Atšķirības starp "Pārdaugavas hercogiste" versijām
m |
m |
||
| 29. rindiņa: | 29. rindiņa: | ||
Kā atsevišķa administratīvi teritoriāla vienība - ietverot sevī Valmieras pilsētu un pilsnovadu, Trikātas, Burtnieku, Ropažu un Brenguļu [[Novads|novadus]], kā arī Tērbatas, Pērnavas, Vīlandes un Cēsu pilis, - 1582. gada 3. decembrī tika izveidota [[Cēsu bīskapija]]. Cēsu [[bīskaps]] ranga ziņā bija otrais tūlīt aiz hercogistes administratora. | Kā atsevišķa administratīvi teritoriāla vienība - ietverot sevī Valmieras pilsētu un pilsnovadu, Trikātas, Burtnieku, Ropažu un Brenguļu [[Novads|novadus]], kā arī Tērbatas, Pērnavas, Vīlandes un Cēsu pilis, - 1582. gada 3. decembrī tika izveidota [[Cēsu bīskapija]]. Cēsu [[bīskaps]] ranga ziņā bija otrais tūlīt aiz hercogistes administratora. | ||
| − | Pēc [[Žečpospoļitas-Zviedrijas karš (1600.-1629.)|Žečpospoļitas-Zviedrijas kara]] 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem [[Pārdaugavas hercogiste]] faktiski tika likvidēta<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'', taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni.</ref>, sadalot to t.s. [[Zviedru Vidzeme|Zviedru Vidzemē]] un "[[Inflantija| | + | Pēc [[Žečpospoļitas-Zviedrijas karš (1600.-1629.)|Žečpospoļitas-Zviedrijas kara]] 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem [[Pārdaugavas hercogiste]] faktiski tika likvidēta<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'', taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni.</ref>, sadalot to t.s. [[Zviedru Vidzeme|Zviedru Vidzemē]] un t.s. "[[Inflantija|Poļu Vidzemē]]". |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 18. marts, plkst. 22.09
| |
| hercogiste | 1566.-1629. |
| sizerens |
|
| galvaspilsēta |
|
Pārdaugavas hercogiste (Ducatus Ultradunensis) dažkārt citvalstu literatūrā dēvēta par Inflantijas hercogisti (pol. Księstwo Inflantii) vai Livonijas hercogisti (angl. Duchy of Livonia) - Lietuvas lielkņazistes, vēlāk Žečpospoļitas hercogiste iekarotajā Livonijas daļā Daugavas labajā krastā (mūsdienu Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija). Saskaņā ar 1561. gada 28. novembrī noslēgtajiem Padošanās līgumiem (Pacta subiectionis) Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas zemes uz ziemeļiem no Daugavas nonāca tiešā Lietuvas lielkņaza un Polijas karaļa Sigismunda II Augusta pakļautībā. Būt par šīs teritorijas administratoru 1562. gada 6. martā tika pilnvarots Ketlers Gothards. 1566. gadā būt par administratoru karalis pilnvaroja Lietuvas magnātu Janu Hodkeviču, kurš 10. decembrī Cēsīs vienojās ar provinces kārtām par provinces pievienošanos Lietuvas lielkņazistei. Decembra beigās vienošanos ratificēja Lietuvas Seims. Jaunā Lietuvas teritorija tika nosaukta par "Pārdaugavas hercogisti" un tai piešķīra arī ģerboni: no Hodkeviča dzimtas vapeņa ņemts sarkanā laukā ar zeltu kronēts sudraba grifs, kam uz krūtīm papildus likta monogramma "SA". Administratīvi teritoriju iedalīja 4 apriņķos: Rīgas, Turaidas, Cēsu un Daugavpils. [1] Katru apriņķi pārvaldīja senators, kurš kopā ar 3 landrātiem īstenoja tiesu varu. Augstākā tiesu apelācijas iestāde bija hercogistes administrators kopā ar visiem 4 senatoriem. 1569. gadā pēc Ļubļinas ūnijas noslēgšanas Pārdaugavas hercogiste kļuva par Žečpospoļitas provinci. 1582. gada 4. decembrī karalis Stefans Batorijs izdeva t.s. Livonijas konstitūcijas (Constitutiones Livoniae). Teritorija tika iedalīta 3 prezidātos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas).[2], kas sīkāk tika iedalīti stārastijās.[3] Agrākās Livonijas tiesības tika atstātas spēkā, papildinot ar Žečpospoļitas tiesību aktiem un jaunām iestādēm:
- Zemes tiesa, viena katrā prezidiātā, kuras sastāvu iecēla karalis;
- Subkamerārijs - īpaša amatpersona, ko iecēla karalis katrā prezidātā, - dižciltīgo muižnieku muižu robežlietu izskatīšanai;
- Konventa tiesa - apelācijas instance (priekšsēdētājs pats administrators vai karaļa komisārs), kas sanāca 2 reizes gadā;
- Augstākais tribunāls, 1600. g. izveidots konventa tiesas vietā;
- Karaliskā tiesa, kas Varšavā pieņēma izskatīšanai tikai konventa tiesas pārsūdzības dižciltīgo muižnieku mantošanas lietās;
- Rīgas rāte, augstākais tiesas orgāns pilsētā;
- Burggrāfa tiesa, izstiesāja muižnieku un citu nepilsētnieku izdarītos kriminālnoziegumus.
Ar t.s. 1598. gada Otro Livonijas ordināciju (Ordinationes Livoniae II) prezidiāti tika pārdēvēti par vojevodistēm un pēc Lietuvas parauga sadalīti sīkāk poviatos (powiate). Valsts muižas bija apvienotas stārastijās, kuras pārvaldīja stārasti jeb pilskungi.
Kā atsevišķa administratīvi teritoriāla vienība - ietverot sevī Valmieras pilsētu un pilsnovadu, Trikātas, Burtnieku, Ropažu un Brenguļu novadus, kā arī Tērbatas, Pērnavas, Vīlandes un Cēsu pilis, - 1582. gada 3. decembrī tika izveidota Cēsu bīskapija. Cēsu bīskaps ranga ziņā bija otrais tūlīt aiz hercogistes administratora.
Pēc Žečpospoļitas-Zviedrijas kara 1629. gada septembrī noslēgtā Altmarkas pamiera noteikumiem Pārdaugavas hercogiste faktiski tika likvidēta[4], sadalot to t.s. Zviedru Vidzemē un t.s. "Poļu Vidzemē".
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Izņemot Rīgas pilsētu, kas padevās tikai 1581. gadā, un Krievijas caristes iekaroto Tērbatas bīskapiju.
- ↑ Cēsu prezidātā ietilpa zemes starp Daugavu un Gauju, ietverot arī Viļakas, Rēzeknes, Ludzas, Alūksnes un Gaujienas pilis ar novadiem. Tērbatas prezidātā ietilpa agrākā Tērbatas biskapija, pievienojot vēl arī bijušosOrdeņa īpašumus, kas ar to robežojās. Pērnavas prezidātā ietilpa teritorija starp Gauju, Virtsjervas ezeru un jūru.
- ↑ Saskaņā ar t.s. 1589. gada Pirmo Livonijas ordināciju (Ordinationes Livoniae I) bija jābūt 26 stārastijām, taču to skaits ik pa laikam mainījās.
- ↑ Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar Olivas miera līgumu Žečpospoļita atzina esošo status quo, taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
- Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 114.-115. lpp.
