tāpat arī visa lēņu iekārta un parasti arī Kurzemes bīskapu politika atradās Ordeņa ietekmē - politiski Kurzemes bīskapija bija tapusi par Ordeņa protektorātu. Domkungiem bija jādzīvo pēc Ordeņa statūtiem, un viņi baudīja tās pašas tiesības kā citu domkapitulu locekļi. Laicīgās pārvaldes un tiesas priekšgalā bija bīskapa iecelts soģis (Stiftsvogt).
Zemniecību veidoja bija kurši un lībieši. Bija tikai 2 pilsētas – Aizpute, kurai 1378. gadā piešķīra Rīgas tiesības un kur atradās domkapitula sēdeklis ar 6 domkungiem, sv. Marijas baznīca un franciskāņu klosteris, un Piltene ar bīskapa pili. Arī Piltenei 20.06.1557. piešķīra Rīgas tiesības. Abās pilsētās XVI gs. beigās dzīvoja ~ 80 vācu un vietējie namnieki. Bīskapijas vasaļu skaits nav skaidri zināms, bet kāds XVI gs. sākuma munsturrullis (Roßdienstliste oder Musterrolle) min 77 vasaļus (no tiem 20 Embūtē un 2 Dundagā) ar 85 bruņotiem jātniekiem un 22 strēlniekiem. Viņu lēņa tiesības bija tādas pašas kā ordeņa valstī, t.i., bez vasaļu paplašinātām mantošanas tiesībām un tiesas varas. Livonijas landtāgos tie sāka piedalīties tikai sākot no XVI gs. Lai gan, līdzīgi kā Rīgas arhibīskapijā, tā arī Kurzemes bīskapijā tās laicīgais un garīgais valdnieks bija Kurzemes bīskaps (episcopus Curoniensis, bischop to Curlande), kas bija arhibīskapa sufragāns un kam bija jādod uzticības zvērests savam metropolītam, tomēr Rīgas arhibīskapam nebija nekādas ietekmes uz Kurzemes bīskapa izraudzīšanu, jo, līdz ar domkapitula inkorporāciju Teitoņu ordenī, virsmestrs uzskatīja par savu privilēģiju iecelt Kurzemes domkungus un nominēt bīskapu no ordeņa brāļu vidus. Bīskapu vai nu vēlēja Kurzemes domkapituls no savu domkungu vidus un amatā investēja pāvests, vai iecēla pāvests pēc Teitoņu ordeņa virsmestra ieteikuma. Ap XV gs. beigām bija izveidojusies paraža, ka katram domkapitula izraudzītajam kandidātam vispirms bija jāiegūst Livonijas ordeņa mestra akcepts, un tikai pēc tā saņemšanas Teitoņu ordeņa virsmestrs to ieteica pāvestam investitūrai. Kurzemes bīskapu pāvesta galmā pārstāvēja Vācu ordeņa prokurātors, un bīskapam bija jāpiedalās tā uzturēšanas izdevumu segšanā. Savā zemē bīskapam bija soģis, kam par soģa dienesta pildīšanu bīskaps piešķīra lēņos zemi. Kurzemes bīskapam bez soģa vēl bija rakstvedis, notārs un dažādi kalpotāji (familiares). Embūtes novadā bīskapam bija amatvīrs, saukts burggrāfs. Līdz 1583. gadam bīskapijā valdījuši 20 bīskapi. Kopš 1526. gada Kurzemes bīskapijā sāka izplatīties reformācija. 1559. gadā Dānijas karalis Fridrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Johannesa IV (Johannes von Münchhausen) nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu par labu savam jaunākajam brālim Holšteinas hercogam Magnusam (Magnus, Herzog von Holstein). Tas 1560. gada maijā no koadjutora Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības. 1560. gada 16. aprīlī Magnuss 300 karavīru pavadībā ieradās Sāmsalā, lai svinīgi pieņemtu Sāmsalas-Lenemā un Kurzemes bīskapa titulus. Klerikālos bīskapa pienākumus vīņš nekad netika pildījis, pārvaldīja bīskapijas ar laicīga valdnieka metodēm (tāpēc vairāki vēsturnieki viņu pat neierindo Kurzemes bīskapu sarakstos). Magnuss 1578. gadā apmetās Piltenē kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps. 1579. gadā Magnuss padevās Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam Sigismundam II Augustam. Magnuss mira Piltenē 1583. gada 18. martā, neatstādams mantiniekus. Līdz ar to Kurzemes bīskapijas pastāvēšanu uzskatīja par izbeigušos.
Skat. arī: Piltenes apgabals, Piltenes statūti
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 39.-40. lpp.
- Baltiņš J. Ģerboņu lietojuma īpatnības Kurzemes bīskapu zīmogos 15.-16. gs. // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 30.-63. lpp.
