Atšķirības starp "Kurzemes un Zemgales hercogiste" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Literatūra)
m
43. rindiņa: 43. rindiņa:
 
* [[Bīrons Pēteris Ernsts, Kurzemes hercogs|Pēteris]] (1764.-1795.)
 
* [[Bīrons Pēteris Ernsts, Kurzemes hercogs|Pēteris]] (1764.-1795.)
 
|}
 
|}
−
'''Kurzemes un Zemgales hercogiste''' (lat. ''Ducatus Curlandiae et Semigalliae'') - [[Žečpospoļita]]s province (dažkārt literatūrā dēvēta par [[Vasaļvalsts|vasaļvalsti]]), [[Karalis|karaļa]] piešķirts mantojams [[lēnis]] mūsdienu Latvijas teritorijā laikā no 1561. līdz 1795. gadam. Izveidots 1561. gada novembrī uz t.s. ''Livonijas [[Padošanās līgumi|Padošanās līgumu]]'' pamata. Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas Seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā.  
+
'''Kurzemes un Zemgales hercogiste''' (lat. ''Ducatus Curlandiae et Semigalliae'') - [[Žečpospoļita]]s province (dažkārt literatūrā dēvēta par [[Vasaļvalsts|vasaļvalsti]]), [[Karalis|karaļa]] piešķirts mantojams [[lēnis]] mūsdienu Latvijas teritorijā laikā no 1561. līdz 1795. gadam. Izveidots 1561. gada novembrī uz t.s. ''Livonijas Padošanās līgumu'' pamata. Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas Seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā.  
  
−
Augstākā vara un virsipašuma tiesības hercogistē piederēja tās sizerenam, Žečpospoļitas karalim. Hercogam bija kā [[Vasalis|vasalim]] jāpiedalās karaļa rīkotajos karagājienos un jāpakļaujas karaļa izsludinātajai hercogistes satversmei, kuru hercogam nebija tiesību mainīt. Svarīgākajos pārvaldes jautājumos bija jāprasa karaļa atļauju. Bez tam hercogam bija saistoši [[Landtāgs|landtāga]] lēmumi (nesaskaņu gadījumā vēršoties apelācijas tiesā Varšavā). Hercogam piederēja monopoltiesības uz naudas kalšanu, metālu ieguvi un dzintara ieguvi. Tas iecēla ierēdņus, piešķīra pilsētu tiesības, izdeva pilsētām policijas noteikumus, apstiprināja amatu ruļļus. Hercoga lēmumi nebija saistoši tiem muižniekiem, kas nebija viņa tiešie vasaļi. Ja hercoga normatīvie akti kādā veidā skāra pārējo muižniecību, lai tie stātos spēkā, tiem bija nepieciešama ratifikācija [[Landtāgs|landtāgā]]. Dokumenti un lietvedība vācu un latīņu valodās.  
+
Augstākā vara un virsipašuma tiesības hercogistē piederēja tās sizerenam, Žečpospoļitas karalim. Hercogam bija kā [[Vasalis|vasalim]] jāpiedalās karaļa rīkotajos karagājienos un jāpakļaujas karaļa izsludinātajai hercogistes satversmei, kuru hercogam nebija tiesību mainīt. Svarīgākajos pārvaldes jautājumos bija jāprasa karaļa atļauju. Bez tam hercogam bija saistoši [[Landtāgs|landtāga]] lēmumi (nesaskaņu gadījumā vēršoties apelācijas tiesā Varšavā). Hercogam piederēja monopoltiesības uz naudas kalšanu, metālu ieguvi un dzintara ieguvi. Tas iecēla ierēdņus, piešķīra pilsētu tiesības, izdeva pilsētām policijas noteikumus, apstiprināja amatu ruļļus. Hercoga lēmumi nebija saistoši tiem muižniekiem, kas nebija viņa tiešie vasaļi. Ja hercoga normatīvie akti kādā veidā skāra pārējo muižniecību, lai tie stātos spēkā, tiem bija nepieciešama ratifikācija [[Landtāgs|landtāgā]]. Dokumenti un lietvedība vācu un latīņu valodās.
  
−
''Padošanās aktos'' [[lielkņazs]] apstiprināja visas līdzšinējās [[Livonija]]s tiesības, lēņus un privilēģijas ar senajiem likumiem un paražām, rezervēja hercogistes pārvaldes amatus vietējiem (indigenāta tiesības), [[bruņniecība]]i un dižciltīgajiem (''Ritterschaft und Adel'') apstiprināja apelācijas tiecības pie [[Karalis|karaļa]]. Tika izsniegta arī t.s. ''Sigismunda Augusta privilēģija'', kurā tika garantētas bruņniecības tiesības, brīvības un privilēģijas, vācu tiesības un kundzība (''deutsche Obrigkeit''). 1570. gada jūnijā hercogs Gothards apstiprināja jaunu Kuezemes un Zemgales muižniecības privilēģiju, ar uru tika pasludināta [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņu alodifikācija - šie lēņi kļuva par mantojamu privātīpašumu, kuru varēja mantot, ieķīlāt, pirkt un pārdot. Ar šo privilēģiju muižnieki ieguva augstākās un zemākās tiesas varu (t.sk. tiesības sodīta ar nāvi) pār savu muižu zemniekiem, padarot tos par [[dzimtcilvēki]]em. Uz [[Leimaņi|leimaņu]] lēņiem šī privilēģija netika attiecināta. 1617. gadā tika izstrādāta un apstiprināta hercogistes satversme - [[Valdības formula]] (''Formula Regiminis'') un tiesību apkopojums - t.s. [[Kurzemes statūti]] (''Statuta Curlandica'').
+
==== Likumdošanas akti ====
 +
 
 +
* [[Padošanās līgumi]] (''Pacta Subiectionis''. Wilna, 28. november, 1561)
 +
* [[Sigismunda Augusta privilēģija]] (''Privilegium Sigismundi Augusti''. Wilna, 28. november, 1561)  
 +
* [[Kursemes hercogistes un Lietuvas lielķņazistes ūnija]]
 +
 
 +
1570. gada jūnijā hercogs Gothards apstiprināja jaunu Kuezemes un Zemgales muižniecības privilēģiju, ar kuru tika pasludināta [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņu alodifikācija - šie lēņi kļuva par mantojamu privātīpašumu, kuru varēja mantot, ieķīlāt, pirkt un pārdot. Ar šo privilēģiju muižnieki ieguva augstākās un zemākās tiesas varu (t.sk. tiesības sodīta ar nāvi) pār savu muižu zemniekiem, padarot tos par [[dzimtcilvēki]]em. Uz [[Leimaņi|leimaņu]] lēņiem šī privilēģija netika attiecināta. 1617. gadā tika izstrādāta un apstiprināta hercogistes satversme - [[Valdības formula]] (''Formula Regiminis'') un tiesību apkopojums - t.s. [[Kurzemes statūti]] (''Statuta Curlandica'').
  
 
Kaut ''Pacta Subiectionis'' hercogistes robežas noteica kā galīgas, tomēr jau Gothards Ketlers un arī viņa pēcnācēji ne vien veltīja daudz pūļu [[Piltenes apgabals|Piltenes apgabala]]<ref>Kopš 1561. gada Piltenes bīskapija, neskatoties uz Žečpospoļitas karaļa Sigismunda II solījumiem nodot to Gotharda Ketlera pakļautībā, administratīvi bija tieši pakļauta karalim un realizēja patstāvīgu, no hercogistes neatkarīgu politiku. Kurzemes hercogu, īpaši hercoga Jēkaba mēģinājumi pārņemt arī šī apgabala pārvaldi, vienmēr izsauca vietējās muižniecības pretestību. XVII gs. otrajā pusē sākušās sarunas par savstarpējā līguma noslēgšanu ilga vairāk nekā 30 gadu, līdz hercogam Fridriham Kazimiram 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu.</ref> pievienošanai hercogistei, bet arī pretendēja uz Grobiņas apgabalu<ref>Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 1609. gadā Gotharda jaunākais dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to hercogistei.</ref> un virkni citu pierobežas teritoriju. Hercogu rezidence atradās vispirms [[Selburga|Selburgā]], tad [[Goldingena|Goldingenā]], kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās [[Mītava|Mītavas]] pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu). Pēc t.s. ''[[Kostjuško sacelšanās|Kostjuško sacelšanās]]'' (pol. ''Powstanie kościuszkowskie'') apspiešanas Žečpospoļita kā valsts ''de facto'' praktiski vairs neeksistēja, un 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestēja vasalitātes attiecību saraušanu, par savu lēņa kungu izvēloties jauno Žečpospoļitas ziemeļaustrumu zemju īpašnieku [[Krievijas impērija|Krievijas imperatori]] (1795. gada 24. oktobrī uzvarētājvalstis sadalīja savā starpā atlikušo Žečpospoļitas teritoriju, 25. novembrī karalis [[Staņislavs II Poņatovskis, Žečpospoļitas karalis|Staņislavs II]] demisionēja un Žečpospoļita ''de iure'' kā valsts pārstāja pastāvēt). Krievijas imperatoriem pārņemot Žečpospoļitas karaļu kā lēņa kungu tiesības, tie piešķīra hercoga titulu sev un 27.11.1795. likvidēja hercogisti, padarot to par administratīvu vienību: "[[Kurzemes vietniecība|Kurzemes vietniecību]]".
 
Kaut ''Pacta Subiectionis'' hercogistes robežas noteica kā galīgas, tomēr jau Gothards Ketlers un arī viņa pēcnācēji ne vien veltīja daudz pūļu [[Piltenes apgabals|Piltenes apgabala]]<ref>Kopš 1561. gada Piltenes bīskapija, neskatoties uz Žečpospoļitas karaļa Sigismunda II solījumiem nodot to Gotharda Ketlera pakļautībā, administratīvi bija tieši pakļauta karalim un realizēja patstāvīgu, no hercogistes neatkarīgu politiku. Kurzemes hercogu, īpaši hercoga Jēkaba mēģinājumi pārņemt arī šī apgabala pārvaldi, vienmēr izsauca vietējās muižniecības pretestību. XVII gs. otrajā pusē sākušās sarunas par savstarpējā līguma noslēgšanu ilga vairāk nekā 30 gadu, līdz hercogam Fridriham Kazimiram 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu.</ref> pievienošanai hercogistei, bet arī pretendēja uz Grobiņas apgabalu<ref>Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 1609. gadā Gotharda jaunākais dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to hercogistei.</ref> un virkni citu pierobežas teritoriju. Hercogu rezidence atradās vispirms [[Selburga|Selburgā]], tad [[Goldingena|Goldingenā]], kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās [[Mītava|Mītavas]] pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu). Pēc t.s. ''[[Kostjuško sacelšanās|Kostjuško sacelšanās]]'' (pol. ''Powstanie kościuszkowskie'') apspiešanas Žečpospoļita kā valsts ''de facto'' praktiski vairs neeksistēja, un 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestēja vasalitātes attiecību saraušanu, par savu lēņa kungu izvēloties jauno Žečpospoļitas ziemeļaustrumu zemju īpašnieku [[Krievijas impērija|Krievijas imperatori]] (1795. gada 24. oktobrī uzvarētājvalstis sadalīja savā starpā atlikušo Žečpospoļitas teritoriju, 25. novembrī karalis [[Staņislavs II Poņatovskis, Žečpospoļitas karalis|Staņislavs II]] demisionēja un Žečpospoļita ''de iure'' kā valsts pārstāja pastāvēt). Krievijas imperatoriem pārņemot Žečpospoļitas karaļu kā lēņa kungu tiesības, tie piešķīra hercoga titulu sev un 27.11.1795. likvidēja hercogisti, padarot to par administratīvu vienību: "[[Kurzemes vietniecība|Kurzemes vietniecību]]".

Versija, kas saglabāta 2010. gada 9. februāris, plkst. 17.24

Ducatus Curlandiae et Semigalliae
Duchy of Courland Coat of Arms.png
Duchie of Courland Flag.png
190px
pastāv 1561.-1795.
rezidence Mītava
sizerens Žečpospoļitas karalis
pārvalde
platība ~ ... km2
hercogi

Kurzemes un Zemgales hercogiste (lat. Ducatus Curlandiae et Semigalliae) - Žečpospoļitas province (dažkārt literatūrā dēvēta par vasaļvalsti), karaļa piešķirts mantojams lēnis mūsdienu Latvijas teritorijā laikā no 1561. līdz 1795. gadam. Izveidots 1561. gada novembrī uz t.s. Livonijas Padošanās līgumu pamata. Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas Seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā.

Augstākā vara un virsipašuma tiesības hercogistē piederēja tās sizerenam, Žečpospoļitas karalim. Hercogam bija kā vasalim jāpiedalās karaļa rīkotajos karagājienos un jāpakļaujas karaļa izsludinātajai hercogistes satversmei, kuru hercogam nebija tiesību mainīt. Svarīgākajos pārvaldes jautājumos bija jāprasa karaļa atļauju. Bez tam hercogam bija saistoši landtāga lēmumi (nesaskaņu gadījumā vēršoties apelācijas tiesā Varšavā). Hercogam piederēja monopoltiesības uz naudas kalšanu, metālu ieguvi un dzintara ieguvi. Tas iecēla ierēdņus, piešķīra pilsētu tiesības, izdeva pilsētām policijas noteikumus, apstiprināja amatu ruļļus. Hercoga lēmumi nebija saistoši tiem muižniekiem, kas nebija viņa tiešie vasaļi. Ja hercoga normatīvie akti kādā veidā skāra pārējo muižniecību, lai tie stātos spēkā, tiem bija nepieciešama ratifikācija landtāgā. Dokumenti un lietvedība vācu un latīņu valodās.

Likumdošanas akti

1570. gada jūnijā hercogs Gothards apstiprināja jaunu Kuezemes un Zemgales muižniecības privilēģiju, ar kuru tika pasludināta Ordeņa laika lēņu alodifikācija - šie lēņi kļuva par mantojamu privātīpašumu, kuru varēja mantot, ieķīlāt, pirkt un pārdot. Ar šo privilēģiju muižnieki ieguva augstākās un zemākās tiesas varu (t.sk. tiesības sodīta ar nāvi) pār savu muižu zemniekiem, padarot tos par dzimtcilvēkiem. Uz leimaņu lēņiem šī privilēģija netika attiecināta. 1617. gadā tika izstrādāta un apstiprināta hercogistes satversme - Valdības formula (Formula Regiminis) un tiesību apkopojums - t.s. Kurzemes statūti (Statuta Curlandica).

Kaut Pacta Subiectionis hercogistes robežas noteica kā galīgas, tomēr jau Gothards Ketlers un arī viņa pēcnācēji ne vien veltīja daudz pūļu Piltenes apgabala[1] pievienošanai hercogistei, bet arī pretendēja uz Grobiņas apgabalu[2] un virkni citu pierobežas teritoriju. Hercogu rezidence atradās vispirms Selburgā, tad Goldingenā, kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās Mītavas pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu). Pēc t.s. Kostjuško sacelšanās (pol. Powstanie kościuszkowskie) apspiešanas Žečpospoļita kā valsts de facto praktiski vairs neeksistēja, un 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestēja vasalitātes attiecību saraušanu, par savu lēņa kungu izvēloties jauno Žečpospoļitas ziemeļaustrumu zemju īpašnieku Krievijas imperatori (1795. gada 24. oktobrī uzvarētājvalstis sadalīja savā starpā atlikušo Žečpospoļitas teritoriju, 25. novembrī karalis Staņislavs II demisionēja un Žečpospoļita de iure kā valsts pārstāja pastāvēt). Krievijas imperatoriem pārņemot Žečpospoļitas karaļu kā lēņa kungu tiesības, tie piešķīra hercoga titulu sev un 27.11.1795. likvidēja hercogisti, padarot to par administratīvu vienību: "Kurzemes vietniecību".

Nosaukums citās valodās:

  • vāciski: Herzogtum Kurland und Sem(i)gallen
  • angliski: Duchy of Courland and Semigallia
  • poliski: Księstwo Kurlandii i Semigalii

Skatīt arī

Atsauces un skaidrojumi

  1. ↑ Kopš 1561. gada Piltenes bīskapija, neskatoties uz Žečpospoļitas karaļa Sigismunda II solījumiem nodot to Gotharda Ketlera pakļautībā, administratīvi bija tieši pakļauta karalim un realizēja patstāvīgu, no hercogistes neatkarīgu politiku. Kurzemes hercogu, īpaši hercoga Jēkaba mēģinājumi pārņemt arī šī apgabala pārvaldi, vienmēr izsauca vietējās muižniecības pretestību. XVII gs. otrajā pusē sākušās sarunas par savstarpējā līguma noslēgšanu ilga vairāk nekā 30 gadu, līdz hercogam Fridriham Kazimiram 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu.
  2. ↑ Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 1609. gadā Gotharda jaunākais dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to hercogistei.

Galerija

  • Kurzemes un Zemgales hercogi (1895. g. zīmējums)

  • Kuldīgas pils (1680.)

  • Ketleru tirdzniecības kuģu karogs

  • Ketleru karakuģu karogs

  • prinča Fridriha Kazimira Holandes grenadieru pulka karogs (1673.)

  • Kurzemes bruņniecības 18.03.1795. lēmums par atteikšanos no lēņa saistībām ar Žečpospoļitas karali.

Kartes

  • Rietumkurzeme; kartes fragments

  • Rietumkurzeme; kartes fragments

  • Barnikela kartes fragments, 1747.

Literatūra

  • Kalniņš V., Kurzemes valsts iekārta un tiesības. - Rīga, 1963.
  • Juškēvičs J., Kurzemes hercogi un viņu laikmets. - Rīga, 1935. (2. pārstrādātais izdevums, izdevniecība „Zvaigzne”: Rīga, 1993.g.)
  • Erdmanis G., Kurzemes viduslaiku pilis. - Zinātne: Rīga, 1989
  • Andersons E. Senie kurzemnieki Amerikā un Tobāgo kolonizācija. - Daugava: Stokholma, 1970.
  • Andersons E. Tur plīvoja Kurzemes karogi. - Grāmatu Draugs: Bruklina, 1970.
  • Zalsters A. E. - Hercoga Jēkaba burinieki. - Jumava: Ventspils, 2002.
  • Kurzemes un Zemgales hercogiste 1562-1795. / Radovics A. (sast.). - Stāsti un romāni: Rīga, 2007., 368. lpp. ISBN 9789984392387
  • Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561-1795). / I.Grosvalds, U.Alksnis, A.Zalsters, I.Meirovics. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 22.-34.lpp.
  • Sommerlata Anne. Kurzemnieks Francijas dienestā 18. gs. beigās: barons Kārlis fon Nolde. Ziņojumi par Kurzemi. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 50.-60. lpp.
  • Kļava V. Kurzemes un Zemgales hercogistes sākumi Eiropas vēstures kontekstā kā vēstures mācīšanas problēma. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 14.-23. lpp.
  • Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
  • No Padošanās līguma līdz Valdības formulai. Kurzemes hercogistes satversmes attīstība no 1561. g. līdz 1617. g. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1993., Nr4., 42.-58. lpp.
  • Das Herzogtum Kurland 1561–1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft. Band 2 / Hrsg. von Erwin Oberländer. – Verl. Nordostdt. Kulturwerk: Lüneburg, 2001. – 307 S.: il. ISBN 3-932267-33-8
  • Kurland. Vom polnisch-litauischen Lehnsherzogtum zur russischen Provinz. Dokumente zur Verfassungsgeschichte 1661 – 1795. / hrsg.von Erwin Oberländer und Volker Keller. - Paderborn, 2008

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kurzemes_un_Zemgales_hercogiste&oldid=23054"