Atšķirības starp "Ļeņins" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Ļeņins''' (''Ленин'') jeb īstajā vārdā '''Vladimirs Uļjanovs''' (''Владимир Ильич Ульянов'', 1870.-1924.) - politisks darbinieks, [[Marksisms|marksists]], viens no [[PSKP]] izveidotājiem un partijas līderis, [[Ļeņinisms|ļeņinisma]] mācības izveidotājs.
 
'''Ļeņins''' (''Ленин'') jeb īstajā vārdā '''Vladimirs Uļjanovs''' (''Владимир Ильич Ульянов'', 1870.-1924.) - politisks darbinieks, [[Marksisms|marksists]], viens no [[PSKP]] izveidotājiem un partijas līderis, [[Ļeņinisms|ļeņinisma]] mācības izveidotājs.
  
−
Dzimis 1870. gada 10.(22.) aprīlī Simbirskā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], [[dzimtmuižnieki|dzimtmuižnieka]], [[Īstenais valsts padomnieks|īstenā valsts padomnieka]] un [[guberņa]]s tautskolu inspektora Iļjas (''Илья Николаевич Ульянов'', 1831.-1886.) un Marijas (''Мария Александровна'', dzim. ''Бланк'', 1835.-1916.) Uļjanovu ģimenē. 1879.-1887. gados mācījās pilsētas ģimnāzijā, ko absolvēja ar zelta medaļu un uzsāka studijas Kazaņas universitātes juridiskajā nodaļā (1888.-1889.). 1887. gadā par piedalīšanos atentātā pret imperatou, ar nāvi tika sodīts viņa vecākais brālis Aleksandrs. Jau pēc pāris studiju mēnešiem par piedalīšanos studentu nemieros arestēts, izslēgts no universitātes un izsūtīts nometinājumā uz "dzimšanas vietu" policijas uzraudzībā. Pēc radinieku lūguma nometināts dzīvot Kukuškinas (''Кокушкино'') ciemā, Kazaņas guberņā, kur uzturējās Ardaševu muižā līdz 1888./1889. gada ziemai.  1888. gadā viņam tika atļauts atgriezties Kazaņā, kur iesaistījās nelegālā marksistu grupā. Kādu laiku mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību mātes iegādātajā Alakajevkas (''Алакаевка'') muižā (83,5 [[destīna]]s), Samaras guberņā. 1889. gada rudenī pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Samarā. 1891. gadā kā eksterns absolvēja Pēterburgas universitātes juridisko nodaļu. 1892.-1893. gados strādāja par zvērinātā piesēdētāja ([[Advokāts|advokāta]]) N.Hardina (''Н.А.Хардин'') palīgu.  
+
Dzimis 1870. gada 10.(22.) aprīlī Simbirskā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], [[dzimtmuižnieki|dzimtmuižnieka]], [[Īstenais valsts padomnieks|īstenā valsts padomnieka]] un [[guberņa]]s tautskolu inspektora Iļjas (''Илья Николаевич Ульянов'', 1831.-1886.) un Marijas (''Мария Александровна'', dzim. ''Бланк'', 1835.-1916.) Uļjanovu ģimenē. 1879.-1887. gados mācījās pilsētas ģimnāzijā, ko absolvēja ar zelta medaļu un uzsāka studijas Kazaņas universitātes juridiskajā nodaļā (1888.-1889.). 1887. gadā par piedalīšanos atentātā pret imperatou, ar nāvi tika sodīts viņa vecākais brālis Aleksandrs. Jau pēc pāris studiju mēnešiem par piedalīšanos studentu nemieros arestēts, izslēgts no universitātes un izsūtīts nometinājumā uz "dzimšanas vietu" policijas uzraudzībā. Pēc radinieku lūguma nometināts dzīvot Kukuškinas (''Кокушкино'') ciemā, Kazaņas guberņā, kur uzturējās Ardaševu muižā līdz 1888./1889. gada ziemai.  1888. gadā viņam tika atļauts atgriezties Kazaņā, kur iesaistījās nelegālā marksistu grupā. Kādu laiku mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību mātes iegādātajā Alakajevkas (''Алакаевка'') muižā (83,5 [[destīna]]s), Samaras guberņā. 1889. gada rudenī pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Samarā. 1891. gadā kā eksterns absolvēja Pēterburgas universitātes juridisko nodaļu. 1892.-1893. gados strādāja par zvērinātā piesēdētāja ([[Advokāts|valsts advokāta]]) N.Hardina (''Н.А.Хардин'') palīgu.  
  
 
1893. gadā pārcēlās uz dzīvi uz Pēterburgu, kur iekārtojās darbā pie zvērinātā piesēdētāja Volkenšteina (''М.Ф.Волькенштейн''). Šajā laikā iesaistījās marksistu kustībā, daudz rakstīja par socālpolitiskām tēmām. 1895. apceļoja uz Eiropu, pabija Šveicē, Vācijā, Francijā, tiekoties ar zināmākajiem tā laika marksistiem, piedalījās "Savienības par strādnieku šķiras atbrīvošanu" (''Союз борьбы за освобождение рабочего класса'') dibināšanā. Šī paša gada decembrī tika arestēts par pretvalstisku darbību un pēc zināma laika pavadīšanas ieslodzījumā 1897. gadā izsūtīts nometinājumā uz Šušenskas (''Шушенское'') ciemu Jeņisejas guberņā. Tur 1898. gada jūlijā apprecēja arī ar par pretvalstisku darbību izsūtīto Nadeždu Krupskaju (''Надежда Константиновна Крупская''). Izsūtījumā sarakstīja savu pirmo nopietno darbu "Kapitālisma attīstība Krievijā" (''Развитие капитализма в России'') kā arī daudzus citus darbus, aktīvi sarakstījās ar Krievijas marksistu līderiem, publicējās ar pseidonīmu "K.Tuļins" (''К.Тулин''), iegūstot zināmu atpazīstamību Krievijas kreisajās aprindās. 1900. gada jūlijā emigrēja uz Šveici, kur iestājās [[Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā]] (''Российская социал-демократическая рабочая партия''), iesaistījās partijas avīzes ''Искра'' ("Dzirkstele") izveidošanā. Ap šo laiku publikācijas sāka parakstīt ar pseidonīmu "Ļeņins".<ref>Drošu ziņu, kāpēc viņš galu galā palika pie šī pseidonīma (savā nelegālajā darbā viņš izmantojis daudzus pseidonīmus, piemēram, ''В.Ильин, В.Фрей, Ив.Петров, К.Тулин, Карпов, Старик'' u.c.), nav. Visizplatītākās ir 2 versijas: 1) Padomju propagandā un historiogrāfijā pieņemtais uzskats, ka pseidonīms pieņemts, godinot apšautās strādnieku demonstrācijas Ļenas upes krastā upurus. 2) Šajā laikā viņš izmantojis reālas personas - Nikolaja Ļeņina (''Николай Егорович Ленин''), - pasi, kam par labu liecina viņa pseidonīma sākotnējais variants ap 1901. gadu: "Н.Ленин".</ref> 1903. gadā KSDSP II kongresā ievēlēts partijas centrālbirojā, bet partijai sašķeļoties mērenās Martova un radikālās Ļeņina koncepcijas piekritējos, kļuva par [[Lielinieki|lielinieku]] frakcijas līderi.  
 
1893. gadā pārcēlās uz dzīvi uz Pēterburgu, kur iekārtojās darbā pie zvērinātā piesēdētāja Volkenšteina (''М.Ф.Волькенштейн''). Šajā laikā iesaistījās marksistu kustībā, daudz rakstīja par socālpolitiskām tēmām. 1895. apceļoja uz Eiropu, pabija Šveicē, Vācijā, Francijā, tiekoties ar zināmākajiem tā laika marksistiem, piedalījās "Savienības par strādnieku šķiras atbrīvošanu" (''Союз борьбы за освобождение рабочего класса'') dibināšanā. Šī paša gada decembrī tika arestēts par pretvalstisku darbību un pēc zināma laika pavadīšanas ieslodzījumā 1897. gadā izsūtīts nometinājumā uz Šušenskas (''Шушенское'') ciemu Jeņisejas guberņā. Tur 1898. gada jūlijā apprecēja arī ar par pretvalstisku darbību izsūtīto Nadeždu Krupskaju (''Надежда Константиновна Крупская''). Izsūtījumā sarakstīja savu pirmo nopietno darbu "Kapitālisma attīstība Krievijā" (''Развитие капитализма в России'') kā arī daudzus citus darbus, aktīvi sarakstījās ar Krievijas marksistu līderiem, publicējās ar pseidonīmu "K.Tuļins" (''К.Тулин''), iegūstot zināmu atpazīstamību Krievijas kreisajās aprindās. 1900. gada jūlijā emigrēja uz Šveici, kur iestājās [[Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā]] (''Российская социал-демократическая рабочая партия''), iesaistījās partijas avīzes ''Искра'' ("Dzirkstele") izveidošanā. Ap šo laiku publikācijas sāka parakstīt ar pseidonīmu "Ļeņins".<ref>Drošu ziņu, kāpēc viņš galu galā palika pie šī pseidonīma (savā nelegālajā darbā viņš izmantojis daudzus pseidonīmus, piemēram, ''В.Ильин, В.Фрей, Ив.Петров, К.Тулин, Карпов, Старик'' u.c.), nav. Visizplatītākās ir 2 versijas: 1) Padomju propagandā un historiogrāfijā pieņemtais uzskats, ka pseidonīms pieņemts, godinot apšautās strādnieku demonstrācijas Ļenas upes krastā upurus. 2) Šajā laikā viņš izmantojis reālas personas - Nikolaja Ļeņina (''Николай Егорович Ленин''), - pasi, kam par labu liecina viņa pseidonīma sākotnējais variants ap 1901. gadu: "Н.Ленин".</ref> 1903. gadā KSDSP II kongresā ievēlēts partijas centrālbirojā, bet partijai sašķeļoties mērenās Martova un radikālās Ļeņina koncepcijas piekritējos, kļuva par [[Lielinieki|lielinieku]] frakcijas līderi.  

Versija, kas saglabāta 2010. gada 25. marts, plkst. 16.31

Lenin.jpg

Ļeņins (Ленин) jeb īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs (Владимир Ильич Ульянов, 1870.-1924.) - politisks darbinieks, marksists, viens no PSKP izveidotājiem un partijas līderis, ļeņinisma mācības izveidotājs.

Dzimis 1870. gada 10.(22.) aprīlī Simbirskā, Krievijas impērijā, dzimtmuižnieka, īstenā valsts padomnieka un guberņas tautskolu inspektora Iļjas (Илья Николаевич Ульянов, 1831.-1886.) un Marijas (Мария Александровна, dzim. Бланк, 1835.-1916.) Uļjanovu ģimenē. 1879.-1887. gados mācījās pilsētas ģimnāzijā, ko absolvēja ar zelta medaļu un uzsāka studijas Kazaņas universitātes juridiskajā nodaļā (1888.-1889.). 1887. gadā par piedalīšanos atentātā pret imperatou, ar nāvi tika sodīts viņa vecākais brālis Aleksandrs. Jau pēc pāris studiju mēnešiem par piedalīšanos studentu nemieros arestēts, izslēgts no universitātes un izsūtīts nometinājumā uz "dzimšanas vietu" policijas uzraudzībā. Pēc radinieku lūguma nometināts dzīvot Kukuškinas (Кокушкино) ciemā, Kazaņas guberņā, kur uzturējās Ardaševu muižā līdz 1888./1889. gada ziemai. 1888. gadā viņam tika atļauts atgriezties Kazaņā, kur iesaistījās nelegālā marksistu grupā. Kādu laiku mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību mātes iegādātajā Alakajevkas (Алакаевка) muižā (83,5 destīnas), Samaras guberņā. 1889. gada rudenī pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Samarā. 1891. gadā kā eksterns absolvēja Pēterburgas universitātes juridisko nodaļu. 1892.-1893. gados strādāja par zvērinātā piesēdētāja (valsts advokāta) N.Hardina (Н.А.Хардин) palīgu.

1893. gadā pārcēlās uz dzīvi uz Pēterburgu, kur iekārtojās darbā pie zvērinātā piesēdētāja Volkenšteina (М.Ф.Волькенштейн). Šajā laikā iesaistījās marksistu kustībā, daudz rakstīja par socālpolitiskām tēmām. 1895. apceļoja uz Eiropu, pabija Šveicē, Vācijā, Francijā, tiekoties ar zināmākajiem tā laika marksistiem, piedalījās "Savienības par strādnieku šķiras atbrīvošanu" (Союз борьбы за освобождение рабочего класса) dibināšanā. Šī paša gada decembrī tika arestēts par pretvalstisku darbību un pēc zināma laika pavadīšanas ieslodzījumā 1897. gadā izsūtīts nometinājumā uz Šušenskas (Шушенское) ciemu Jeņisejas guberņā. Tur 1898. gada jūlijā apprecēja arī ar par pretvalstisku darbību izsūtīto Nadeždu Krupskaju (Надежда Константиновна Крупская). Izsūtījumā sarakstīja savu pirmo nopietno darbu "Kapitālisma attīstība Krievijā" (Развитие капитализма в России) kā arī daudzus citus darbus, aktīvi sarakstījās ar Krievijas marksistu līderiem, publicējās ar pseidonīmu "K.Tuļins" (К.Тулин), iegūstot zināmu atpazīstamību Krievijas kreisajās aprindās. 1900. gada jūlijā emigrēja uz Šveici, kur iestājās Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (Российская социал-демократическая рабочая партия), iesaistījās partijas avīzes Искра ("Dzirkstele") izveidošanā. Ap šo laiku publikācijas sāka parakstīt ar pseidonīmu "Ļeņins".[1] 1903. gadā KSDSP II kongresā ievēlēts partijas centrālbirojā, bet partijai sašķeļoties mērenās Martova un radikālās Ļeņina koncepcijas piekritējos, kļuva par lielinieku frakcijas līderi.

1905. gada novembrī nelegāli atgriezās Pēterburgā, kur iesaistījās lielinieku Centrālo un Pēterburgas komiteju darbībā, aktīvi publicējās avīzē Новая жизнь ("Jaunā dzīve"), aģitēja par bruņotas sacelšanās nepieciešamību. Šajā laikā publiskoja savu darbu "Sociāldemokrātijas divas taktikas demokrātiskā revolūcijā" (Две тактики социал-демократии в демократической революции) un propagandisku brošūru "Vēršoties pie lauku nabagiem" (К деревенской бедноте). 1906. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Helsinkos, Somijas lielkņazistē. 1907. gadā emigrēja uz Šveici, bet 1908. gada rudenī pārcēlās uz Parīzi, kur 1909. gadā publicēja savu zināmāko darbu "Marksisms un empiriokriticisms" (Материализм и эмпириокритицизм). Aktīvi publicējās marksistiskajā presē (kopš 1912. gada lielāko tiesu lielinieku avīzē Правда - "Patiesība"), bija KSDSP pārstāvis II Internacionālē. 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Poroņinas gminā (Gmina Poronin) Galīcijā, Austroungārijas impērijā. Sākoties I Pasaules karam arestēts aizdomās par spiegošanu Krievijas labā, atbrīvots no ielsodzījuma 1914. gada 6. augustā un pārcēlās uz dzīvi Bernē, Šveicē. 1916. gadā apmetās Cīrihē.

Par Februāra revolūciju Krievijā uzzinājis no laikrakstiem, kopā ar vēl grupu sociāldemokrātu, cauri Vācijas okupētajai teritorijai, 3. aprīlī šķērsojot frontes līniju, atgriezās Krievijā. Te nāca klajā ar savu radikālo programmu "Aprīļa tēzes" (Апрельские тезисы), aicinot turpināt cīņu, pārvēršot buržuāzisko revolūciju par sociālistisko revolūciju, aktīvi iesaistījās sabiedriski politiskajā darbībā. 20.(7.) jūlijā viņu apsūdzēja sadarbībā ar Vācijas impērijas izlūkdienestiem, un viņš bija spiests slēpties līdz 21.(8.) augustam mežos pie Razļiva (Разлив) ezera, bet tad slepus nokļūt Somijā. Pēc oktobra apvērsuma 1917. gada Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju (председатель Совнаркома РСФСР), t.i. KSFPR valdības galvu. Pēc valdības rezidences pārcelšanas no Petrogradas uz Maskavu, dzīvoja Kremlī, bijušā Senāta telpās. 1918. gada 30. augustā atentātā tika ievainots. Pilsoņu kara laikā postulēja kara komunisma politiku. Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika pārcieta trieku un veselība strauji pasliktinājās. Pēdējā viņa publiskā uzstāšanās bija 20. novembrī Maskavas pilsētas padomes plēnumā. 1923. gada maijā veselības stāvokļa dēļ tika atstādināts no reālās varas un pārvests ārstēties uz Gorku (Горки) muižu Piemaskavā, kur mira 1924. gada 21. janvārī.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Drošu ziņu, kāpēc viņš galu galā palika pie šī pseidonīma (savā nelegālajā darbā viņš izmantojis daudzus pseidonīmus, piemēram, В.Ильин, В.Фрей, Ив.Петров, К.Тулин, Карпов, Старик u.c.), nav. Visizplatītākās ir 2 versijas: 1) Padomju propagandā un historiogrāfijā pieņemtais uzskats, ka pseidonīms pieņemts, godinot apšautās strādnieku demonstrācijas Ļenas upes krastā upurus. 2) Šajā laikā viņš izmantojis reālas personas - Nikolaja Ļeņina (Николай Егорович Ленин), - pasi, kam par labu liecina viņa pseidonīma sākotnējais variants ap 1901. gadu: "Н.Ленин".

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 248.-250. lpp.
  • Robert Service. Lenin: A Biography. - Library of Congress USA, 2000. ISBN 0-674-00828-6
  • Louis Fischer. The Life of Lenin. - Weidenfeld & Nicolson History. 2001. ISBN 1-84212-230-4
  • Николай Валентинов (Вольский). Малознакомый Ленин. - ИМКА-Пресс: Париж, 1974
  • Штейн М.Г. Ульяновы и Ленины. Тайны родословной и псевдонима. - СПб., 1997
  • Шагинян М.С. Семья Ульяновых: Очерки. Статьи. Bоспоминания. - Москва, 1959
  • Елизарова-Ульянова А.И. Ленин Владимир Ильич. //Деятели СССР и революционного движения России: энциклопедический словарь. - Советская энциклопедия: Москва, 1989. с. 498
  • Дойчер И. Вооруженный пророк. - Москва, 2006
  • Троцкий Л.Д. Моя жизнь. - Москва, 2001

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Ļeņins&oldid=25217"